"Vienmēr jāklausa savai sirdij" - aktrise Ieva Florence-Vīksne par teātri, mīlestību un ģimeni

Pirms nākšanas pie manis teici, ka jāiet pieskatīt mazo brāli, kurš saslimis. Jokojot gribas jautāt – tik «lielai meitenei» tik mazs brālis?

Jā, manam brālim ir deviņi gadi, viņš mācās trešajā klasē. Mūsu mamma ir varone! Vēl man ir vecāks brālis. Kad brālis piedzima, man bija 18 gadi. Kā otrā mamma viņam jutos – skatīju, uz rokām nēsāju, guldīju, no rītiem pie viņa cēlos, kad mammu vajadzēja laist uz darbu. Visi likām rokas kopā un auklējām. Arī uz Kultūru vidusskolas teātra pulciņu ņēmu brāli līdzi. Daudzi domāja, ka tas ir mans bērns, ka meloju par brāli. Tā mēs augām. (Smejas.) Un augam kopā joprojām – esam brāli jau uzlikuši uz snovborda dēļa. Tāpat kā Oskars savulaik uzlika mani.

Snovošana ir jūsu ģimenes hobijs?

Oskars profesionāli trenējās snovbordā. Mani viņš pavilka uz snovbordu, kopš pirmo reizi aizveda uz Alpiem. Bet nevarētu teikt, ka tas ir mans hobijs. Arī mazajam brālim tā vairāk ir kā izklaide. Brālis ir ļoti talantīgs bundzinieks, jau septiņu gadu vecumā spēlēja tā, ka nobrīnīties.

Tev bija cits uzvārds – Sarma. Kā kļuvi par Florenci?

Pētot dzimtas koku, tā nolēmu. Sarma ir mana pirmā tēva uzvārds. Bet šim uzvārdam ir turpinājums, kamēr Florences uzvārdam, kas man nāk pa mammas sieviešu līniju, – ne. Bija iespēja atgriezties pie šī uzvārda, lai to turpinātu.

Tas lieliski piestāv skatuvei! Ja nezinātu, domātu, ka pseidonīms.

Pat domādams neizdomātu. Kad mācījos 10. klasē, zinātniski pētnieciskais darbs bija jāizvēlas, es paņēmu par dzimtu. Likās, ka tas būs vienkāršākais veids, kā uzrakstīt projektu. Tā sāku pētīt, veidot dzimtas koku. Diezgan virspusēji, bet ieinteresēja šis jautājums. Pati pievērsos izpētīt jau dziļāk un atklāju, ka šis uzvārds beidzas. Biju pēdējā, kas var turpināt. Tad jau mācījos augstskolas pirmajā kursā. Kādu laiku dzīvoju ar šo domu, līdz aizgājām ar mammu un tiesiski to arī nokārtojām. Šī iemesla – turpināšanas – dēļ šo uzvārdu savam pēc kāzām pievienojis arī mans vīrs.

Florenči ir no Florences?

Ir, šķiet, vēl Florenči Latvijā, kas nav no mūsu dzimtas. Zinu, ka mans vecvectēvs ievedis šo uzvārdu no Vācijas. Ir tāda leģenda, ka Florences pilsētu nosauca Florenču kopienas dēļ. Šo jautājumu ceru kādreiz noskaidrot ar DNS analīžu starpniecību.

Kas lika izlemt par labu aktrises profesijai?

Kad prasīja, ko darīšu pēc vidusskolas, nezināju, jo nodarbojos ar daudz ko – basketbolu, dejošanu, folkloru, biju karsējmeitene. 12. klasē, ietekmējoties no mammas, kas ir māksliniece, vairāk sāku interesēties par glezniecību – man šķita, ka varētu būt kuratore. Taču, vidusskolai beidzoties, studēt nekur neaizgāju, bet gadu metos iekšā vairākos darbos – biju animatore, strādāju mazumtirdzniecībā, zooloģiskajā dārzā – pārdevu hotdogus, «Ādažu čipsos» kā gids, viesnīcā restorāna administratore. Man visi tie darbi ļoti ātri apnika. Kad vasarā aizgāju ciemos pie savas bijušās teātra pulciņa (kurā gāja arī Agnese Cīrule un Marija Linarte) vadītājas Indras Briķes uz Kultūru vidusskolu, viņa mani pārliecināja stāties «aktieros». Un te nu es esmu. Šī ir profesija, kas ļauj savienot manas diametrāli pretējās intereses.

Kā raugies uz lomām, kurās galvenokārt tiek ekspluatēts vizuālais tēls?

Esmu priecīga, ka man tikušas arī lomas, kas prasījušas manu varēšanu, nevis tikai izskatu. Piemēram, Marija «Smilšu cilvēciņos», Stella «Kaisles vilcienā», tad loma «Purva bērnos». Spēlēt blondīnes jau ar var dažādi, bet, ja ar vieniem un tiem pašiem uzdevumiem… Lomās, kurās atkārtojas viens un tas pats, ir maz izaugsmes iespēju. Izaicinājums ir diametrāli pretēja loma, ko varu izveidot no a līdz z.

Kā ir teātrī ienākt jaunai, skaistai aktrisei? Kādu izjuti mikroklimatu?

Saka – pie mums neesot tik traki, cik Operā (smejas), kur, kā kādreiz stāstīja, pat stikli puantēs bērti. Pirmā ienākšana teātrī bija nu… tāda… Tu jau tos nerakstītos darba vides likumus nezini, bet veids, kādā man tos mācīja… Es, ja būtu vecāka aktrise un ienāktu jaunāka, izvēlētos citādāku veidu, kā komunicēt, nevis tā, kā komunicēja ar mani. Neuzskatu to par veselīgas vides un kolektīva radītāju. Tie, kas patiesi mani ir pieņēmuši un ar kuriem ir sirsnīgas attiecības, ir vecākā gadagājuma kolēģi.

Režisore un kursa vadītāja akadēmijā Māra Ķimele ļoti mūsos audzināja šo kopības izjūtu un pastāvēšanu citam par citu. Viss kurss ir izkaisīts pa Latvijas teātriem, bet joprojām mūsu čats darbojas pilnā sparā, joprojām spējam sadoties rokās, kad ir nepieciešams, un būt par atbalstu visā tajā, kas notiek. Cits citu apsveicam ar panākumiem, neaizmirstam dzimšanas dienas. Esmu pateicīga Mārai un Elmāram Seņkovam, ka viņi mums to mācīja.

Augstskolā ieguvi ne tikai draudzību, bet arī mīlestību – vīru Oskaru.

Iepazināmies pirmajā kursā un sākumā viens otru ciest nevarējām. (Smejas.) Bet ātri kļuvām par lielu atbalstu. Man nevarēja būt labāka padomdevēja un kritiķa par Oskaru. Mums joprojām viedoklis dalās par visu gandrīz, daudz diskutējam, un man ir svarīgs viņa redzējums.

Šovasar, izejot pie Oskara par sievu, apliecināji, ka viņš ir īpašs cilvēks tavā dzīvē.

Man ir būtiskas cilvēciskās iezīmes. Es pat Oskaru uztveru kā sajūtu pasauli, pie kuras esmu pieradusi, nevis kā vizuāla veidola cilvēku. Viņam ir liela sirds un sirsnība, turklāt viņš ir apbrīnojami varošs, darošs, atbalstošs, raksturā stingrs un uzticams cilvēks. Ar viņu varu parunāt un pieņemt lēmumus. Protams, ka tādu partneri vēlos redzēt sev blakus dzīvē, kas riska situācijās stāsies pretī problēmām un nebēgs prom. Tas viss kaut kādā ziņā ir bijis ar mums un pārbaudīts…

Kas jūs pārbaudījis?

Tās pašas akadēmijas beigas, kad tiku pie darba – lomas «Viņas melo labāk», atpazīstamības, bet viņam – nekā. Tu beidz kursu, un tev nav darba, presē tiec pasniegts kā aktrises draugs. Tas bija grūts laiks un labs pārbaudījums mūsu attiecībām – tiekam ar to galā vai ne. Esam pieraduši pie attiecībām strādāt, viens otru pieskatīt, runāt. Tā saaugām, jau sākot no akadēmijas. Reizēm domāju – droši vien kāds lielāks spēks mūs kopā savedis kādu kopīgu darbu uz šīs pasaules paveikt.

Patlaban tevi redzam «Jaungada taksometra» abās filmās. Vai ar Oskaru jums jau ir kopīgas Jaungada sagaidīšanas tradīcijas?

Šogad noteikti būs jauna tradīcija – ir palaista jauna dziesma «Apņemšanās kalendārs» no «Jaungada taksometrs 2», ko izpilda mūsu (man ar vīru ir sava producentu kompānija) menedžētā grupa «Bad Habits». Uzrakstīta dziesma latviešu valodā, un tas ir jānosvin.

Ar Oskaru mums ir tradīcija – kādus četrus gadus pēc kārtas jauno gadu sagaidījām divatā pirtiņā viņa vecvecāku mājās Murjāņos. Kad pulkstenis sita 12, skrējām karsti un pliki ārā izšaut šampanieti. (Smejas.) Tur mēs arī kāzas svinējām. Ziemassvētkos noteikti esam visas radu ģimenes kopā.

Dzirdēju, ka tradīcija tev esot arī uz katru filmas pirmizrādi uzšūt jaunu kleitu.

Jā, cenšos. Man patīk tērpus gādāt pie šuvējas Ivetas Kāpostas – viņa ir brīnišķīga, sirsnīga un ar viņu kopā radām to, ko velku mugurā. Kad biju maza, mamma pati sev visu šuva, un es skrēju pakaļ, šujot savām lellēm un vēlāk sev. Laika trūkuma dēļ to vairs nedaru, kā arī šī «māka» man būtu jāattīsta. Uztamborēt, uzadīt šalles, cimdus, zeķes varu bez problēmām. Rokdarbi man patīk.

Tev pirkstā interesants gredzens. Tam ir kāds īpašs stāsts?

Uzdāvināju sev to uz «Dvēseļu puteņa» pirmizrādi. Vispār rotas nemēdzu nēsāt, šķiet, man tās traucē, nevis papildina. Saderināšanās gredzens bija viens, pie kā man bija jāpierod, tad laulības gredzens. Viena roka kļuva nedaudz smagāka. Izjūtu līmenī radās nepieciešamība pēc līdzsvara uz rokas sirds pusē.

Un tad dienu pirms filmas pirmizrādes kādā veikalā ieraudzīju šo Itālijas rotu mākslinieka gredzenu… Kā ieraudzīju un pamērīju, nost novilkt vairs nevarēju – sapratu, ka mans. Tā arī nopirku. Tagad, ikreiz uz to skatoties, atceros... Tā visa «Dvēseļu puteņa» epopeja, pacēlums un atziņas, ko guvām (man tiešām norāva «jumtu», skatoties filmu), tik ļoti trāpīja sirdī, ka šo gredzenu uztveru kā atgādinājumu, ka vienmēr jāklausa savai sirdij. Arī es esmu ļoti daudz kāpusi pāri savai sirdsbalsij, smagi apdedzinoties. Tāpēc, lai sevī vairāk ieklausītos, ir svarīgs šāds vizuāls atgādinājums.

IEVA FLORENCE-VĪKSNE

• Dzimusi 1992. gada 19. oktobrī Rīgā.
• Dailes teātrī kopš 2014. gada.
• Seriāli: «Šķiršanās formula», «Viņas melo labāk», «Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums».
• Filmas: «Maģiskais kimono», «Blēži», «Jaungada taksometrs», «Karalis», «Dvēseļu putenis», «Jaungada taksometrs 2».
• Precējusies ar aktieri Oskaru Florencu-Vīksni.
• Ko nedara citi: peldas ziemā.