"Glābt cilvēkus ir mums asinīs" - pašnāvnieci izglābušais ugunsdzēsējs Jaunzems par darbu, sapņiem un bobsleju

Toreiz Tomas, stāvot logā stāvu zemāk, noķēra no ceturtā stāva izlēkušu sievieti. Šis notikums tika uzfilmēts, un par latvieša rīcību uzzināja teju visa pasaule. Par neticamo glābšanas operāciju Jaunzems izpelnījās Latvijas lepnuma godu, bet aizvadītajā pavasarī puisis nolēma piepildīt savu sapni – startēt bobslejā. Žurnālam "Kas Jauns" Tomas Jaunzems stāsta, kā kļuvis par ugunsdzēsēju, kā izglābis pašnāvnieci, cik sāpīgas bijušas pirmās reizes bobsleja kamanās un kāpēc jau otrajās sacensībās viņa vietā Oskara Melnbārža ekipāžā stājās cits stūmējs.

Izbrāķē medicīniskā komisija

Tomas Jaunzems pēc izglītības ir šaušanas instruktors un sporta skolotājs. Viņa tēvam pieder šautuve, Tomas veiksmīgi piedalījās šaušanas sacensībās, tāpēc, beidzot vidusskolu, izvēlējās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā izmācīties par šaušanas treneri. Bet kā viņš kļuva par ugunsdzēsēju? Izrādās, pie vainas ir kāds vīrs, kurš pie Jaunzema trenējās šautuvē. „Vaicāju, ar ko viņš nodarbojas, kādu darbu man ieteiktu. Izrādījās, viņš ir ugunsdzēsējs, aicināja pamēģināt. Izstāstīja, kas jādara, un sapratu, ka man nebūs grūti nokārtot fiziskos normatīvus,” atceras Tomas.

Puisis tik labi sevi parādīja fiziskajās pārbaudēs, ka viņam pat piedāvāja nodarboties ar ugunsdzēsības sportu. Taču darbā par ugunsdzēsēju tomēr nepieņēma, jo viņu izbrāķēja medicīniskā komisija. „Man bija problēmas ar redzi. Acu ārsts tā arī pateica: „Labi neredzot, tu pats būsi glābjams!” Es nesamulsu, bet gan Lietuvā veicu redzes korekcijas operāciju un jau pēc mēneša atgriezos medicīniskajā komisijā. Mani pieņēma, un tā es kļuvu par ugunsdzēsēju,” stāsta Tomas.

Varoņdarbs, kas satricināja pasauli

Jaunzema pirmais izsaukums bija šķūnīša ugunsgrēks Salaspils pusē. „Man kā jauniņajam nekas īpašs jau nebija jāveic – līdz dīķim jāaiznes ūdenssūknis un jāuzstāda,” atceras Tomas, kurš bija nostrādājis tikai mēnesi, kad notika traģēdija "Maxima" veikalā Zolitūdē. „Toreiz biju beidzis savu maiņu, tāpēc man uz šo izsaukumu nebija jādodas. Līdz ar to nopietnāku pieredzi un rūdījumu guvu pakāpeniski mazāka mēroga negadījumos,” atzīst ugunsdzēsējs, kurš savu pirmo medaļu saņēma 2016. gadā, kad no ugunsgrēka aprūpes namā izglāba vairākus cilvēkus, bet 2018. gadā ieguva otru apbalvojumu un pat ticis atzīts par Latvijas lepnumu.

„Toreiz aizbraucām uz izsaukumu, redzējām, ka sieviete sēž uz palodzes. Mēs gan neesam speciāli apmācīti, kā rīkoties tādās situācijās, mums līdz šim nebija tādas pieredzes, taču glābt cilvēkus ir mums asinīs. Komandieris vaicāja, vai ir kādas idejas, ko darīt. Un tad man atmiņā atausa kadri no filmas "Yamakasi" – skatījos to bērnībā! Tā ir filma par parkūristiem – trenētiem puišiem –, kuri skraida pa jumtiem, lēkā no mājas uz māju. Filmā ir aina, kur parkūristi glābj kādu pašnāvnieci. Parkūristi katrā stāvā stāvēja logā un saķēra to sievieti aiz kājām, tā samazinot viņas krišanas ātrumu un neļaujot nosisties. Izstāstīju to komandierim, un, kad kļuva skaidrs, ka tā sieviete patiešām grasās lēkt, komandieris deva komandu – ej, Tomas, un dari, ko esi izdomājis! Iegāju trešā stāva dzīvoklī, ar dzīvokļa īpašnieku lēnām atvērām logu, izdomāju, ka ar vienu roku pats turēšos pie palodzes, bet ar otru roku mēģināšu sievieti saķert. Labi, ka palīgā piesteidzās otrs ugunsdzēsējs, kurš mani nodrošināja, saķēdējoties kopā ar drošības jostām... Un tieši tad tā sieviete sāka skaļi skaitīt – desmit, deviņi, astoņi... Tas man palīdzēja sagatavoties, izliecos pa logu, bet sieviete palaida vaļā rokas un atmuguriski izvēlās no loga.

Savilku rokas, cik stingri vien varēju, bet galvā tik un tā iezagās doma – viss, viņa tomēr izslīdēja, man neizdevās izglābt. Paskatījos uz leju un... viņa tomēr joprojām bija manās rokās!” Tomas Jaunzems atstāsta šo notikumu.

Sapnis kļūt par bobslejistu

Tomas Jaunzems bobslejā nonāca aizvadītā gada pavasarī, pēc tam, kad viņam radās doma vēl kaut kur sevi pierādīt. Pirms tam jau viņam tas izdevās ugunsdzēsības sportā, kur, pilnīgs iesācējs būdams, spēja konkurēt ar pieredzējušiem sportistiem – jau pirmajās sacensībās Tomas uzvarēja. Toreiz visi interesējušies, no kurienes ir šis talants, ar ko agrāk nodarbojies, bet puisis atbildējis – ar šaušanu.

Startējot ugunsdzēsības sportā un redzot, ka padodas sportošana un ka ir ātrs skrējējs, puisis nodomājis, ka varētu „iespraukties” vēl kādā sporta veidā. „Ar kolēģi nospriedām, ka tas varētu būt bobslejs. Diemžēl uzzinājām, ka jauno bobslejistu atlase tad jau bija notikusi. Par laimi, aizvadītā gada janvārī pamanījām rakstu, ka tiek meklēti stūmēji olimpiskā čempiona Oskara Melnbārža komandai. Tā bija kā zīme, kā vēstījums, ka tomēr jāmēģina tikt bobslejā!” stāsta Tomas, kurš, uzzinot, ka atlase notiks aprīļa vidū, sācis trenēties: „Atlases normatīvos bija arī rakstīts, ka ieteicamais vecums ir līdz 26 gadiem. Bet man tad jau bija 28... Nolēmu, ka nepadošos un sevi pierādīšu tik un tā.” Tomas atlasi izturēja un no 70 pretendentiem bija viens no labākajiem. „Izsauca mūs desmit. Un pats pirmais, ko izlases treneris Sandis Prūsis man teica, bija: „Draudziņ, tev jau gadu ir diezgan daudz!” Es viņam atbildēju: „Ko tad mani paņēmi? Ja jau esmu izsaukts, tad viss – runājam normāli un sākam trenēties!” smej Tomas.

Jāiztur tikai minūte

Jau rudenī ugunsdzēsējs paņēma bezalgas atvaļinājumu, lai pilnībā pievērstos tikai un vienīgi bobslejam. Vai Tomas atceras savu pirmo braucienu bobsleja kamanās? „Protams! Pirmās reizes bija Siguldā, divniekā ar Oskaru Melnbārdi. Man nebija nekādas sajēgas, kas mani sagaida, – iestūmu kamanas, ielēcu tajās, apsēdos, pieliecu galvu, kā tiku mācīts, un... tad sākās! Neko neredzu, neko nesaprotu, kur atrodos. Tik vien jūtu, ka katrā virāžā galvu arvien vairāk piespiež pie zemes, viss vibrē, krata, ķivere dauzās pret bobu, sajūta tāda, ka kāds kāptu ar kāju uz muguras un ar visu spēku iemītu zemē. Virāžās no ķermeņa tiek izspiests viss gaiss – aiztaisi muti, puņķi nāk pa degunu! Nu traki, pavisam traki! Turklāt vēl jāatceras, ka pēc finiša jāpaspēj nobremzēt. Jaunajās trasēs pilots parasti uzkliedz stūmējam, kad jābremzē, taču es to nesadzirdēju. Tad Oskars pagriezās uz manu pusi un kliedza no visa spēka. Tikai tad attapos, ka esam galā, ka pēdējais brīdis, lai nobremzētu, – ķēru bremžu rokturus un neveiksmīgi norāvu īkšķim nagu,” pirmo braucienu izstāsta Tomas.

Vai pēc šīs reizes viņam bija vēlme vēlreiz braukt? „50 pret 50! Bet tad padomāju, ka esmu taču te atnācis, lai brauktu, lai būtu bobslejists! Ka visa šī slodze ir tikai normāli, ka tik traki ir jābūt,” tagad sirsnīgi smejas Tomas, nosakot: „Vispār jau par bobslejistu sevi var saukt tas, kurš kaut reizi ir ar bobu apgāzies.”

Un viņš, protams, to ir izbaudījis. Pat divreiz! Tas bija Siguldā, kad Tomas bija stūmējs kādam jaunajam pilotam, ar kuru kopā pavasarī izturēja bobslejistu atlasi. „Es biju pirmais, ar kuru viņš Siguldas trasē nobrauca no pašas augšas. Trešajā braucienā apvēlāmies – kā vēlāk pilots atzinās, viņš no pārslodzes bija apdullis un braucienā pieļāvis muļķīgu kļūdu. Noslīdējām līdz finišam, piecēlāmies... Sākumā jau viss bija kārtībā, bet pēc tam no muguras sāpēm vairs nevarēju pieliekties – izrādās, no trieciena biju sasitis muguras skriemeļus. Bet nekas, jau pēc divām dienām atkal treniņi, atkal bija jābrauc. Tikai neviens no stūmējiem ar šo jauno pilotu vairs nevēlējās braukt. Nu nekas, ja jau es tāpat esmu sasities, varu braukt atkal. Un atkal apgāzāmies. Tad gan sasitu tikai sānus,” par savām „ugunskristībām” bobslejā smejas Tomas Jaunzems.

Viņš gan piebilst, ka zilumi un nobrāzumi ir jauno bobslejistu ikdiena: „Tas nekas, ka sasities, – nākamajā dienā atkal treniņš. Sakod zobus un atkal sēdies bobā. Un tad tu sāpēs kraties lejā pa trasi un pie sevis skaiti: „Tā ir tikai minūte, kas jāiztur. Tikai viena ātra minūte!” Lūk, tā mums ir tajā bobslejā. Bet tas ir tā vērts. Man patīk!”

Trauma liedz turpināt iesākto

Sevi pierādījis treniņos, Jaunzems izcīnīja trešā stūmēja vietu Oskara Melnbārža četrinieka ekipāžā. Viņa pirmās sacensības bija jau novembrī – Eiropas kausa izcīņas pirmais posms Norvēģijā. Diemžēl pirms otrajām Eiropas kausa izcīņas sacensībām Vācijā Tomas guva traumu, un šī bobsleja sezona viņam beigusies – vienā no treniņbraucieniem pamatīgi sastiepts augšstilba muskulis.

„Ieskrējiena brīdī aizlūza boba rokturis, līdz ar to man vairs nebija, pret ko atspiesties, lai ielēktu kamanās. Kas tāds man atgadījās pirmo reizi, tāpēc nezināju, ko tādos brīžos darīt, taču bija skaidrs, ka kamanās jātiek. Skrēju ātrāk par bobu, atspēros uz visiem 150 procentiem – darīju visu, lai ielēktu bobā. Finišā, izkāpjot no kamanām, sapratu, ka ar kāju kaut kas nav labi – pārāk vaļīgi muskuļi. Pēc mirkļa jau sāka sāpēt, vairs nevarēju paiet. Neko darīt, atlidoju uz Latviju pie ārstiem, kuri man konstatēja nopietnu muskuļu sastiepumu,” paskaidro Tomas.

Tas gan nenozīmē, ka bobslejista karjerai likts punkts. „Fizioterapeits ieteica nesasteigt – labāk, lai kāja lēnām atveseļojas, un tikai tad sākt gatavoties jau nākamajai sezonai. Bet es jau tāpat tagad būšu kopā ar izlasi treniņos Siguldā, kur 25. janvārī notiks Eiropas kausa izcīņas pēdējais posms. Bet pēc tam atgriezīšos darbā ugunsdzēsējos un, kad kāja būs vesela, atsākšu treniņus,” optimistisks ir varonīgais glābējs.