Testamenta nav: dēls atklāj, ko darīs ar Džemmas Skulmes gleznām un māju Mežaparkā

Vēl pirms 9. novembra, kad 94 gadu vecumā pārstāja pukstēt Džemmas Skulmes sirds, bija saplānota virkne darīšanu, tikšanos un pasākumu, kurus nu, līdztekus bēru ceremonijas organizēšanai, bija jāspēj īstenot gleznotājas dēlam māksliniekam Jurim Dimiteram.

Izsolē iegūtos līdzekļus ieguldīs piemiņas vietas izveidē

Piemēram, 11. novembris viņam bija saplānots burtiski pa stundām. Priekšpusdienā uzstāšanās Rīgas Latviešu biedrības namā, kur gaidāmās Labdarības balles sakarā Dimiters stāstīja par labdarības izsolei nodotajiem diviem Džemmas Skulmes mākslas darbiem. Tos mātes slimības laikā no viņas krājumiem bija izvēlējies viņš, pagūdams vēl saņemt pašas autores akceptu. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad Labdarības balles izsolē par vairāk nekā 5000 eiro nosolītās Skulmes gleznas ieņēmumi tika nodoti Rīgas Latviešu biedrības nama restaurācijai, bet pati māksliniece saņēma tikai 10 % no šīs summas, tā saukto krāsu un otu naudu, šogad organizatori bija izlēmuši izsolē iegūtos līdzekļus nodot veselības grūtībās nonākušās Džemmas Skulmes rehabilitācijai. Nepaguva. Līdz ar to lemts, ka šī nauda tiks novirzīta tuviniekiem kā finansējums Džemmas piemiņas vietas izveidei viņas pelnu apbedīšanas vietā Meža kapos, turpat, kur atdusas viņas māte tēlniece Marta Skulme, tēvs gleznotājs un scenogrāfs Oto Skulme un vīrs Ojārs Ābols.

Darbnīcā jūtama Džemmas klātesamība

Pēc šā pasākuma Juris Dimiters žiglā solī devās uz 11. tramvaju, lai steigšus mērotu ceļu uz Mežaparku, kur Džemmas Skulmes darbnīcā viņu jau gaidīja mākslas zinātniece Inga Šteimane. „Viņas ar mammu bija vienojušās par izstādes rīkošanu nākamā gada februārī. Speciāli tai vajadzēja tapt astoņām lielformāta gleznām. Nu Šteimane ir ieradusies skatīties, kāda ir situācija ar šiem darbiem,” pa ceļam "Kas Jauns" pastāstīja Juris Dimiters.

„Šurp nācu ar lielu satraukumu. Domāju, kā gan būs, kad ieiešu darbnīcā, kur Džemmas vairs nav... Kā es tā viņas gleznas cilāšu... Bet zini, biju pārsteigta – šeit joprojām jūtu tādu jaudīgu Džemmas klātesamību. Un, jā, tepat jau viņa ir – savos darbos, tā nu tas ir,” teica Inga Šteimane. „Bet vai tu atradi, ko gribēji?” interesējās Juris. „Atradu, jā!” priecīgi bilda Inga, atzīdamās: „Ar šodienas nākumu esmu apmierināta, lai neteiktu, gandarīta. Neslēpšu, ka nācu mazliet ar bažām, jo man nebija ne jausmas, kādā stadijā ir šīs gleznas. Redzu, ka ir arī tie darbi, ko esam izvilkuši iepriekš un kuri bija ieplānoti šai izstādei.”

Pēdējās tapušajās gleznās jaušams lielāks dramatisms

„Izstāde Mākslas muzejā bija ieplānota jau pirms gada – šā gada ziemā. Starp citu, kad tur divos stāvos bija izstāde Ievai Jurjānei, kura bija gleznojusi arī Džemmu, atnāca arī viņa. Džemma jau vienmēr ir bijusi ļoti ieturēta, nekad neko nav prasījusi, bet šoreiz raisījās tādas neuzkrītošas runas, kurās jutu, ka viņai būtu interese par tām telpām muzejā.

Sākām runāt, un drīz arī Džemmas Skulmes izstāde tika pieteikta uz 2020. gada 7. februāri. Tā arī gatavojamies. Tagad domāju – paldies Dievam, ka mēs tā laikus sākām gatavoties. Uzreiz pēc Jāņiem Džemmai atvedām lielos, 2x2 metru audeklus, uz kādiem pēdējā laikā viņa nebija strādājusi, un lielu daļu no tiem Džemma arī paguva pārvērst jaunās gleznās. Līdz ar to pirms tā nelaimīgā pirmā kritiena vasarā izstāde ir praktiski pabeigta – septiņi no astoņiem audekliem ir ietērpti krāsās. Tas gan nozīmē, ka izstādē būs arī kāds iesākts, bet nepabeigts darbs. To var saprast pēc tā – ir vai nav Džemma uz darba uzlikusi savu parakstu. Tā ir varbūtība, ka viņa ir domājusi to vēl turpināt,” stāstīja Šteimane.

Vaicāta, ko saskata Skulmes pēdējās tapušajās gleznās, mākslas zinātniece atklāja: „Džemma ir turpinājusi savu abstrakto līniju, bet tas, kas ir nācis klāt, – varbūt ir lielāks dramatisms. Piemēram, viens no darbiem ir faktiski melnbalts... Daudz ar melno krāsu strādāts, līdz ar to gleznā ir saskatāma dramatiska nopietnība. Iepriekš varbūt tā nebija, jo Džemma ir ļoti spontāna, un sarkanais – tā ir viņas krāsa! Bet te ir kaut kas tāds, kas ved uz kaut ko bezgalīgu, kosmisku. Taču ir arī starp šiem jaunajiem darbiem ļoti dzīvespriecīgi un cilvēcīgi gleznojumi. Dzeltens, violets, ir viņas klasiskais sarkanais, arī gaiši rozā – jā, arī šis glezniecībā diezgan apšaubītais rozā. Viņa meklēja...”

Mazdēls oficiālo praksi iziet Džemmas darbnīcā

„Izstāde sastāvēs no pēdējiem septiņiem lielformāta darbiem un arī daļas gleznu, kas ir tapušas iepriekš. Mēs noteikti izliksim kariatīžu sēriju tādu, kādu izveidojām Rotko centrā lielajā personālizstādē, kur ir gleznas kopā ar dokumentiem. Šis koncepts principā ir sīki un smalki ar Džemmu pārrunāts un viņas akceptēts. Būtībā Džemma gleznoja līdz pēdējam, pat slimnīcā zīmēja. Nu ir palicis tas, kas ir palicis,” sacīja Inga Šteimane.

„Bet daži darbi jau ir tikai ar vienu krāsu noklāti...” mazliet skumjā balsī iebilda Juris Dimiters. Taču Inga par to nepārdzīvo: „Tāds principā ir viens – šis sarkanais. Tā ir sagatave, to Artūrs noklāja! Gleznotājam pie šāda formāta ir vajadzīgs profesionāls palīgs, un viņas gadījumā tas bija mazdēls Artūrs Dimiters, Jura dēls, kas arī ir jauns, topošs mākslinieks. Artūrs maisīja krāsas, mazgāja pindzeles, kā arī klāja – rullēja lielos pamatus ar Džemmas izvēlēto toni. Vienam bija dzeltens, citam sarkans, kādam melns fons, un to visu Artūrs perfekti varēja izdarīt. Artūram šī ir milzīga pieredze, jo oficiālo praksi viņš šovasar izgāja Džemmas darbnīcā, strādājot tieši pie šīs personālizstādes. Šajā mirklī tas ir tā interesanti un tīri simboliski iznācis, jo tas ir paaudžu kopdarbs,” jūsmīgi bilda Šteimane, un Dimiters viņai piekrītoši piebilda: „Jā, mamma jau pati ar rullīti nekad nestrādāja. Tikai ar pindzeli.

Par profesionālām lietām viņai ar manu dēlu Artūru bija vairāk kontakta. Man ar mammu nebija, jo mums ir pilnīgi atšķirīgi stili. Bet Artūrs strādāja tieši tādā stilā kā Džemma. Vismaz tajā periodā. Viņiem tiešām ļoti sakrita un bija ļoti laba sadarbība.

Neko darīt, tagad mammas darbus ir jāsāk fotografēt un kārtot, jāveido saraksts...”

„Tas ir pareizi, tieši to gribēju teikt. Juri, tas ir jāizdara tūlīt pat!

Un, re, kur tas Džemmas iedvesmas skapis! Biju ievērojusi, ka viņai darbos ik pa laikam uzradās tādi barokāli žesti, un reiz viņai pat jautāju: „Džemma, saki, vai nav tā, ka tas skapis tevi iedvesmo?” Viņa tā pasmaidīja un atbildēja: „Jā, zināmā mērā arī tas skapis”,” promejot ar gaišu smaidu sejā atmiņās gremdējās Inga Šteimane.

Mežaparka māju cer pārvērst par muzeju

„Ir nepieciešams ļoti mobilizēties, jo viss ir burtiski vienā laikā sakritis, ka nu dienas paiet skriešus. Ir jau ne tikai jānodarbojas ar mammas bērēm, bet arī nepārtraukti jāatbild uz telefonzvaniem. Jau kādu laiku iepriekš bija ieplānota ne tikai mammas gleznu izstāde, bet arī manu darbu personālizstāde. Turklāt tās atklāšanas datums ir nevis pēc trim mēnešiem, bet gan jau tagad – 22. novembrī!,” stāstīja Dimiters.

Taču tas ir nieks, salīdzot ar rūpēm, kas vēl priekšā. Jurim Dimiteram pēc mātes apglabāšanas jāsāk risināt Mežaparka mājas turpmākais liktenis. Intervijā "Kas Jauns" pirms diviem gadiem Džemma Skulme bilda, ka viņai rūp tikai tas, lai viņas bērniem un mazbērniem viss būtu labi. „Protams, zināms satraukums ir arī par manām gleznām un par manu vecāku mākslas darbiem – kāds būs to liktenis. Tas jau paliks manējiem. Bet varbūt kādudien te tiks iekārtots muzejs,” savā 92. dzimšanas dienā domās dalījās gleznotāja.

Kā atzīst Juris Dimiters, pagaidām nav informēts, vai mamma ir atstājusi testamentu. Vienīgais, par ko dažkārt ieminējusies Džemma Skulme, ir, ka viņa vēlētos, lai Mežaparka mājā, kuru kopā ar vecākiem sāka būvēt 1958. gadā, nākotnē tiktu iekārtots dzimtas muzejs. „Tas bija viņas mūža sapnis,” apliecina dēls Juris Dimiters, apņemdamies darīt visu, kas viņa spēkos un iespējās, lai virzītu un aktualizētu mātes vēlmes īstenošanu.

„Te dzimta ir dzīvojusi četrās paaudzēs, un mākslinieku kopā sanāk daudz – pēc skaita kādi seši. Ja te tiktu iekārtots muzejs, visi tie kambarīši, kas laika gaitā ir sabūvēti, tiktu likvidēti, lai varētu normāli izlikt bildes un skulptūras un vēl būtu vieta, kur pārvietoties. Līdz ar to tad mēs te vairs nevaram palikt. Nevar jau visus – gan vecātēva, gan vecāsmātes, gan mammas – darbus vienā „kaudzē” kraut. Viss ir jāsadala trīs noteiktās darbnīcās, kas šeit it kā ir bijušas. Bet šobrīd tajās darbnīcās mēs dzīvojam. Tāda ir problēma.

Mežaparkā jau nekādu ar kultūru saistītu vietu nemaz nav. Vienīgās, kas cilvēkus pulcē, ir Lielā estrāde un Rīgas Zooloģiskais dārzs. Bet mūsu valdībai jau tam naudas nav un nebūs, tad, iespējams, vienīgais variants, ka to varētu risināt Eiropas Savienības līmenī. Par to ceru aprunāties ar Sandru Kalnieti – varbūt viņa, būdama mammai tuvs cilvēks, varētu palīdzēt ko risināt Eiropas kultūras mantojuma kontekstā. Otrs variants – māja būtu jāpārņem kādam ar kultūras dzīvi saistītam investoram,” spriež Juris Dimiters, atklādams: „Mājas vērtību neesam apzinājuši, tas tiks darīts pēc tam."

Juris Dimiters, kas ar ģimeni Skulmju dzimtas māju apdzīvo kopā ar māsas Martas Skulmes ģimeni, godīgi atzīst, ka ģimene Mežaparka īpašumu nevar atļauties uzturēt. Līdz šim ar Džemmas pieklājīgo pensiju, kas bijusi ap 2000 eiro mēnesī, bijusi iespēja gan norēķināties par komunālajiem pakalpojumiem, gan apmaksāt gāzes un elektroenerģijas rēķinus, gan pa daļām nomaksāt nekustamā īpašuma nodokli, kas, kā pirms diviem gadiem vēstīja LTV raidījums "Panorāma", bija sasniedzis teju 3500 eiro gadā. „Nu mums ar māsu nav cita varianta, kā māju pārdot un gādāt citu vietu dzīvošanai, kuru kā mazturīgie varētu atļauties,” reālistiski uz situāciju skatās mākslinieces dēls Juris Dimiters.

„Pēdējos gadus mamma daudz dzīvoja savā aipadā, meklēja attēlus, gleznas, māksliniekus un darbojās arī feisbukā. Un tad jau cilvēki skatījās – vai viņa ir bijusi feisbukā vai nav, un, ja bija bijusi, saprata, ka viss ir kārtībā, ja nebija bijusi kādu laiku, satraucās, sāka interesēties,” stāsta Juris Dimiters.

„Šādos brīžos jau cilvēks mobilizējas, parādās kādi citi iekšēji spēki. Kad uzrodas citas lielas rūpes, tad sevi it kā nejūti, arī paša problēmas vairs nav aktuālas. Mans mierinājums ir tas, ka nāve mammai nāca kā atbrīvošana no sāpēm un ciešanām,” atzīst Džemmas Skulmes dēls.

Džemma pati nekādas vēlmes, ko tuviniekiem īstenot pēc viņas aiziešanas, nebija izteikusi. „Viņa līdz pēdējam mums negribēja parādīt, ka viņai ir tik slikti un ka tas laiks ir tuvu. Viņa negribēja ar to apgrūtināt,” bilst Dimiters.