Lielas cerības, pamatīga vilšanās - kā rakstniece Zane Zusta brauca populāro seriālu "Mīlas viesulis" lūkoties
Kad pirms vairākiem gadiem Zane Zusta kā žurnāliste strādāja «Rīgas Viļņos», zinājām, ka viņa ir cītīga seriāla «Mīlas viesulis» skatītāja un eksperte. Šodien Zane jau ir pazīstama rakstniece, bet uzticību «Mīlas viesulim» nav zaudējusi. Nesen viņa apmeklēja seriāla filmēšanas pilsētiņu Vācijā. Tiesa, ne viss ritēja tik gludi, kā izsapņots, bet pieredze taču ir un paliek pieredze.
«Pirmo reizi seriālu «Mīlas viesuli» iesāku skatīties, kad biju gaidībās ar pirmo dēlu –2007. gadā. Tas ir tiešām iespaidīgi, jo divpadsmit gadus vēlāk seriāls ieņem tikpat stabilu lomu LTV1 ēterā kā «Rīta Panorāma». Savulaik bērnībā tik ilgi un uzticīgi skatījos vien «Hameleonu rotaļas», kas uz nogali kļuva visai neinteresants skatāmgabals, bet «Mīlas viesulis» sava līmeņa asumu nezaudē. Iespējams, veiksmīga ir tā formula, katru sezonu piedāvājot jaunu pārīti un iepludinot tajā saujiņu svaigu tēlu, kas sākumā šķiet neveikli kā jauni klasesbiedri skolā, bet ātri vien tiek pieņemti kā savējie. «Mīlas viesulis» ir būtiska rīta fona sastāvdaļa – tas vienkārši liecina, ka diena ir sākusies. Tieši tā jau laikam darbojas tas pieradums, rutīna un pieķeršanās. Un «viesulis» pieder pie darba dienas rīta cēliena, «viesulis» ir tāda pati klasika kā «Limuzīns Jāņu nakts krāsā», «Likteņa ironija jeb Vieglu garu» vai «Viens pats mājās». Punkts un āmen!
Kad viena iespēja palaista…
Pirmo reizi uz «Mīlas viesuļa» filmēšanās laukumu varēju doties aptuveni 2010. gadā, kad strādāju «Rīgas Viļņos» par žurnālisti un Latvijas televīzija organizēja braucienu uz seriāla fanu dienu. Šo iespēju diemžēl palaidu garām un ar baltu skaudību nolūkojos uz atmiņu pilnajām fotogrāfijām no televīzijas skatītājas, kura šo izdevību labprāt bija izmantojusi. Ieiet «Viesuļa» slavenajā siltumnīcā, kur notiek slepenās sarunas un tikšanās, satikt iemīļotos aktierus un saņemt autogrāfus! Īsts fans to, protams, novērtē!
Šogad noteikti!
Nu jau vairākas vasaras ar ģimeni dodamies Eiropas braucienā ar busiņu, izbraukājot Poliju, Vāciju un, ja pietiek spēka, – arī Itāliju. Šogad, plānojot maršrutu, pēkšņi radās ķecerīga doma – ja reiz būsim divas dienas Minhenē, jāaizbrauc taču beidzot aplūkot arī «Bavaria Filmstadt», kur notiek «Mīlas viesuļa» filmēšana. Aplūkoju internetā, ka tas ir pavisam netālu no Minhenes, studija piedāvā dažādas ekskursijas un, sacerējusies satikt Alfonsu vai Verneru, nolemjam to realizēt.
Ceļš kā Mežaparkā
Vēl no rīta ceļos ar krūtīs sanošu bērnišķīgu sajūtu – šodien redzēšu «Mīlas viesuļa» filmēšanas laukumu! «Kas zina’, varbūt arī kādu aktieri,» nodomāju. Attālums no lielpilsētas izrādījās pavisam tuvs – no Minhenes centra vien 25 minūšu brauciens. Interesanti, ka ceļš uz turieni man asociējās ar mūsu pašu ceļu Mežaparkā uz Zooloģisko dārzu, kur gar kreiso malu ceļam seko tramvaja sliedes. Likās, ka tik tiešām esam Rīgā! Braucot tuvāk, visur parādās norādes, ka lielā filmēšanas pilsēta tuvojas. Iebraucam stāvlaukumā, un pirmais, kas priecē, – automašīnu ir maz, kas liecina, ka lielu pūļu nebūs (iepriekšējās divas dienas bijām nīkuši garās rindās karuseļos, tāpēc bijām no tā visa saguruši).
Pie kases pieņemam ātru lēmumu pirkt pilno ekskursijas programmu, ja jau esam mērojuši tālo ceļu, bet piebilstam, ka vispār mūsu galvenais mērķis ir viss par un ap «Sturm der Liebe» jeb «Mīlas viesuli». Kasiere caur šauro lodziņu uz to neko neatbild, vien smaidot pieņem naudu, iedod teritorijas karti un izstāsta, cikos un kur jābūt uz galvenās ekskursijas sākumu.
Izstāžu zāle
Nopīkstinām biļetes pie metāla vārtiem un ieejam āra teritorijā. Pa kreisi tualetes, pa labi makdonalds, bet turpat jau priekšā – «Mīlas viesuļa» mājiņa. Nevilcinoties dodos turp. Uzreiz saprotams, ka mājiņa ir tikai skata pēc, kā ievads «lielajam notikumam», tāda kā neliela seriāla izstāžu zāle. No ārpuses slavenais viesnīcas jumtiņš, un turpat uz lieveņa lieli kartona tēli – Alfons, Verners un mazliet atstatus no kungiem – Hildegarde. Steidzos, protams, fotografēties un iemūžināt, tomēr saprotu – viss vēl priekšā! Iekšā mājiņā izveidots Alfonsa recepcijas «altāris» – mats matā kā no filmas! Pat trīs atslēdziņas karājas, uz galda trauks ar mākslīgiem āboliem un mazais viesnīcas trinkšķināmais zvaniņš. Turpat mājiņai pie durvīm televizora ekrānā rotē materiāls ar Alfonsu, kurš, stāvot aiz sava altāra, kaut ko vāciski laipni stāsta. Diemžēl vāciski nesaprotu, bet Alfons, viltus recepcija un būšana tur tāpat priecē. Pie sienas karājas bildes ar nelieliem aprakstiem par seriālu, bet tie visi vācu valodā. Īpaši neskumstu, jo viss taču vēl priekšā. Stikla vitrīnās ievietotas tādas kā seriāla relikvijas, tomēr reāli nevienu no tām neatpazīstu.
«Bezgalīgā stāsta» pūķa mugurā
Pirms lielās ekskursijas, kas notiks angļu valodā, mums ir iespēja ieiet kādā angārā – arī tur ir neliels «Mīlas viesuļa» altāris (tas tiešām izskatās pēc altāra baznīcā), bet reāli jau tur diemžēl nekā nav – dažas bildes ar seriāla varoņiem un labajā pusē televizors, kurā griežas seriāla reklāma. Iespējams lejuplādēt aplikāciju, kur varot noklausīties īpaši sagavotu informāciju par katra seriāla stendu, bet viss, ko var dzirdēt, ir nepilnu minūti garš teksts, ka «Mīlas viesulis» ir ļoti populārs vācu seriāls par romantiskiem pārīšiem un tamlīdzīgas virspusējas ziņas, kas mani kā seriāla zinātāju nepārsteidz. Vairāk šajā angārā priecē 1984. gada fantāzijas filmas jeb tālaika grāvēja «Bezgalīgais stāsts» miniekskursija mazā karuseļa vilcieniņā. Iespējams gan pasēdēt slavenā, bērnu acīm mīļajā, baltajā pūķī un ar interesantas aplikācijas palīdzību izveidot mākoņos lidojošu īsfilmiņu atmiņai, aplūkot dzīvē (aiz stikla, protams) slaveno čūskas medaljonu un citas relivijas, kuras atšķirībā no «viesuļa» relikvijām gan šķiet atpazīstamas. Bet no «viesuļa» gan pagaidām nekā, taču neskumstu arī par šo, jo priekšā taču lielā ekskursija!
Daudz gribēsi – maz dabūsi!
Kad lielā ekskursija beidzot sākusies, un filmēšanas pilsētiņas tūristi ieaicināti sasēst mazajā bānīti uz riteņiem (arī kā Mežaparkā, starp citu), ekskursijas vadītājs brīdina vieniem gan nekur nedoties, jo pilsētiņa ir ļoti liela un iespējams apmaldīties. «Bavaria Filmstadt» ir valstij piederoša un dibināta 1919. gadā – kamēr mēs dibinājām valsti, Vācijā dibināja šo lielo filmēšanas gigantu. Realitātē gan tas viss nemaz nešķiet tik liels – vēl jo vairāk tāpēc, ka vilcieniņš mūs ved apmēram trīs minūtes, izlaiž un vairs pie mums neatgriežas, liekot «lielos apgabalus» varonīgi mērot kājām.
Teikšu godīgi – pirmo reizi jutu, ka mums paveicies, jo tieši pirmā pietura, kur bānītis mūs izlaiž, ir «Mīlas viesuļa» filmēšanas angārs ar numurējumu 4/5. Uz tā paliela izmēra izkārtne, kurā redzama slavenā viesnīca un tai pieguļošais parks. Saprotu, ka beidzot sagaidīta ekskursijas kulminācija, un priecīgi domās palecos. Iedomājos, kā angārā viss izskatās un ko gribētu redzēt pirmo… Viesnīcas foajē vai siltumnīcu? Restorānu vai kādu no viesnīcas istabiņām? Varbūt pat romantisko namiņu!? Bet tad ekskursijas vadītājs Pablo saka vārdus, kuri atbalsojas manā prātā vēl ilgi un liek smieties par to, cik viss šis sāk iegriezties amizantā gultnē: «Šajā angārā filmējam Vācijā ļoti slavenu seriālu «Mīlas viesulis», katru dienu tiek uzņemta viena sērija, un arī šodien tur notiek filmēšana, tāpēc tur neiesim...» To pateicis, Pablo angāram bezkaislīgi uzgriež muguru un priecīgs grupu ved tālāk. Prom…
Un tas arī ir viss! Deviņdesmit minūšu garā ekskursija tiek veltīta citām lietām, ar kurām viņi ļoti lepojas (nebija garlaicīgi, bet paši saprotiet…). Pēdējais, kā varēju sevi iepriecināt seriāla sakarā, bija «Mīlas viesuļa» suvenīru iegāde ekskursijas beigās – tur bija gan koka, gan sudraba karotes ar seriāla logo, uzpirksteņi, krūzītes, atslēgas piekariņi, Hildegardes un Roberta pavārgrāmata. Varēja iegādāties arī priekšautu un viesnīcas darbinieka formas tērpu – T kreklu. Neko no tā gan nenopirku, jo neuzrunāja un nepārliecināja izstrādājumu kvalitāte, turklāt tas man liktu samierināties ar to smieklīgo mazumiņu, ko viņi man kā seriāla fanei, uzticīgajai skatītājai no tālās Latvijas piedāvā.
Ekskursijas izskaņā, remdējot izsalkumu ar makdonalda ātrajām uzkodām, visi zīmīgi sasmaidījāmies par gūto «neaizmirstamo» pieredzi un posāmies atpakaļ uz Minhenes centru. Nezinu, vai tā ir sakritība, bet pēc eksursijas «Mīlas viesuli» vairs nav sanācis paskatīties… Cerams, neesmu apvainojusies.»
