Astoņus gadus pēc insulta Arnis Mednis atguvis ticību saviem spēkiem

Šo gadu laikā Arņa pašsajūta lēnām, bet pārliecinoši ir uzlabojusies, turklāt beidzot viņš realizējis sen izsapņotu sapni, kas devis vēl lielāku ticību paša spēkiem. Ar Medni "Kas Jauns" norunāts tikties pie Māras dīķa, kas ir Rīgā starp Torņakalnu un Āgenskalnu. Arnis netālu dzīvo un pastaigās turp dodas bieži. Viņu uz interviju ar auto atved mīļotā sieviete, kura pati gan sarunās neiesaistās. Arnis, atbalstīdamies pret spieķi, pārliecinošiem soļiem dodas pastaigā gar dīķi un stāsta par šo laiku – kad atgūta ticība paša spēkiem.

Par piepildīto sapni

Tuvojoties valsts svētkiem, mūziķis un producents izdevis jaunu mūzikas albumu – "Mana tautasdziesma". Viņš atzīst, ka šis ir viņa sen izauklēts sapnis, kas, pateicoties ticībai sev un līdzcilvēku atbalstam, ir izdevies: „Bija brīži, kad rokas bija nolaidušās, jo šķita, ka vairs neko nevaru, taču saņēmos un šo sen loloto sapni piepildīju.” Kāpēc tieši tautasdziesmas? „Kas gan mums ir vēl lielāka bagātība? Kad kļūsti bišķiņ vecāks, gribas gar zeltu krāmēties,” pasmaida Mednis.

„Tad jāskatās, kur ir lielās zelta vērtības, un sapratu – tās ir latviešu tautasdziesmas. Par šo albumu domāju jau vismaz pāris gadu, bet veselība neļāva tik ātros tempos īstenot ieceres, tāpēc nācās to darīt palēnām. Jaunajā albumā dzied un spēlē Latvijā populāri solisti un mūziķi – Ieva Kerēvica, Marija Naumova, Raimonds Ozols, Atis Zviedris, Normunds Rutulis, Elza Rozentāle un citi. Viņi izpilda 11 pazīstamas latviešu tautasdziesmas mūsdienīgos aranžējumos. Paldies arī mūzikas izdevējam Arvīdam Mūrniekam. Un uz šā diska pamata radīta arī jauna koncertprogramma, ar kuru iecerēts braukāt pa visu Latviju.”

Par atgriešanos uz skatuves

„Pats gan es vairs nedziedu,” norāda mūziķis. „Tāpēc ka šāds solists uz skatuves vairs nevar... Es komponēju un aranžēju, jo mans dziedātāja laiks ir pagājis, un nav ko līst atpakaļ. Katram gadalaikam ir sava izpausme. Rudenim sava – kokiem krīt lapas, bet ienākas āboli. Nevar taču gidīt, ka āboli būs pavasarī,” tēlaini raksturo Mednis. „Tāds arī ir šis mans personīgais laiks – nevar gaidīt to, kas nav paredzēts. Arī no manis nevajag gaidīt, ka nu būšu dziedātājs. Un man arī īstenībā negribas dziedāt. To, kas man bija jānodzied, esmu nodziedājis.

Tolaik sevi tā nenovērtēju, tagad paklausos un domāju – hei, nu baigi labi izklausās...”

Par laiku pēc insulta

„Tie ir bijuši astoņi pavisam citi dzīves gadi, tas bija cits laika ritējums. Piecus gadus man veselība neļāva darboties, tas laiks gāja lēni un smagi. Ja laiku pagrieztu atpakaļ, vai es ko darītu citādi? Mēs visu dzīvi varam pārrakstīt piecas reizes, bet radītājs to mums nav devis, šādu iespēju nav, un nav ko skatīties atpakaļ. Mēs nevaram kaut ko pagātnē palabot un atskriet atpakaļ šodienā. Tā nav plānots, tā radītājs nav paredzējis. Pēc šā laika gan es visu redzu citādi. Cilvēkus redzu citādus, dzīvi – citādu. Kādu? To nevaru izstāstīt, bet viss ir mainījies. Es biju diezgan tuvu pie radītāja... Es biju jau uzgaidāmajā telpā...” nosaka Mednis.

Par saviem cilvēkiem

„Tagad man apkārt ir tie cilvēki, kas vēlas būt man blakus. Protams, tā ir mana otrā pusīte, kas ir liels atbalsts visās dzīves jomās. Viņa ir tā, kura mani atbalsta visvairāk – ne tikai sadzīvē, bet arī morāli. Tāpat viņa man ir liels atbalsts radošajā jomā, jo palīdz īstenot manus radošos projektus. Esmu viņai no sirds pateicīgs. Man ir dēls, kurš dzīvo Latvijā un atbrauc pie manis ciemos, meita, kura dzīvo Norvēģijā, un, protams, mana mazmeitiņa. Kad meita ar mazmeitiņu ir Latvijā, viņas atbrauc ciemos. Vai es varu teikt, ka man ir labi? Ir tik labi, cik var būt. Bet nekad jau nav tik labi, lai nevarētu būt vēl labāk. Un nevar arī gribēt to, kā nav, to, kas nav paredzēts. Jābūt pateicīgam par to, kas tiek dots.”

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns"!