"Oļegs" - filma, kas jāredz. Par tās tapšanu un aizkulisēm stāsta režisors Juris Kursietis

Tas ir patiesos notikumos balstīts un uz spēcīga sociāla fona veidots cilvēcīgs stāsts par jauna vīrieša cerībām un sapņiem izcīnīt sev labāku dzīvi. Spēcīgo pēcgaršu rada apziņa, ka galvenā varoņa cilvēcisko drāmu piedzīvo daudzi Latvijā dzīvojošie un šādas un līdzīgas situācijas ir mūsdienu realitāte, kas skar reālus cilvēkus tepat līdzās. Vairāk par filmu un tās tapšanas aizkulisēm stāsta Juris Kursietis.

Kas jūs pamudināja veidot šo filmu?
2013. gadā, kad uzņēmu savu pirmo filmu Modris, draugs, žurnālists Kaspars Odiņš pastāstīja, ka strādā pie raksta par ārzemniekiem, kas ierodas darba meklējumos Rietumeiropā.

Viņa pētījuma centrā bija viens šāds cilvēks. Iedvesmas avots manai filmai bija šis patiesais stāsts. Kaspars, ar kuru arī sadarbojos pie Oļega scenārija, deva man lasīt savas intervijas ar šo vīrieti. Tās arī kļuva par filmas pamatu. Galvenie stāsta elementi, liela daļa pagrieziena punktu, nāk no viņa dzīvesstāsta.

Kāpēc nolēmāt uzņemt filmu Beļģijā?
Tieši tur norisinājās patiesais stāsts, kas ir filmas pamatā. Brisele šķiet ideāla, multikulturāla galvaspilsēta. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc šis stāsts atstāja uz mani tādu iespaidu. Kad runājam par Ziemeļeiropas un Austrumeiropas strādnieku ekspluatāciju, parasti sagaidām, ka runa būs par Apvienoto Karalisti, Īriju vai kādu līdzīgu vietu. Beļģija nenāk prātā.

Taču ar laiku, iedziļinoties mūsu pētījumos, kļuva skaidrs, ka tā tiešām ir īstā vieta. 2015. gada janvārī ar filmas operatoru devāmies izpētes braucienā. Pirms tam es mēģināju atrast strādniekus, kas strādā Beļģijas fabrikās. Man teica, ka Beļģijā tādus neatrast, ka vairums strādā Eiropas institūcijās. Mēs tomēr devāmies uz Beļģiju, kaut gan nekādu kontaktu nebija. Nonākot galamērķī, mēs sagadīšanās pēc satikām kādu duci strādnieku no Latvijas. Tas vienkārši risinājās prom no citu acīm.

Filmā jūs runājat par sava veida mūslaiku verdzību. Andžejs Oļegu uzskata tikai par gaļas gabalu...
Tas, par ko stāstu filmā, ir tik daudzslāņains, ar tik daudziem interpretācijas līmeņiem, ka mēs stundām varētu runāt par korelācijām, slēptajām nozīmēm un simbolismu, kas rodams šajā stāstā. Visi elementi apzināti vai neapzināti vilka mani pretī stāstam, ko gribēju izstāstīt. Šo strādnieku stāvoklis ir vēl dramatiskāks tāpēc, ka pastāvošā vara par to skaidri zina, taču izliekas neredzam.

Ir ļoti ērti likt vienkāršo darbu strādāt cilvēkiem, kam var maz maksāt. Es ne mirkli neesmu iedomājies, ka Beļģijas policija vai iestāde, kas izsniedz darba atļaujas, varētu nezināt, kas notiek. Taču šī situācija visus apmierina, visi no tās kaut ko iegūst. Ja šie puiši izmaksā lētāk, fabrikai ir lielāka peļņa, gaļa veikalā ir lētāka. Un tajā brīdī parādās tādi ļaudis kā Andžejs. Oļegs ir barības ķēdes pašā apakšā, kuru ekspluatē visa pastāvošā sistēma.

Tādiem strādniekiem kā Oļegs ir grūti izrauties no šā stāvokļa, jo šajā sistēmā viņi ir kā slazdā. Viņiem nereti ir parādi dzimtenē, ir pienākumi pret ģimeni. Situācija kļūst neatrisināma, un viņi kapitulē. Tas ir neiedomājami nežēlīgi. Darbojas tie paši mehānismi kā dzīvnieku barības ķēdē.

Andžejs ārkārtīgi spēcīgi ietekmē Oļegu. Kā jūs panācāt šo spriedzi starp abiem aktieriem?
Es nemēģināju radīt starp viņiem konfliktu vai arī turēt pa gabalu vienu no otra pirms filmēšanas, tāpat arī neliku mēģināt. Es ļāvu viņiem improvizēt un veidot ainas kopā. Uzskatu, ka interpretācijas kvalitāte un secības intensitāte saistīta ar aktieru izvēli.

Ar Dāvidu Ogrodņiku, kurš tēlo Andžeju, iepazinos Varšavā vasarā pirms filmēšanas. Izstāstīju viņam par projektu un par attiecīgo varoni, un viņš sajūsmā pielēca kājās no krēsla! Man patika viņa projicētā enerģija, kas sakrita ar to, kāda piemita varonim. To, kā viņš darbojas, Dāvids saprata momentāni. Nebija nekādas vajadzības radīt mākslīgu spriedzi. Tur viss jau bija viegli sasniedzams.

Kā jūs izraudzījāties Valentīnu Novopoļski, kurš tēlo galveno lomu un parādās katrā kadrā?
Es gribēju krievu aktieri, kas uzsvērtu krievu “nepilsoņu” stāvokli Latvijā. Šie “nepilsoņi” ir tiešas padomju ēras sekas – viņiem nav ne Krievijas, ne Latvijas pilsonības, un tāpēc viņi tiek stigmatizēti. Tādējādi viņi Latvijā palīdz saliedēt nacionālistu balsis. Oļegs Beļģijā atrodas dubultā izolācijā.

Man bija ārkārtīgi svarīgi, lai Oļegs būtu viens no šiem “nepilsoņiem” un lai viņa dzimtā valoda būtu krievu. Atlasi veicām gan Krievijā, gan Ukrainā. Devu aktieriem nospēlēt divas ainas un, kad redzēju, kā to dara Valentīns, jutos viņa spēles pārņemts. Man nebija jāinstruē, viņš pats parādīja savu redzējumu par varoni.

Satikāmies 2016. gada vasarā, uzņemšanu sākām pusotru gadu vēlāk, 2018. gada janvārī. Viņa varonis izraisa līdzcietību, un, pat ja Oļega rīcība šķiet neloģiska, skatītājs grib palikt kopā ar viņu – un tas attiecās arī uz mani. Tāpēc, pat ja neatbalstīju dažu viņa izvēli, nespēju atrauties no sava galvenā varoņa.

Oļega romāns ar Zitu apraujas, tiklīdz viņa uzzina, ka viņš ir miesnieks, nevis aktieris.
Jā, šajā ainā ir būtisks sociālais jautājums. Zita strādā kādā Eiropas institūcijā ar humāniem ideāliem, taču pret cilvēku no cita sociālā slāņa nespēj izturēties kā pret līdzīgu. Šajā ainā es pat negribēju pievērsties strīdīgajiem jautājumiem starp Ziemeļaustrumeiropu un Rietumeiropu, tas filmā nav būtiskais. Lai nu kā, ir rādīta situācija, kurā austrumeiropieši ekspluatē citus ziemeļaustrumeiropiešus. Oļegs un Zita vienkārši nāk no divām atšķirīgām pasaulēm.

Ģentē Oļegs dodas uz Sv. Bavo katedrāli, kur redz Huberta van Eika gleznu Upurjēra pielūgšana. Šīs daudzpaneļu altārgleznas priekšplānā mēs redzam dzīvības strūklaku, kas ir atsauce uz kristībām. Vai viņš ir gleznā redzamais upurjērs?
Vismaz tā domā viņš pats. Manās filmās ir daudz elementu no manas dzīves un no tā, ko esmu lasījis. Kad 2015. gadā kopā ar operatoru meklējām uzņemšanas vietas, nejauši nokļuvām šajā katedrālē, kur atrodas šī slavenā glezna. Man tas nozīmēja pavērt varonim zināmu iespēju.

Arī Oļegs sevi uzskata par upuri. Viņam vajag laiku, lai saprastu, ka jāizdara izvēle: vai nu pieņemt šo upura statusu, vai bēgt no tā. Es negribēju, lai filma ir tikai reālistiska. Gribēju tajā ieplūdināt arī zināmu abstrakciju, mēģinot parādīt Oļega garīgumu. Šī altārglezna ļāva man attīstīt viņa personības garīgo aspektu.

Kā jums izdevās radīt iespaidu, ka skatītājs atrodas cieši līdzās varoņiem?
Kopā ar operatoru Bogumilu Godfrejovu attīstījām konceptu, kam pamatā bija pases bilde. Tāpēc arī kvadrāta attēls, jo tuvplānā gar malām negribēju redzēt neko citu, tikai Oļega seju. Vēlējos, lai filma šķiet klaustrofobiska. Man bieži jautā, kāpēc varonis vienkārši neaizbēg. Šī šausmīgā izolētība atklāj viņa nedrošību un psiholoģisko atkarību.

Kāda mūzika izmantota filmā?
Rakstot scenāriju, vienmēr klausos mūziku. Kamēr rakstīju Oļegu, nepārtraukti klausījos krievu komponistu Georgiju Sviridovu, konkrēti albumu ar viņa neilgi pirms nāves rakstītajām sakrālo dziedājumu kompozīcijām. Tas ļāva man runāt par cietēju likteni, kā arī par garīgumu brīžos, kad Oļegs cīnās ar savu situāciju.

Otrs ir latviešu komponists Pēteris Vasks. Man šķiet, ka arī viņa mūzika stāstījumam piešķir cilvēcīgumu. Pēterim Vaskam ir fascinējošs dzīvesstāsts. Viņa tēvs bija mācītājs, kas padomju laikos bija ļoti sarežģīti. Parasti mūziku savās filmās diez cik daudz neizmantoju, bet, kad to daru, tai jābūt ar nozīmi. Mūzika ietekmē, kā tiek montēta filmas secība, un tā palīdz stāstam. Tā liek Oļegam rīkoties un palīdz viņam izkļūt no ārkārtīgi nelabvēlīgās situācijas, kādā Andžejs spiež viņam dzīvot. Mans mērķis nav reliģisks, taču savā ziņā Oļegs atrod savu dvēseli.

P.S. Filma Oļegs šogad tika iekļauta prestižajā Kannu kinofestivāla programmā Director’s Fortnight, kur no gandrīz astoņiem tūkstošiem filmu konkursam izvēlētas 25 jaunu un daudzsološu režisoru filmas.