Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Jēkabs Reinis saka pateicības runu pēc "Lielā Kristapa" balvas saņemšanas. (Foto: Mārtiņš Ziders)

"Esmu izteikts vienpatis" - gada labākais aktieris Jēkabs Reinis par patriotismu, teātri un "Sarkano mežu"

Kino
14. novembrī 05:19 2019. gada 14. novembrī 05:19
Ieva Valtere | Žurnāls "Rīgas Viļņi"
TV daudzsēriju filmas «Sarkanais mežs» galvenās lomas atveidotājs Jēkabs Reinis nupat "Lielā Kristapa" balvu pasniegšanas ceremonijā atzīts par gada labāko aktieri. Sarunā ar «Rīgas Viļņiem» jaunais aktieris pastāstījis par bailēm un atziņām, sīpoliem somā un zemes spēku saujās, smiekliem un aizkustinājumu līdz asarām.

Pieredze ar ieročiem tev nav pirmo reizi, jo pirms «aktieriem» esi mācījies Policijas akadēmijā. Vai tomēr arī «Sarkanā meža» vajadzībām bija jāapgūst kaut kas jauns?

Ne tikai. «Dvēseļu putenis» arī ir ieroču filma, kurā jātur rokās plintes. Un šie ir tādi darbi, kuros jāiemācās pareizi turēt tālaika ieročus. Kā rādīja militārie konsultanti, ir atšķirība – agrāk ieročus turēja citādāk nekā mūsdienās.

Filma skatītājus nodarbina ar jautājumu, kā vārdā ko kurš dara. Kā noformulēji sev, kā vārdā rīkojas Vitolds ("Sarkanā meža" tēls)? Patriotisma?

Vitoldam ir svarīga Latvija. Par to viņam ir sāpīgi runāt. Viņš ir no inteliģentas diplomātu ģimenes. Bet Vitoldam patriotisms nav tas primārais, kāpēc viņš, riskējot ar dzīvību, dodas uz Latviju, kas jau deviņus gadus ir zem «sarkanās sērgas». Viņa gadījumā tā ir mazā māsiņa, kura 41. gadā kopā ar mammu un vecmāmiņu izsūtīta uz Sibīriju. Tēvs ir nogalināts čekas pagrabos. Vitoldam ir informācija, ka, iespējams, drīzumā uz Latviju laidīs atpakaļ Sibīrijas bērnus. Un tas viņam ir viens no lielākajiem motivācijas grūdieniem atgriezties Latvijā. Bet Vitolda dzīvē ir arī melnās lapaspuses. Kā jau daudziem, kas bijuši zobratiņi lielajā kara mašinērijā.

Jēkabs Vitolda lomā. (Foto: Publicitātes)

Ko tev kā Latvijas patriotam filma likusi pārdomāt?

Mani ļoti ietekmēja šis stāsts kā tāds. Un tāpēc interesējos vairāk par šo laika posmu. Zināju, ka Pēteris Krilovs taisījis filmu par savu tēvu, kas Latvijā tika iesūtīts līdzīgā operācijā, tikai pāris misiju agrāk. Viņš man to arī atsūtīja noskatīties. Tajā ir līdzīgi notikumi. Vēl filmu «Akmens un šķembas» (1966) noskatījos. Visi šie fakti savācās kopā un lika uz šo situāciju raudzīties citādi.

Gatavojoties lomai, tu esot ticies ar kādreizējiem partizāniem, kas nu jau ir cienījamā vecumā?

Partizāni jau tolaik bija arī jauni puiši – padsmitgadnieki un jaunieši, no kuriem vēl viens otrs ir dzīvs. Avīzē «Bauskas Dzīve», kur par cienījama vecuma cilvēkiem raksta, lasīju aprakstu par Ernestu Rudzrogu. Uzreiz radās doma, ka gribu šo cilvēku satikt. Zvanīju producentei, kopā aizbraucām pie viņa. Norunājām vairākas stundas. Viņš deva ļoti daudz informācijas, kādu pat militārie konsultanti nezināja. Piemēram, mums bija jaunums, ka partizāni, kad gāja pa mežiem, uz kājām pilināja terpentīnu, lai suņi nesaostu pēdas. Mēs zinājām tikai par petroleju. Speciāli esam tam filmā veltījuši ainu, kurā uz zābakiem pilina terpentīnu. Tad ir aina, kā partizāni iebruka čekistu postenī, jo vajadzēja ieročus, kā čekistus sasēja, iemeta skapī un apgāza skapi ar muti uz leju, lai nevarētu izkļūt laukā. Man tas likās tik forši, ka filmā var izspēlēt nevis izdomājumu, bet to, kas reāli bijis.

Satikām arī Mikalīnu Supi. 95 gadus vecā kundze dzīvo Bauskas pansionātā. Viņa ir Pētera Supes, Latgales Stompaku purva partizānu grupas dibinātāja un vadītāja, māsa. Pagājušajā ziemā biju aizbraucis uz Stompaku purvu pastaigāt. Ļoti interesanti. Brīnos, ka tas īpaši netiek popularizēts. Pirmkārt, interesanta vieta kā tāda. Tu ej pa purvu, baļķu taciņa apmēram 20 centimetru zem ūdens salikta, lai ceļu zinātu tikai savējie. Solis pa kreisi vai labi, tu esi purvā. Viņiem uz atsevišķām purva saliņām bija baznīca, maizes ceptuve, staļļi. Tur vienā brīdī pat 300 cilvēku dzīvoja. Tagad purvā uzstādīts piemiņas krusts, vēl redzamas vecās bunkuru vietas, daudz uzskates materiālu... noteikti ieteiktu aizbraukt. Un, jā, apciemojām Mikalīnu Supi, kas šajos purvos slēpusies... Viņai bijis ļoti traģisks liktenis. Viņas kā bērna acu priekšā nošauts tēvs, māte, māsa, brāli nodevusi paziņa, viņu – pašas māsa. Aizsūtīta uz lēģeri...

Jūtoties tāds kā vainīgs, ka lieku cilvēkam atcerēties tos briesmīgos pārdzīvojumus, prasu – varbūt jums bija arī kādi feini brīži tajā mežā? Viņa – jā, mēs dziedājām, arī himnu dziedājām. Līdz ar vārdiem «himna» viņa ar varītēm piecēlās gultā sēdus un... sāka to dziedāt. Mēs bijām mēmi. (Ilga klusuma pauze.) Asaras birst, cilvēks 95 gadu vecumā ar TĀDU enerģiju dzied Latvijas himnu. TĀDU skatienu acīs. Domāju, lūk, tas patiešām ir cilvēks – varonis vārda īstenajā nozīmē!

Kam tik Supes kundze nav gājusi savā mūžā cauri, viņa piedzīvojusi arī šos pēdējos 30 gadus, par ko daudzi, salīdzinoši jauni cilvēki gānās. Un tajā brīdī domāju, kā šito vajadzētu dzirdēt visiem tiem, kas zūdās, lamā valsti, ka viss slikti.

Cilvēks, kam nogalināti visi tuvinieki un kam tiesības vilties it visā, ar tādu pārliecības spēku nodzied himnu un vēl beigās nosaka: «Mēs Latviju mīlēsim mūžīgi!». Tas bija viens no mirkļiem, ko noteikti visu dzīvi nesīšu sev līdzi.

Starp citu, viņa ir viena no prototipiem Valmieras teātra izrādē «Meža meitas».

Par gatavošanos lomai runājot, liels paldies jāsaka režisoriem Armandam Zvirbulim un Normundam Pucim. Bija garš mēģinājumu posms, kurā tikāmies, pamatīgi analizējām katru ainu, katra tēla attiecības ar citiem tēliem. Pie tā, kāds būs Vitolds, nonācu pamazām.

Esi cītīgi rūpējies par savu fizisko formu. Atceros, kā stāstīji, ka skrien pats pa savu Biķernieku meža trasi, izdzen sevi līdz spēku izsīkumam. Savukārt filmas vajadzībām trenējies tuvcīņā pie Egila Helmaņa, kurš zināms arī kā Ogres mērs?

Egils Helmanis ir fenomenāls cilvēks. Ko tik viņš nav pieredzējis, ir arī atsaucīgs, daloties savās zināšanās. Viņš tuvcīņas elementus māca arī Latvijas armijā. Kāpēc Vitoldam tas būtu jāzina? Pēc mūsu stāsta, viņš ir bijis vācu speciālo uzdevumu vienībā «Brandenburga 800» 1. baltiešu rotā. Kaujinieks būtībā.

Sākumā šķita, ka iet ļoti traki. Tie, kas iet uz treniņiem, strādā mēnešiem, lai precīzi izpildītu tās kustības. Mums tam bija dažas dienas. Būt «gataviem uz kadru» nozīmēja dažās stundās iemācīties, kā efektīgi čekistiem «apgriezt sprandu», kā «izlauzt rokas»... Un tas viss bija jādara ticami. Egils skaidroja, ka viss ir tīrākā matemātika. Griezes elements – sāc griezt roku, griežas tālāk plecs, iedarbojas kaut kas cits, atliek uzsist pa sānu, kā cilvēks sabrūc. Arī uz tevis treneris to visu rādīja ticami – ja spieda roku, tad spieda tā, lai sajūti, kā tas ir. Bija doma, ka varbūt vajadzētu iesaistīt šajās epizodēs kaskadierus, bet man ieslēdzās spīts, ka izdarīšu visu pats. Ja var, visu cenšos darīt pats, man ir azarts, interesanti. Vienmēr, protams, var vairāk un labāk. Ja būtu vēl laiks, spētu izdarīt vēl sarežģītākus paņēmienus. Bet mums atļautajā laikā, domāju, diezgan pieklājīgi paveicām.

Runājām, ka kaut kad turpināšu trenēties. Interese ir, bet saspringtā darba grafika dēļ pagaidām nevaru. Pieļauju, ka vasarā vai nākamajā sezonā.

Tu tagad kautiņos varētu sevi pierādīt?

Tas vecums jau sen ir pāri, kad kaut ko ar dūrēm mēģini pierādīt. Bet kādreiz skolas laikā, domāju, jebkurš puisis bijis tādā situācijā, ka kāds cits vai sevi jāaizstāv. Lai fiziski sevi apliecinātu, man nav jākaujas. Esmu audzis laukos, man patīk visur līst, kāpelēt, lēkāt.

Saistītās ziņas

Pazudusi filmas "Oļegs" operatoram piešķirtā "Lielā Kristapa" statuete
FOTO: kinoļaudis līksmo "Lielā Kristapa" balvu pasniegšanā
FOTO: jauno LTV vēsturisko seriālu "Sarkanais mežs" ar vērienu prezentē kinoteātrī 20

Kādas tev attiecības ar vēsturi?

Man vēsture vispār ļoti patīk. Kādreiz strādāju Bauskas motormuzejā, kur man bija fantastisks priekšnieks Māris Bērziņš. Viņš man iemācīja mīlestību uz vecām lietām. Ko citi met ārā, tajā redzu vērtību – kā var restaurēt, atjaunot vai iemainīt pret kaut ko ar citiem senlietu interesentiem. Man ir senilas, interesantas mantas. Pēdējais, ko man – es tiešām atļaušos teikt, draugs Ziedonis Ločmelis (arī «Dvēseļu puteņa» militārais konsultants) – uzdāvināja, ir vācu SS cirvis ar ērglīti. Vērtīgs priekšmets.

Tas liecina arī par to, kā cilvēki vērtē tevi. Acīmredzot tev var uzticēt šādas mantas.

Varbūt... Man arī patīk lasīt patronu čaulītes. «Sarkanajā mežā» šāva ar salūta patronām, ko salasīju. Man ir mērķis tās salodēt un sataisīt, piemēram, kādu svečturīti vai kaut kādu ornamentiņu. Tā kādreiz meistaroja vīri, kad ierakumos nebija, ko darīt. Man ļoti aizrāvusi ideja kaut ko kalt. Esmu izkalis pāris nažu. Arī uz to mani ieinteresēja Ziedonis. Nu viņš ir īsts vīrs – krams, kā varētu teikt.

Šķiet, tevi pievelk cilvēki – «lietaskoki», no kuriem spēj bagātināties savā pasaules uztverē vai pieredzējumā. Neesi pašpietiekams vienpatis.

Jā, man ļoti patīk komunicēt ar cilvēkiem, iepazīt viņus. Man ļoti patīk kontaktēties ar gados vecākiem cilvēkiem un klausīties viņu stāstos.

Es te, teātrī, to vien daru, kā par visu ko izprašņāju Uldi Dumpi un Ģirtu Jakovļevu vai jebkuru vecāka gadagājuma cilvēku, ja sanāk papļāpāt.

Man tas šķiet tik interesanti... runāt par otra dzīves bagāžu un tā pašam bagātināties.

Bet būtībā esmu ļoti izteikts vienpatis. Uz tādām ballēm, tusiņiem neeju, man daudz labāk patīk ar sev mīļiem un tuviem cilvēkiem aizbraukt pie dabas, pastaigāt. Šajās brīvdienās braukšu uz Pokaiņu mežu enerģiju uzlādēt. Dabas takas, laivošana. Un fizisks darbs. Tas man dod dzīves enerģiju. Saimnieciskie darbi Bauskā – šķūņa taisīšana, malkas skaldīšana, remonts. Man vajag rokas nodarbināt, paņemt zemi, sajust plaukstās un saspiest.

Tu esi izaudzis par vīrieti, par kādu mēdz teikt, ka uz viņa pleciem var turēties māja. Kā iet augstskolā – «aktierus» pabeidzi?

Šobrīd ir ceturtais kurss, pēc četriem mēnešiem būs izlaidums.

Ko darīsi – paliksi Nacionālajā teātrī?

Ja būs tāds piedāvājums turpināt, noteikti to pieņemšu. Nacionālo teātri vienmēr esmu uztvēris kā savas otrās mājas, vecākiem nācis līdzi uz izrādēm, kopš sevi atceros. Tāpēc arī te jūtos ļoti, ļoti labi.

Lai arī skatītāji tevi lielākoties saista ar «Pūt, vējiņi!», atgādināsim, ka sāki izrādē «Salome» pie Viestura Kairiša. Kā juties, kad šo iespēju piedāvāja? Pieļauju, ka pasaule no laimes sagriezās kājām gaisā. Jo ir taču jaunie aktieri, kas šādu iespēju nesagaida...

Kad piedāvāja šo lomu, biju ļoti laimīgs un satraucies. Mūžīgi atcerēšos «Salomes» pirmizrādi. Divi čaļi stāvam prezidenta, divi – domes ložā viens otram pretī. Esam kā maģiskie kalpotāju tēli un izsakām visai būtiskas domas. Ir pats sākums, un man pirmie teikumi jāsaka: «Ir nu gan troksnis, kas tur tā kauc kā aizkauti zvēri?!» Pirms tiem vārdiem stāvēju un trīcēju, malu tikai vienu domu: «Man tūlīt būs jārunā! Man tūlīt būs jārunā!» Satraukums tik ārprātīgs, ka ar sāna skatu redzu, kā cauri kreklam sitas sirds. Blakus balkonā sēž skatītājs, un es simt punkti esmu pārliecināts, ka arī viņš redz, kā man krekls sirds apvidū cilājas, ka skatās tikai uz to. Biju tik saspringts, tik stīvs, ka pirmo izrādi tā īsti neatceros. (Smejas.) Tā brīvība un vieglums nāk pamazām.

Spriežot pēc tā, ka nākamajā sezonā Elmārs Seņkovs jau piedāvāja lomu «Pūt, vējiņi!», bija labi!

Esmu ļoti pateicīgs Elmāram, ka viņš manī redzēja kvalitātes, ko kopā varējām izmantot, lai taptu šī izrāde.

Pastāsti, kāpēc šobrīd regulāri ar sīpoliem maisiņā brauc uz Leļļu teātri!

Leļļu teātrī kopā ar režisori Viju Blūzmu ar lielu prieku strādāju pie «Sīpoliņa piedzīvojumiem». Tā būs monoizrāde līdz trīs gadus veciem bērniņiem, kas man ir liels izaicinājums. Jo tur neder skarbais vīrs, kāds ir Vitolds, tur citi spēles noteikumi. (Smejas.) Un sīpoli (starp citu – pašu Bauskā audzētie) man līdzi mašīnā vizinās, jo izrādē man būs īstie dārzeņi, kurus es atdzīvinu. Tagad varētu teikt, ka lelles piedzīvo savu uznācienu Latvijas teātros, piemēram, «Baltiešu gredzenā», «Mumū», pērn «Zelta maskas» ietvaros parādījās.

Leļļu teātrī strādāšu pirmo reizi. Tajās lellēs ir kaut kas maģisks, kā tās atdzīvojas... Un es ļoti labi saprotos ar bērniem, man patīk ar viņiem izākstīties un izandelēties. Kādreiz esmu vadījis arī bērnu ballītes.

Man tev jājautā kā Mikelīnas kundzei – vai ta kaut kas feins un jautrs «Sarkanā meža» filmēšanā arī bija?

Protams, daudz esam smējušies un visādi jandāliņi bijuši. Bija interesanta aina ar Jāni Vimbu, tagad – manu priekšnieku. Toreiz viņš bija vienkārši mans teātra kolēģis. Nezinu, kā būtu tagad filmējoties. Bet Jānis neliek manīt, neizspēlē to savu amatu, ko ļoti novērtēju viņā. Lūk, filmējam svarīgu epizodi. Vitoldam visu laiku jāpieņem svarīgi lēmumi. Nu ne tādi – iet uz maksimu vai rimi, bet bezmaz vai izvēlēties, nomirs šis vai tas otrs cilvēks. Epizodē Vitoldam atkal jāizdara smags lēmums. Un man mugurā tādi kā šorti (bet tajos laikos tās sauca par apakšbiksēm), zem kurām ap kāju ar lentu pietīts mikrofons. Jānis tajā platmalē, ar to savu mēteli elegantā tēlā stāv un nopietni uzrunā Vitoldu kaut ko izlemt. Kamera ir uz mūsu tuvplānu, un pēkšņi tas «miķis» izkrīt laukā no bikšu staras un starp kājām karājas. Mēs jau abi to redzam, bet saruna ir svarīga – viens otram acīs ieurbušies, lūpu kaktiņi dreb no tā, cik ļoti smieklīgi tas izskatās, bet jānorunā tā skarbā runa līdz galam. Nofilmējām. Šķiet, tas būs ļoti interesants kadrs, jo to noteikti mūsu acīs varēs redzēt. Ka kaut kas tajās galvās notiek – gatavs nogalināt un pārsmieties vienlaikus. (Smejas.)

Mums ar Jāni bija vēl tāds kadrs – viņš gaida, kad taisīšu vaļā durvis, lai uz mani paskatītos. Un katru reizi, kā attaisu durvis un viņš uz man paskatās, tā uzreiz smejamies. Šo gan ilgi nevarējām nofilmēt.

Vēl stāsts, kā ar Juriju Djakonovu braucām uz Liepāju. Man vecs «Caravelle» busiņš, par ko Jura vienmēr iesmīnējis, sak’ – saņemsi naudiņu, nopērc beidzot kaut ko normālu, es tev vēl piemetīšu. Bet man šī pati mašīna mīļa. Tā mēs karstā vasaras dienā braucam. Esam jau noplīsuši, iestumti, braucam tālāk. Atkal izlido lukturis, izkāpju, ielieku, braucam tālāk. Un tad pie Grobiņas pārsprāgst riepa! Satiksme reta. Man nav rezerves riteņa. Stāvam, zvanāmies, Liepājā jau uz mums gaida kuģis. Jurijs stopē, apstājas meitene. Aiz izmisuma biju gatavs par 50 eiro nopirkt no viņas mazu rezerves riteni, kas noteikti nederētu busam. Taču viņa piezvanīja vīram, kurš neļāva tā darīt. Bija vien jāgaida, kamēr atbrauc mums no Liepājas pakaļ un atved riepu. Tā arī joprojām braucu ar veco mīļo mašīnu, man taču patīk vecas lietas! (Smejas.)

Esmu no aktieriem – smējējiem, mani var ļoti viegli sasmīdināt, tāpēc bieži vien kolēģiem saku – tikai, lūdzu, bez smaidiem. Nezinu, vai tas slikti vai labi, bet tā ir. Un es neteikšu, ka gribētu pazaudēt šo īpašību. Man tas liekas dzīvi un interesanti.

Citi šobrīd lasa

Deviņi no 10 kosmētikas līdzekļiem izrādās pilni ar baktērijām
Andris Bulis spiests meklēt jaunu mājvietu 10
"Lūdzu Dievam pacietību" - Sedokova baidās pazaudēt mīļoto Timmu 1
Pievienot komentāru

Зрители шоу "Поле чудес" возмутились победой участника, угадавшего слово с ошибкой: Якубович оправдался

"Мать! Больше для нее роли нет": Михаил Боярский вновь указал женщинам на их место