Ralfs Eilands: "Ar mūziku brīžiem jau sāk palikt par īsu"

Dzirdot, kas tiek ziņots sociālajos tīklos, saprotu, ka šis tev ir īpaši ražīgs gads?
Jā, tā ir. Īsti neatceros, kad vēl man vasarā bijušas četras kāzas (viesa statusā), starptautisks konkurss Rumānijā, koncerti, gatavošanās process jaunajai «Cits Pauls» programmai ar Latvijas Radio bigbendu un divas radošās nometnes: projektam, kam rakstu scenāriju, un dziesmu radīšanā. Taisni gribas teikt – iekniebiet, lai saprastu, ka tas nav sapnis! (Smejas.)

Jāpiebilst, ka mūsu saruna notiek, tevi kinopilsētiņā «Cinevilla» no mūzikas nometnes atraujot. Kā izdomāji ar grupu iekārtoties «Rūdolfa mantojuma» mājā?
Kad filmējos pie Andreja Ēķa, viņš mani ieveda «Cinevillā» un teica – ja tev kaut kam vajag, zvani un nāc. Izmantoju šo iespēju – piezvanīju un palūdzu, vai varam šeit pamuzicēt. Jā – mierīgi! Iedeva «Rūdolfa mantojuma» māju, kurā esam prom no visiem un varam koncentrēties darbam. Tā te intensīvi strādājam, lai nonāktu pie albuma. Apkaime, kurā esam, ir tik iedvesmojoša, ka nevaru vien beigt pateikties Andrejam. Pasakaini!

Un ko nozīmē «rakstu scenāriju»? 
Ar mūziku brīžiem jau sāk palikt par «īsu». Tā ir mana iecienītākā «narkotika», kas spēj nogādāt «afekta stāvoklī». Taču, ja kaut ko lieto nemitīgi, tad vai nu nepieciešama detoksācija, vai jāsamazina deva. Ja reiz mazinu devu, tad tas radošuma nervs jāpiepilda ar ko citu. Tieši tādēļ pašlaik darbojos radoši ar savu draugu Kasparu Breidaku vienā projektā, bet ar Jāni Skuteli un Nilu Saksu – citā. Nebrīnīšos, ja radīsies vēl trešais. Ā, ir jau radies. Būšu arī pētniecisko žurnālistu «Re:Baltica» komandā!

Pievienojoties «Re:Baltica», pamazām kļūsi par analītisko žurnālistu? Kur mēs to visu redzēsim?
Visu varēs vērot «Facebook.com» un «Re:Baltica» mājaslapā videoformātā. Es būšu tas, kas viņiem bija Mārtiņš Daugulis. Bet to, kā tas izskatīsies, līdz galam vēl nezinu, jo šīs «radošās nometnes» mums vēl nav bijis. (Smejas.) Kļūt par analītisko žurnālistu vēl neesmu gatavs, jo zinu, ko tas nozīmē laika ieguldījuma ziņā. Kad gatavoju vēstuli Kultūras ministrijai, kas pauda daudzu mūziķu nostāju pret koncertzāles būvniecību uz AB dambja, nodarbojos ar sava veida pētniecību – pusgadu to visu «urbināju», līdz sapratu, ka jāraksta vēstule.

Šis sadarbības piedāvājums droši vien nāca pēc tam, kad publiski biji paudis viedokli par neiecietību pret seksuālajām minoritātēm mūsu sabiedrībā?
Nē, tas nāca jau pēc iestāšanos pret ātrajiem kredītiem un Dauguļa ieteikumiem. Publiskā viedokļa paušana par minoritātēm, protams, nostiprināja manu pozīciju komandā un pārējo pārliecību, ka man tur jābūt. «Re:Baltica» komandai patīk, ka saku, ko domāju, un nebaidos par sekām.

Vai ažiotāža ap viedokli iespaidoja to, kā jūties mūsu sabiedrībā?
Biju viegli šokēts, bet ne pārāk. Atceros priekšvēlēšanu laiku, kad divas frontes centās viena otrai pārgriezt rīkli soctīklos. Labie saukāja kreisos par idiotiem un otrādi. Mēs neprotam cieņpilni, iejūtīgi komunicēt. Nosaucot kādu par losi, tu automātiski viņa acīs anulē jebkuru argumentu, kuru uzskaiti pēc tam. Viedokļu dažādība jāciena, un tikai ar cieņu tu spēsi otram kaut ko iemācīt, ne ar apvainojumu.

Kā saasinātais koncertzāles jautājums, tavuprāt, beigsies?
Pašlaik ir klusums, un, manuprāt, to tur nebūvēs. Tas arī politiski būtu muļķīgs lēmums… Lai viņi atrod to zemi citur!

Pieminēji Mārtiņu Dauguli. Starp citu, kā ar viņa mesto izaicinājumu iegūt augstāko izglītību?
Paturēšu prātā šo izaicinājumu. Esmu iztēlojies, ka varēšu mācīties, kad būs vairāk brīva laika un būšu izskrējies pa mūziku. Ko mācīties… Grūti pateikt. Gribētos psihoterapiju, bet tas ārsta gājiens ir ļoti garš un sarežģīts, ko nevarētu pavilkt. Vienmēr esmu arī vēlējies būt labs pavārs. (Smejas.)

Pastāsti, kā izlēmi piedalīties «CERBUL DE AUR» TV konkursā Rumānijā? Tiem, kas nezina, varam teikt, ka konkurss ir kas līdzīgs «Eirovīzijai»?
Piedalīties mani pierunāja mamma, jo bija reiz to apmeklējusi kopā ar Sabīni Berezinu. Jā, es teiktu, ka tā ir «Eirovīzija», tikai muzikālāka – ar dzīvo orķestri un dalībniekiem, kuri savā valstī mūzikas lauciņā jau ir ko sasnieguši.

Ko konkursā dziedāji?
Pirmajā dienā tā bija dziesma «Revelation», ko ar Valteru Pūci iesniedzām «Eirovīzijas» atlasē – to viņi paši izvēlējās no vairākām manām dziesmām, otrajā – ar orķestri izpildījuu rumāņu dziesmu rumāņu valodā, ko speciāli konkursam aranžēja Latvijas radio bigbenda mūziķis Māris Jēkabsons. Redzēt to varēja Rumānijas televīzijā. Arī «YouTube».

Rudenim gatavo jaunu muzikālo projektu «Cits Pauls». Ar ko tas atšķirsies no iepriekšējā?
Pirmkārt, esmu audzis gan prātiņā, gan muzikāli. Otrkārt, jaunas kompozīcijas. Tās arī maestro dzirdējis mēģinājumā un atzinis par labām esam. Iepriekšējā programmā katra koncerta beigās esam piedzīvojuši publikas stāvovācijas, kas ir ļoti cieņpilns novērtējums, ņemot vērā, ka bigbenda mūzika, ko spēlējam, ir piemērota klausītājam, kurš grib klausīties, ne lēkt kājās. Pauls ir teicis, ka šis ir viens no labākajiem koncertiem, ko viņš, balstītu savā daiļradē, ir redzējis. Tas man ļoti daudz nozīmē.

Vai sadarbības laikā esi atklājis un iepazinis «citu» Paulu? Kādu?
Kad iepazinos ar Raimondu Paulu, viņš mani pārsteidza uz katra soļa. Strādājot pie «Cita Paula», viņš man ir tik daudz pastāstījis par savām kompozīcijām – to, kā tanī laikā bija komponēt, kuri skaņdarbi publikai patika, kuri pašam patika vairāk. Viņš ir staigājoša meistarklase. Nevarētu teikt, ka es to negaidīju, bet negaidīju tādos apmēros!

Piemēram, kurš bijis pārsteidzošākais maestro stāsts?
Kad viņš rādījis Allai Pugačovai «Dāvāja Māriņa», viņa esot teikusi, ka tas gabals ir galīgi garām. Un viņam nācies ļoti pārliecināt, ka tas aizies un cilvēkiem patiks. Tas viņa čuiņiks un spēja ar lieliem māksliniekiem panākt savu… ir apbrīnojami. Es tā nevarētu. Ja par manu gabalu, ko rādu, pateiktu, ka tas ir galīgi garām, es teiktu, lai iet bekot. Iedotu kādam citam vai noliktu malā uz vairākiem gadiem.

No tiem, kam Pauls regulāri zvana, tautās aiziet anekdotes. Arī tev ir kāds jautrs stāsts par Paulu un telefonu?
Maestro vienmēr, kad sazvanāmies, izspēlē etīdi, kurā viņš it kā mani pazīst jau kopš saviem skolas laikiem. Es to nevaru paskaidrot, bet rēcīgi ir vienmēr. Piemēram, zvanu un saku – sveicināts, maestro! Viņš – o, sveiks, mans draugs Eiland! – Vai jūs mani atceraties? – Atceros, atceros… Jau no tiem laikiem (izdomā un nosauc gadus vai festivālus, ko neesmu nemaz piedzīvojis)… 
Savos 80 un cik tur gados maestro apbrīnojami laikmetīgi izjūt sabiedrības aktualitātes. Atceros, kad gāju runāt par «Citu Paulu», viņš sēdēja kabinetā ar Māri Briežkalnu. Tikko bija iznācis «Rolling Stone» blūza albums. Sākam par to runāt, un Māris atzīstas, ka nav dzirdējis. Maestro paskatās, iepleš rokas un pārsteigts saka: «Vecīt!» Reizēm mani – divdesmitpiecgadnieku – viņš var pārsteigt ar ko tādu, ko vajadzētu zināt jaunam cilvēkam, bet es nezinu. (Smejas.)
Maestro ir kā Vinnijs Pūks – tēls, ko esi redzējis TV, lasījis par viņu grāmatās, bet netici, ka viņš ir īsts, līdz satiec. Pat tad līdz galam nenotici.

RALFS EILANDS
•    Dzimis 1993. gada 24. novembrī Rīgā.
•    Pirmo ievērību guva, 2008. gadā ar grupu «PeR» piedaloties šovā «Latvijas zelta talanti».
•    2013. gadā pārstāvēja Latviju «Eirovīzijā» ar dziesmu «Here We Go».
•    2014. gadā uzvarēja šovā «Izklausies redzēts». 
•    Menedžere: Daiga Eilande (arī mamma).