Par ģimeni, par brīvību, par dzimteni. Filmas "Dvēseļu putenis" recenzija

Pēc strēlnieka Aleksandra Grīna romāna motīviem uzņemtā filma pārsteidz gan ar vērienīgumu, gan sabalansētu sižetu, gan izcili piemeklētu mūziku (to īpaši filmai rakstījusi «Emmy» balvai nominētā latviešu izcelsmes ASV komponiste Lolita Ritmane).

Saviļņojošais stāsts ļauj skatītājam pieaugt kopā ar sešpadsmitgadīgo Artūru un jaundibināto Latvijas valsti, vērojot dzīvi ierakumos zēna acīm, pašaizliedzīgi stājoties pretī ienaidniekam, meklējot īstu mīlestību un mācoties novērtēt brīvības cenu.

Emociju netrūkst

Uzspiest uz pareizajām podziņām filmas režisors Dzintars Dreibergs māk – pirmā mīla, tuvinieku zaudējums, pirmās kara šausmas, brāļu tuvība un biedru draudzība ir tik sabalansētās devās, ka no ekrāna negribas novērsties ne mirkli. Tikpat sabalansētās devās uz ekrāna redzami filmas galvenie varoņi – neviena nav ne par maz, ne par daudz. Turklāt spilgtu lomu netrūkst. Bez galvenā varoņa, ko atveido jaunais Oto Brantevics, spoži ir Raimonds Celms, Gatis Gāga, Jēkabs Reinis, Vilis Daudziņš un Mārtiņš Vilsons. Pēc filmas pat nepameta sajūta, ka «galvenāks» varonis te bija Raimonda Celma atveidotais tēls – aktiera aizrautība, harizma un pārliecība par sevi, šķiet, plūda pāri ekrāna malām. Tāpat, kur izpausties bija kino veterānam Vilsonam, kura tēlotajam Vanagu tēvam vienam pašam varētu veltīt veselu filmu – ainas, kurās viņš, atriebes pilns, metas medīt vāciešus, neviļus rada sajūtu, ka skaties kaut ko no brašā kareivja Rembo sāgas.

Spēcīgi un pārliecinoši

Patriotisms, dzimtenes mīlestība, draudzība un stiprais biedra plecs caurvij visu filmu un ļauj saprast, kāpēc tad jaunieši tos tālos simts gadus atpakaļ metās pie šautenēm un durkļiem, lai cīnītos pret svešiniekiem savā zemē. Un, sekojot līdzi galvenā varoņa pieaugšanai no puikas, kas līksmi vicina pirmo īsto šauteni, tad mokās murgos pēc pirmās īstās kaujas un biedru nāves turpat acu priekšā, līdz cīņās rūdītam vīram, kam nākas pavisam mazus puikas vest cīņā par savas valsts brīvību, neiztiek bez jautājuma pašam sev – un ko es darītu, ja nedod Dievs, nāktos nonākt šādā situācijā? Un pēc filmas, kuras titros pavīd reālas simtu gadu vecas fotogrāfijas, gribas ne tikai pateikties Dievam un liktenim, ka nekas tāds nav bijis jāpiedzīvo, bet arī noliekt galvu visu šajās cīņās kritušo priekšā, pateicoties par viņu varonību un uzupurēšanos.

Filmēšanas laikā īpaša uzmanība tika pievērsta katrai sīkākajai detaļai, lai uzfilmētais materiāls atbilstu tā laika realitātei un iespējām. Šovmenim Renāram Zeltiņam, kas arī ticis pie lomas šajā filmā, piemēram, nācās aizklāt viņa tetovējumus, un, lai tos nomaskētu, grima meistaru komanda strādājusi piecas stundas no vietas. Tāpat arī filmas galvenās lomas atveidotājam jaunajam aktierim Oto Brantevicam, kuru izvēlējas starp vairāk nekā 1000 puišiem un kuram šī bija pirmā nopietnā filmēšanās pieredze, nācās pavadīt daudz laika grimētavā, lai tiktu pie „kaujā iegūtās rētas” uz kakla. To izgatavoja no silikona atbilstoši dažādām dzīšanas stadijām un katru reizi līmēja no jauna – pavisam aptuveni 40 reižu visā filmēšanas laikā.

Niansēm filmā pievērsta liela uzmanība, un tāpat vērienīgi uzņemti masu skati – tajos iesaistījās rekordliels skaits brīvprātīgo visā Latvijas kino vēsturē. Gan kaujas ainas, gan pulcēšanās karā iesaukšanas vietās tiešām rada sajūtu, ka atgriežamies simt gadu vecā pagātnē. Kā nekā masu skatos piedalījušies pavisam divi tūkstoši dalībnieku...

Ārzemniekam neparādīsi

Lai cik arī kvalitatīvi uzņemts šis darbs nebūtu, vienīgais filmas mīnuss, kuru, iespējams, par plusu pārvērst tā arī nebūtu iespējams un nav bijis nemaz jēgas mēģināt, ir tas, ka ārzemju skatītājam «Dvēseļu puteni» īsti neparādīsi. Katrai tautai tomēr ir savas kara laika šausmas un sava individuālā sāpe. Lai saprastu, kāpēc tad puiši te karo vāciešu, te atkal krievu pusē, kāpēc svarīgas ir tieši šīs vietas un pilsētas, vajadzīgas kaut mazas Latvijas vēstures zināšanas. Bet liels bonuss ir tas, ka nevajag nemaz būt lasījušam Grīna «Dvēseļu puteni», lai ietu baudīt tā ekranizējumu. Un, protams, vēstures skolotājiem savi audzēkņi ir jāved lūkoties šo filmu – ne viens vien pēc tam ar interesi meklēs grāmatās (vai, visticamāk, internetā), kas tad īsti pirms simts gadiem te notika. Un arī par to filmas veidotāji ir parūpējušies - mājaslapā www.dveseluputenis.lv ir gan fotoliecības, gan video atmiņu stāsti un cita noderīga informācija.

«Dvēseļu putenis», vēsturiska kara drāma, Latvija, 2019

Režisors Dzintars Dreibergs.

Lomās: Oto Brantevics, Mārtiņš Vilsons, Rēzija Kalniņa, Raimonds Celms, Jēkabs Reinis, Renārs Zeltiņš, Vilis Daudziņš, Ieva Florence-Vīksne, Gatis Gāga, Grēta Trušiņa.