"Nav labākas atpūtas, kā dabūt melnu aiz nagiem" - aktieris Arturs Krūzkops par dzīvi laukos

Jau septiņus gadus Radio SWH vadot brīvdienu rītu raidījumu, droši vien esi iemantojis neklātienes draugu pulciņu?
Jā, ir pastāvīgie klausītāji, kas palīdz man uzturēt komunikāciju, un esmu pateicīgs viņiem par to. Dažkārt ir savādi, ka viņi zina, kā man teātrī klājas, kā dzīvoju, zinu viņus vārdā, viņi ir diezgan tuvi izjūtās, bet nezinu pat, kā viņi izskatās. Ir bijis, ka nāk man uz ielas klāt it kā svešs cilvēks, sāk runāt. Kolīdz atpazīstu balsi, saprotu, ka izskatās citādāks, nekā esmu iztēlojies. Tā ir gandrīz vienmēr. (Smejas.)

Kā gatavojies raidījuma jaunajai sadaļai? Runāt par dzīvniekiem tomēr nav tas pats, kas par šovbiznesu un izklaidi.
Mans uzdevums ir jautāt un vadīt sarunas, nevis būt ekspertam. Studijā šo stundu arī neesmu viens, bet gan kopā ar ilggadējo «Ķepa uz sirds» producenti Inesi Kreicbergu. Tematu, par ko plašāk runāt konkrētā raidījumā, ievirza televīzijas sērija iepriekšējā dienā, arī jautājumi, kas radušies skatītājiem pēc sērijas noskatīšanās.

Cik liela saskare pašam bijusi un ir ar mājdzīvniekiem?
Kāds dzīvnieks vienmēr man bijis blakus. Visu bērnību, kopš sevi atceros, bijuši suņi, arī kaķi. Zinu, kā tas ir, kad suns aiziet un cik tas ir traģiski. Kad pārcēlos uz Rīgu, man bija pašam savs suns – krievu toiterjers. Ļoti gribējās, likās, ka tās šķirnes pārstāvis labi jutīsies dzīvoklī. Līdz sapratu, ka pēc mana izrāžu grafika (astoņos no rīta aizej, pēc vienpadsmitiem vakarā – mājās) viņš lielākoties vada dzīvi viens pats. Kaimiņi teica, ka, nabags, raud. Kādu laiku cīnījāmies, bet nu tā bija dzīvnieka spīdzināšana, tāpēc atdevu uz laukiem, kur viņš dzīvo joprojām pie vecāsmammas. Tur viņš var iet ārā, dabūt zaļumus, izskrieties. Nu vairākus gadus man ir viļņainais papagailis, kurš ikdienā neprasa tādu uzmanību un jūtas komfortabli. Draugs uzdāvināja dzimšanas dienā.

Tev nebija nekādas nojausmas, ka tiks dāvināts papagailis?
Nu nē… Bet tas nav tik traki, kā - ja tev uzdāvina suni vai kaķi. Papagaili galvenais ir pabarot un padzirdīt.

Ar ko jārēķinās, ja mājās ir papagailis?
Reizēm, kad gribas klusumu un koncentrēties, viņam uznāk vēlme ļoti skaļi parunāties. Bet pārējais… Ļoti draudzīgs putns, kurš neprasa milzīgas rūpes. Kādus līkumus pa istabu izlido, bet īpaši – nē. Lasīju, ka viņi mēdz sēdēt uz pleca, bet manējais nekā tāda nedara. Viņam ir sava republika būrītī.

Kurš tev mīļāks – suns vai kaķis?
Suns. No kaķa man pat ir alerģija, kas parādījās 25 gadu vecumā – kā milzīgi pleķi uz ādas. Izrādījās – nedrīkstu mīļot kaķus.

Kādus dzīvniekus esi atveidojis kā aktieris?
Suni – pilnīgi noteikti – pie Kirila Serebreņņikova «Mirušajās dvēselēs». Šķiet, ka nav vairāk. Šobrīd teātrī iestudē «Alisi Brīnumzemē», un pagājušajā nedēļā grimētavas kolēģis Kaspars Zvīgulis gan bija pārņēmies – tā, sākumā es biju ķengurs, tad man bija jāieiet zilonītī un tas viss beidzās ar kondoriņu; viss, man pietiek! (Smejas.) Cik zinu, tajā izrādē būs ļoti daudz «dzīvniekdarbu».

Šogad bez teātra izcilības balvas kā labākais Latvijas Nacionālā teātra aktieris saņēmi arī Kārļa Sebra ceļojošo gredzenu. Turklāt jau otro reizi. Kādu atceries Kārli Sebri?
Man tikpat kā neiznāca ar viņu tikties. Jaunie ar meistariem ļoti lēnām sapazīstas. Kad iznāk vienā izrādē spēlēt, piemēram, un aizkulisēs kopā gaidāt savu uznācienu, var izrunāt kādus savus stāstus, tā kļūstot tuvākiem. Ar Sebri nesanāca neviena izrāde, tāpēc kā lielākajam vairumam man viņš ir tēls no filmām un izrādēm.

Aktiera profesiju izvēlējies mērķtiecīgi?
Kā to ņem. Padomju laikos bērnudārzā bija teātra novirziena grupiņa, pēc tam divas reizes nedēļā Limbažu Pionieru namā visai klasei bija obligātās teātra nodarbības. Es kā lielākā daļa čaļu, kad sākās neatkarība un nodarbības vairs nebija obligātas, izvēlējos tās neapmeklēt, tā vietā gāju uz futbolu. Kad futbolā dabūju smagu traumu, mani pasauca – vai gribētu spēlēt Blaumaņa «Velniņos» vienu no velniņiem. Nu labi – ja jau tāda liela loma, iešu atpakaļ. Tā no 14 gadu vecuma teātrī arī paliku – aizgāju uz Limbažu teātri «Auseklis», 17 gados iestājos Kultūras akadēmijā aktieros, pabeidzu Liepājas teātra kursu, Liepājā nospēlēju «Trauslajā ledū», «Romeo un Džuljetā», pēc tam uzaicināja uz «Pūt, vējiņi!» Nacionālajā teātrī, kur arī paliku.

Kur Sebra gredzenu glabā?
Man ir plaukts, uz kura stāv visas balvas, arī gredzens. Pirms diviem gadiem kā augustā uzliku, tā nākamajā augustā noņēmu, lai pasniegtu tālāk. Nevaru ne uz viena pirksta uzlikt – uz visiem par lielu. Bailēs no tā, ka varētu pazaudēt, zinu kolēģus, kas likuši uz to gadu seifā, lai, Dieva dēļ, nepazūd.

Par darbu teātrī esi vairākkārt godalgots aktieris. Vai izjūti ieguldītā darba un balvas attiecības? Tas ir – balvas ir proporcionālas ieguldītā darba smagumam?
Nē, es pat teiktu, ka ir otrādi – reizēm pašam liekas, ka lieti sviedri un asinis, ka šite ir jābūt, bet neaiziet, neesi pat nominēts. Viens vērtējums ir «Spēlmaņu nakts» balva, otrs – no skatītājiem, kolēģiem, ārzemju kritiķiem. Piemēram, pēdējos gados «Idiots» pie Vlada Nastavševa nāca ļoti smagi, nominēts nekur nebija, bet augstu novērtējumu guvām no daudzu skatītāju atsauksmēm. Savukārt Melnais bruņinieks «Ugunī un naktī», kā pats smejos, man nāca ļoti viegli, bet pēkšņi dabūju arī «Spēlmaņu nakts» balvu. Ja tas viss iet tā – nāk pirms vai pēc tam – nav tik sāpīgi. (Smejas.)

Kā tev pagāja vasara? Dzirdot priecājamies, ka Arturs ar ģimenīti pa Rīgu brauc ar velosipēdiem, visiem smuki ķiverītes galvā, iedomājos, ka varbūt «Velomūzikas» braucienā ar biji devies? 
Šovasar gan izlaidu. Man bija operācija kājai – menisku sašuva. Maija beigās jau teātris palaida atvaļinājumā, tad arī uztaisīju operāciju, mēnesi biju uz kruķiem. Padzīvojām laukos.

Esi uzcēlis dzimtajā pusē meža mājiņu. Vai pats arī ar būvdarbiem ņemies?
Nē, lai gan man patīk. Bet laika nav, celtniecība varētu vilkties gadiem. Vieglāk sapelnīt naudu, lai kvalitatīvi izdara cilvēki, kas ar to nodarbojas. Šovasar varēju «atiet», veltīt laiku bērnam. Vasara tieši ar to forša, ka mēs, abi vecāki, varējām būt blakus.

Kādi ir tavi pienākumi laukos?
Pļauju zāli. Zāli, zāli, zāli… Šogad aug traki. Pēc sešām dienām jau virs potītēm, nevar piepļaut. Divas dienas jāziedo tikai zālei, bet vēl vajadzētu malku saskaldīt. Mans jaunais kolēģis Kārlis Reijers atbrauca ciemos un vismaz sazāģēja malku. Kaut kā jau tie darbi iet uz priekšu. Bet strādājot atpūšos – varu paņemt motorzāģi, ieiet mežā, gāzt kokus. Nav labākas atpūtas, kā rupjā veidā, atslēdzot smadzenes, dabūt melnu aiz nagiem.

Nacionālā teātra vadība pērn apņēmās nedot vairāk par trim pirmizrādēm gadā, lai nenogurdinātu labākos aktierus. Kā tev jaunajā sezonā ar pirmizrādēm?
Man šajā sezonā ir četras pirmizrādes. Septembra beigās pie Ināras Sluckas nāks ārā «Katls», kurā man super maza loma ar divām mazām ainiņām – čekists. Drīz sākas mēģinājumi «Revidentam», kurā man galvenā loma, tad pie Reiņa Suhanova milzīga loma un Elmāram Seņkovam «Sapnis vasaras naktī». Bet Ojāram [Ojārs Rubenis – bijušais teātra direktors] taisnība par trim lomām, kas ir produktīvākais variants.

ARTURS KRŪZKOPS
•    Dzimis 1982. gada 19. jūlijā Limbažos.
•    Nacionālā teātra aktieris kopš 2004. gada.
•    Balvas: 2005. gadā – «Spēlmaņu nakts» balva nominācijā «Labākais jaunais skatuves mākslinieks», 2016. un 2017. gadā – «Gada aktieris otrā plāna lomā». Šogad – Harija Liepiņa balva, Kārļa Sebra gredzens. 
•    Ģimene: ar sievu, Dailes teātra aktrisi Ievu Segliņu audzina dēliņu Albertu (pusotrs gads).
•    Radio SWH no pulksten 8.00 vada «Brīvdienu rītus».