Mūziķim Kārlim Būmeisteram tēvs ieteicis mainīt uzvārdu

Kārlis Būmeisters tik ļoti aizrāvies ar savas dzimtas sakņu pētīšanu, ka sanācis jauns raidījums "Dzimtaskoks", kas pirmizrādi piedzīvos šodien, 9. novembrī, Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā.

„Raidījuma pamatā ir mana aizraušanās un ideja. Un, protams, pieredze, vadot "Melu laboratoriju", un kontakts ar lielisko režisori Daci Slavinsku. Biju pāris gadu cītīgi vācis informāciju par savu vectēvu Juri Būmeisteru, par viņa tēvu Kārli, atklājis diezgan daudz interesanta, teicu – varbūt varam uztaisīt tādu kā noslēdzošo "Melu laboratorijas" sēriju?” intervijā žurnālam "Rīgas Viļņi" pastāstījis Kaža. Tāpat viņš atklāj, kā ticis pie sava tagadējā uzvārda.

Par dzimtas saknēm interesējies jau sen vai raidījums pamudināja?
Raidījuma pamatā ir mana aizraušanās un ideja. Un, protams, pieredze, vadot «Melu laboratoriju», un kontakts ar lielisko režisori Daci Slavinsku. Biju pāris gadu cītīgi vācis informāciju par savu vectēvu Juri Būmeisteru, par viņa tēvu Kārli, atklājis diezgan daudz interesanta, teicu – varbūt varam uztaisīt tādu kā noslēdzošo «Melu laboratorijas» sēriju?

Kur šis pētnieciskais darbs tevi aizvedis? 
Uzzināju, kurā cietumā vectēvs kā padomju valsts nodevējs tika turēts, kā arī to, ka «Perma-36» ir saglabājusies kā vienīgā pasaulē pastāvošā Gulaga soda nometne – tajā izveidots memoriāls. Tas pavēra arī plašāku ieskatu, kā Putina režīms patlaban mēģina šo cietumu novākt no sabiedrības acīm. 
Materiālus esmu savācis tik daudz, ka tos visus nemaz nevarēšu iekļaut raidījumā. Šonakt pat gulēt aizgāju trijos. Atradu vēstuli, ko, paužot vectēvam politisko atbalstu, bija sūtījis Austrālijas premjers, kā arī Rietumvācijas toreizējais kanclers Villijs Brants, kurš bija solījis aktualizēt šo jautājumu tikšanās laikā ar Brežņevu. Jā, šis laiks man bijis ļoti piesātināts. Aizvedis arī pie daudzu radinieku apzināšanas.

To, ko tev nozīmējis vectēvs, esi apliecinājis arī ar uzvārda maiņu…
Jā, vectēvs ir mammas tēvs, es piedzimu kā Golubovs – tēta uzvārdā. Kad mans vectēvs aizgāja, tētis kādu dienu iejautājās – vai tu negribētu pārņemt sava vectēva uzvārdu. Tolaik mācījos 9. klasē. Un tā kopš 2001. gada esmu Būmeisters.

Vai nezaudēji tāpēc kaut ko attiecībās ar tēti?
Tēvs manu vectēvu ļoti cienīja. Man nozīmīgi bijis tas, ka to ieteica tieši mans tētis. Tāpēc varu teikt, ka esmu tikai ieguvis. Bez viņa ierosinājuma nekad to nebūtu izdarījis. Ar viņa svētību nu arī mans dēls ir Būmeisters. Un tagad, cik man zināms, no mūsu dzimtas esam vienīgie Būmeisteri, kas nes tālāk uzvārdu.

Tēva dzimtu vēl neesi pētījis?
Gan jau arī līdz tam nonākšu. Tēta atzars man mīļš līdz pat Latgales pusei, kur pie Dagdas ezera ir simtgadīga pirtiņa, kurā man joprojām ir gods nopērties. Tā ir pirmā pirts, kurā arī nu jau savus divus sīkos esmu ievedis, lai sasmaržo to pirmsākumu. 

No kurienes nāk Būmeisteri?
1800. gada beigās mana vecvectēva Kārļa Būmeistera (par godu viņam man tika iedots vārds) tēvs Jēkabs bija nupat brīvi laistais jaunzemnieks, kuram muižnieks ļāva izpirkt saimniecību Cesvainē ar nosaukumu «Usnes». No tās, starp citu, vesti lielie akmeņi Cesvaines baznīcai.
Jēkaba dēls Kārlis bija viens no pirmajiem sociāldemokrātiskās kustības aizsācējiem Latvijā, labos draugos ar Raini – komunicēja, strādāja Saeimā, rakstīja viens otram vēstules, kuras vēlāk čeka kratīšanas laikā izņēma. Kārlis bija viens no tiem, kas veda Raiņa šķirstu pāri Daugavai uz Meža kapiem.

Daudziem pārsteigums bija, uzzinot, ka esi uzsācis darba gaitas Eiropas Parlamentā Briselē. Kāpēc neturpināji mūziķa karjeru?
Tiem, kas mani pazina vairāk nekā no žurnālu virsrakstiem un skatuves, tas nebija pārsteigums. (Smejas.) Man bijis daudz iespēju kļūt par pilna laika mūziķi, ko apzināti neesmu izmantojis. Jau bērna gados ne tikai uz skatuves, kur tev aplaudē, bet arī aizskatuvē bija iespēja vērot dažādus mūziķus, ar muguras smadzenēm uzsūkt enerģiju vibrācijas. Man atlika redzēt dažus, kas bija gājuši šo mūzikas ceļu, bet īsti nebija laimīgi ar to, ko viņi dara. Un es padomāju – vai pēc 50 gadiem gribu būt tāds. Kad pieaugu, mūzika kļuva tik mīļa un dārga, ka negribēju riskēt, ka tā pārvēršas par pienākumu. Gribēju darīt visu, lai to saglabātu kā privilēģiju. Varbūt tā bija piesardzība. Turklāt man vienmēr patikuši sociālpolitiskie un ārpolitikas jautājumi. Jau mazs būdams, varēju nosaukt visus ministrus. Kad nācās studēt, izvēlējos starptautisko ekonomiku un politiku, kurā esmu ieguvis gan bakalaura, gan maģistra grādu.

Bet kā tu Eiropas Parlamentā vispār nonāci?
Interesanti. Pirms sešiem gadiem izdomāju, ka jāmet nost latvieša vīzdegunība, sakot cilvēkiem, kas tiešām dara labas lietas, atbalstošus vārdus. Piedaloties Dziesmusvētkos, pārtraukumā pie saldējuma vitrīnas ieraudzīju Robertu Zīli un garāmejot teicu – jūs mani, iespējams, nezināt, bet es novērtēju jūsu darbu! Ieminējos, ka mani interesē Eiropas politika un stažēšanās iespējas parlamentā. Biju gana aktīvs tviterī, tādēļ pēc kāda laika kā sabiedrības pārstāvis vēlēšanu naktī tiku uzaicināts piedalīties Latvijas Televīzijas diskusijās. Dodoties pusnaktī prom, pretī nāca Zīle. Tā bija otra reize, kad sasveicinājāmies. Tad sekoja piedāvājums pieteikties stažēšanās etapam Eiropas Parlamentā un iespēja piedalīties konkursā uz amatu, un tā nonācu Eiropas konservatīvo un reformistu frakcijā, kur esmu Latvijas delegācijas preses sekretārs.

Kā nodrošini savu mūziķa iztikas minimumu?
Uzrakstu ik pa laikam kādu gabaliņu. Man krietni lielāks gandarījums ir dziesmiņas veidot. Ir daudz dziesmu, kas ir pabeigtas, samiksētas, ierakstītas, bet stāv, jo man ir slinkums izsūtīt to relīzi un palaist tautās. Ja kāds to izdarītu manā vietā, būtu baigi labi. (Smejas.) 
Mana mūzika skanēs raidījumā «Dzimtaskoks». Pirmo reizi mūžā esmu uzrakstījis galveno tēmu raidījumam. Savu skaņdarbu katrai no dzimtām, kas būs sērijās, – tā būs ar dzimtas pārstāvja dzeju uzrakstīta neliela saruna manas mūzikas veidā. Vai tā būtu Stērste, Upītis vai kāds cits.
Jau tradicionāli ar «Putnu balli» uzstāšos Ziemassvētku koncertos «Tev tuvumā».

Vai ar ģimeni pastāvīgi dzīvo Briselē?
Četrus gadus lielākoties dzīvojām Briselē, kur puika arī apmeklēja franču skoliņu. Bet pašlaik esmu pelnītā vecāku atvaļinājumā, ko apvienoju ar pusslodzi. Līdz ar to svarīgākās dienas esmu Briselē, bet zināmu laiku pavadu Latvijā, kur ir arī mana ģimene. Vēl jau ir Strasbūra – oficiālais Eiroparlamenta sēdeklis, kurā tev vienu nedēļu mēnesī ir jābūt. Mēs kā ceļojošā cirka trupa ar visiem dokumentiem, uzvalkiem, kaklasaitēm pārvācāmies uz Strasbūru, kur darām to pašu, ko būtu darījuši Briselē.

Esam Eiropas pilsoņi. Iespējas sakomunicēt darbu ir dažādas – pēc vajadzības –, tāpēc es nevaru pateikt, vai maz paši skaidri zinām, kur būsim pēc trim mēnešiem, par tālāku nākotni nerunājot. Tā kā arī sieva sākusi strādāt Eiropas komisijā, ir skaidrs, ka ar vienu kāju būsim arī tur. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mani bērni uztvers lidojumu darbdienā no Rīgas uz citu Eiropas pilsētu, kā mēs tagad uztveram braucienu sabiedriskajā transportā no Juglas uz Imantu.

Tev vārds dots vecvectēvam par godu. Vai arī saviem bērniem esi licis dzimtas vārdus?
Bērnu vārdiem esam piegājuši vienkāršoti. Nezinājām, kas dzims, jo lūdzām mums bērnu dzimumu iepriekš neatklāt. Tāpēc nebijām pārrunājuši arī vārdus. Tikai, kad cilvēks piedzimst – pirmajā, otrajā vakarā –, paskatoties acīs, spriežam, kāds vārdiņš labāk piestāvētu. Tā bērni tika pie savējiem. 

KĀRLIS BŪMEISTERS
•    Dzimis 1986. gada 13. decembrī Rīgā.
•    Pazīstams kļuva kā bērnu ansambļa «Dzeguzēni», vēlāk – grupas «Putnu balle» dalībnieks Kaža.
•    Ar Valteru Frīdenbergu 2005. gadā piedalījās «Eirovīzijā», iegūstot 5. vietu.
•    Ģimene: sieva Linda, dēls Edvarts (4) un meita Matilde (3 mēneši).
•    Pieminot vectēvu Juri Būmeisteru simtgadē, pērn izdeva viņa dzejoļu grāmatu.