Latgaļu puisis ar „breineigu” enerģiju - kas ir Kairiša jaunās filmas zvaigzne Dāvis Suharevskis

Lai arī par Dāvi kinoļaudis sajūsminās kā par „absolūtu tīrradni” jeb profesionāli nesamaitātu aktierdarbam, šovbiznesa aktivitātes viņam nav gluži svešas. Viņš arī pats feisbukā pieteicies uz kastingu. Tiesa, ne brīdi nav domājis, ka iet uz galveno lomu, tikai uz masu skatiem, bet to dabūjis.

Folkloras stāstnieks un „rupeklis”

„Izlasīju, ka ir proves, nosūtīju jautru video kastinga menedžerei un tiku uzaicināts,” saka Anša lomas atveidotājs, atklājot, ka provēs vajadzējis izlasīt lappusi no Jaunsudrabiņa grāmatas „par kaut kādu upi” un to atstāstīt. Tik vien!

Puisis atklāj, ka nodarbojies gan ar teātra sportu improvizatoru apvienībā "Ārprāts" un dziedājis folkloras kopā "Ceidari", gan uzvarējis stāstnieku sacensībā festivālā "Pulkā eimu, pulkā teku". Viņš arī taisījis vairākus stendapus, par kuriem ir tīri priecīgs, ka tie nav atrodami interneta vidē, jo satur rupjus jokus. Dāvis, kura filmas varonis daiļkrāsotājs Ansis ekrānā izskatās stumjams un grūžams, ikdienā pēc vārda kabatā nemeklē un izceļas ar savdabīgu humoru.

Tieši puiša jautrība bija tā, ko režisors Kairišs novērtēja, beidzoties pirmajam filmēšanās posmam. „Viņš izrādījās ārkārtīgi jautrs un inteliģents pilsonis, kurš nemitīgi izstaro „breineigu” (brīnišķu) enerģiju!” paša izvēlēto galveno aktieri raksturoja režisors.

Īstens latgalietis

Šķiet, vienīgais, kas Dāvim un Ansim ir kopīgs, ir tas, ka abi ir īsteni latgalieši. Dāvis dzimis un audzis Gaigalavas apriņķī, no kurienes nāk arī viņa vecāki un vecvecāki. Tās laimīgās sakritības dēļ, ka netika deportēti uz Sibīriju. Kad ģimenei par aizsargu lietām izvedēji braukuši pakaļ, nav varējuši tikt līdz mājām, jo ceļš bijis šausmīgi dubļains, tā arī palikuši un, gluži kā Ansis, bijuši liecinieki dažādām varu maiņām un izpausmēm Latgalē. „Tāda ir tā Latgales smagā augsne. Kad ceļu izdangā, kļūst necaurbraucams. Tagad dusmojamies, ja ceļš tik dubļains, bet toreiz tas paglāba,” zina stāstīt Dāvis.

Beidzamos gadus gan viņš dzīvo Rīgā, bet reizi mēnesī cenšas aizbraukt uz Latgali. „Pirmām kārtām – lai samīļotu savējos. Man ir fantastiska baba – vectēva māsa, kurai ir jau pāri 90. Un vectēvs, kam tuvu tam. Viņai ir tik bezbēdīga attieksme pret dzīvi, apbrīnoju! Es nevaru sevī tādu pozitīvismu noturēt, man atšķirībā no viņas nesanāk. Bet viņa ir tik priecīga! Par visu. Tāpēc es ļoti novērtēju Ziemassvētkus un kapusvētkus, kad visi sanākam kopā un runājamies,” stāsta Dāvis. Pēc filmēšanās viņš atmetis jebkādu žēlošanos par dzīvi. „Man liekas, esam tik privileģēti! Tiešām dzīvojam privileģētā laikā, valstī un apstākļos. Protams, mūsu valstī ir problēmas, tāpat kā citās. Bet ir bijuši laiki, kad cilvēkiem tiešām klājies neizturami smagi, kad nācies izdzīvot. Mēs visi dzīvojam.”

Dzīvo ar jēgu

Vaicāts, vai Ansi izjūt līdzīgu sev, Dāvis prāto, ka filmas varonī ir vairāk labestības un stingra mugurkaula svarīgos jautājumos. Lai gan arī pats neesot bez principiem. „Ir lietas, ko daru principa pēc. Tās ir diezgan personīgas. Es neēdu lielveikalu gaļu un pienu. Šī industrija neiet kopā ar maniem principiem. Cenšos pēc iespējas vairāk domāt, lai manām darbībām būtu jēga, runājot par ietekmi uz planētu. Jā, piekrītu, ka tās varbūt ir mazās lietas, bet ceru, ka katra viena pieredze var kādam noderēt, vairojot attieksmi kopumā. Redzu, kā māsa līdz ar mani ir „pavilkusies”, lai gan vēl nesen netraucēja plastmasas iepakojumu pirkšana. Vēl kāds, vēl, un tā ienāk izmaiņas,” stāsta Dāvis.

Viņš arī atklāj – cik vien iespējams, cenšas nepirkt jaunas drēbes. „Ja vien varēšu, paņemšu, samainīšos ar draugiem. Piemēram, šīs bikses pats nopirku, jo tika postulētas kā bioloģiskas kokvilnas ražojums. Zeķes uzdāvināja, džemperi… nozagu,” neslēpj "Piļsāta pi upis" zvaigzne, paskaidrodams, ka viņa „draugu kompānijā ierasts citam no cita aizņemties, paņemt, kas patīk, reizēm neprasot atļauju”. „Zinu, ka arī mani draugi paņēmuši šo to no manis. Manuprāt, tas veido tādu īpašu grupas izjūtu. Kad redzi savu džemperi otram mugurā,” skaidro Dāvis, lūgdams gan beigt sarunu par šo tematu, citādi neviens vairs neaicināšot ciemos.

Turpina ķīmijas studijas

Filmas tapšanas gaitā vairāki atzinuši, ka grūtākās bijušas epizodes stiprā salā. Bet ne Dāvim. Viņš par grūtāko atzīst ņemšanos ap vācu valodu – tekstu kalšanu galvā. „Neesmu vācu valodas runātājs, absolūti neprotu. Bet mans garākais teksts visā filmā ir vācu valodā. Tas bija vājprātīgi!” saka Dāvis. Bet pārsteidzoši ir tas, ka gaigalavietis līdz filmēšanai ne reizes nebija nonācis ne Ludzā, ne Krāslavā. „Ludzai ir varena vēsture. Likumsakarīgi, ka tā ir šajā filmā, jo pirms Otrā pasaules kara 70 procenti iedzīvotāju tajā bija ebreji. Bija septiņas sinagogas, tagad palikusi vairs tikai viena,” nosaka jaunais aktieris, būdams pārliecināts, ka vēlas šajās pilsētās atgriezties, lai izstaigātu tās ikdienas solī.

Bet lielākais pārsteigums, iepazīstoties ar Dāvi, daudziem ir viņa studijas ķīmijas nozarē. Šobrīd viņš mācās Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes trešajā kursā un strādā "Madara Cosmetics" e-komercijas nodaļā. „Kāpēc? Esmu pats sev vairākkārt uzdevis šo jautājumu,” pasmaida Dāvis, pieļaujot, ka pie visa „vainīga” ir vidusskolas ķīmijas skolotāja. „Lai arī Rēzeknes Valsts ģimnāzijā biju diezgan slinks skolnieks, man bija brīnišķīga un harismātiska skolotāja Maruta Ladusāne, pie kuras nevarēja neiemācīties. Taisīju arī zinātniski pētniecisko darbu pie viņas. Tā kā nebija vīzijas par karjeru kādā konkrētā lauciņā, tad arī izvēles eksāmenu kārtoju ķīmijā, un aizvien tur esmu,” atklāj Dāvis. Kļūt par zinātnieku viņš nav plānojis, bet padziļinātu interesi par bioķīmiju gatavs uzturēt arī profesionāli.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns"!