Klasiski un saldi. Filmas "Pavaroti" recenzija

Jau filmas plakāts liecina par nepretenciozu un sirsnīgu darbu - Pavaroti mirdzošām acīm skatās kamerā ar žilbinošu un siltu smaidu, krāsas ir saulainas, radot asociāciju ar Itālijas dienvidu dabu. Un aptuveni tāda ir arī amerikāņu režisora Rona Hovarda dokumentālā filma - viņa trešais darbs, kas iemūžina mūziķu biogrāfijas (iepriekšējie divi bija «Astoņas dienas nedēļā» par grupu «The Beatles» un «Radīts Amerikā» par reperi Jay-Z).

Lučāno Pavaroti viennozīmīgi bija viens no 20. gadsimta visslavenākajiem operdziedātājiem. Iespējams, ka jaunākajai paaudzei viņa vārds jau būs kļuvis svešs (tieši tāds šķiet arī filmas mērķis - atgādināt par personību, kas mainīja to, kā skatāmies uz operas žanru), bet tiem, kas piedzīvojuši deviņdesmito gadu otru pusi, Pavaroti ir tāds pats brends kā Stings vai Bono.

Lučāno bija maiznieka dēls, kas dzīvoja Itālijas pilsētiņā Modēnā. Viņa tēvs bija amatieris-operdziedātājs un, lai arī Lučāno vienmēr uzsvēra, ka ģimenes īstais tenors ir viņa tēvs, slavu piedzīvoja dēls. Pavaroti pirmais izrāviens bija 1961. gadā - tajā brīdī viņš strādāja par skolotāju, īsti neticot savai dziedātāja karjerai, taču tad viņam piedāvāja Rodolfo lomu operā «Bohēma» (Teatro Municipale). Un tas nudien bija filmas cienīgs pavērsiens - šī debija bija tik iespaidīga, ka no tā brīža Pavaroti karjera mērķtiecīgi devās tikai augšup. Taču tenora lielākais sasniegums nebija viņa traģiskās operlomas, jo tās viņu nepadarīja par visā pasaulē zināmu superzvaigzni. Lučāno Pavaroti galvenais sasniegums bija opermūzikas pieejamības paplašināšana. Opera vairs nebija tikai sabiedrības krējuma un snobu izklaide - kopā ar Plasido Domingo un Hosē Karerasu izveidotā «supergrupa» «Trīs Tenori» deviņdesmitajos gados un divtūkstošo gadu sākumā kļuva par masu produktu. Viņu ieraksti joprojām ir pārdotāko opermūzikas albumu topu virsotnēs, un arēnu apjoma koncerti aiznesa opermūziku līdz «tautai». Taču arī ārpus šīs supergrupas Pavaroti turpināja šarmēt publiku ar saviem solo koncertiem, ar intervijām lauzītā angļu valodā, ar savu atbruņojošo smaidu un arī acīmredzamo dzīves mīlestību. Pavaroti mīlēja ēdienu, mīlēja sievietes un mīlēja mūziku - lielu tiesu par to arī ir šī dokumentālā filma. Un, iespējams, ar to arī ir gana.

Kā mierīga upe

Filmas sākuma daļā redzam retu videomateriālu, kur deviņdesmito gadu vidū Lučāno Pavaroti kuģo pa Amazoni, lai nonāktu vecā opernamā, kur, iespējams, ir dziedājis itāļu tenors Enriko Karuso - vienīgais operdziedātājs, kurš sasniedza līdzīgu slavas apmēru kā Pavaroti. 

Šis ir periods, kad Pavaroti slava ir pašā zenītā - 1990. gadā «Trīs tenori» ir uzstājušies Pasaules futbola čempionātā, pēc šī koncerta iznākušais albums ir nonācis Ginesa rekordu grāmatā… Viņa vārds ir zināms visā pasaulē, un šis ceļojums pa Amazoni kļūst par ko līdzīgu svētceļojumam vai cieņas izrādīšanai savam priekšgājējam - Karuso.

Ģimenes lietas

Paralēli Pavaroti karjeras aplūkošanai režisors Rons Hovards maigi pieskaras arī tenora privātajai dzīvei. Pavaroti tēls ilgstoši bija - laimīgi precējies trīs meitu tēvs. Taču tad viņš devās tūrē ar soprānu Madelīnu Renē, kuru satika, kad viņa vēl bija studente Ņujorkas Džuljarda skolā. Un abi uzsāka romānu.

Turklāt vēlāk sekoja arī otrā laulība - ar 34 gadus jaunāko Nikoleti Mantovani, kas katoļticīgajai Modēnas pilsētai šķita kā neaptverams skandāls un iedragāja Pavaroti spīdošo reputāciju. Tai pat laikā Hovards šiem faktiem pieskaras tikai garāmejot, noturot filmu slavinošas un cieņpilnas biogrāfijas līmenī.

Pārsaldināti un vienkārši

Lai arī Rona Hovarda versija par Lučāno Pavaroti ir sirsnīga un iedvesmojoša, šķietami kaut kā pietrūkst. Arī tenora ģimene, bijušās sievas un mīļākās par viņu izsakās tik cieņpilni, ka filma reizēm atgādina glancētu reklāmas bukletu. 

Tai pat laikā kā piemiņas darbs «Pavaroti» ir ļoti pieņemama filma ar pozitīvu vēstījumu, kas turklāt piedāvā dažādus arhīva materiālus, kā arī pievērš gana daudz uzmanības pašam galvenajam - mūzikai un slavenā tenora skatuviskajai harismai, kā arī «Dieva dāvanai»: viņa balsij.

«PAVAROTI» ("Pavarotti")
Dokumentāla filma, muzikāla filma, biogrāfija, ASV, 2019
Režisors: Rons Hovards
Piedalās: Lučāno Pavaroti, Nikoleta Mantovāni, Plasido Domingo, Angela Džordžio, Karola Vanesa, Bono, princese Diāna, Spaiks Lī, Fils Donahjū un citi.

KRITIĶU VIEDOKĻI

OUENS GLAIBERMENS, «VARIETY»: VIEGLI UN LABDABĪGI

***

Filma neaplūko asos lūzumus, kurus jaunā laulība radīja paša Pavaroti ģimenē. Skatītāji paši var nosodīt Pavaroti izvēles, bet Hovards izvēlas vieglu un labdabīgi civilizētu piegājienu, kas šķiet kā pareiza izvēle, paturot priekšplānā un centrā Pavaroti identitāti kā dziedātājam.

KLARISA LOURIJA, «THE INDEPENDENT»: ARHĪVA MATERIĀLU VIRKNE

***

Filma piedāvā tik plašu virkni dažādu arhīva materiālu, interviju un ikdienišķu fotogrāfiju, ka nav grūti prātā salikt kopā, kāds cilvēks bija Pavaroti. Pavaroti tiek galā ar saviem trūkumiem - viņa neuzticība laulībās un prasīgā reputācija -  tos viegli notraušot nost.

PĪTERS BREDŠOVS, «THE GUARDIAN»: PĀRSPĪLĒTS SĪRUPS UN VIENMUĻĪBA

**

Vienmuļa, neziņkārīga un bezkaislīga - šī dokumentālā filma par dižo tenoru Lučāno Pavaroti ir kā promocijas video, ko licencējusi autortiesību advokātu komanda - un tikpat izaicinoša kā «Trīs tenoru» koncerts Vemblija stadionā. Pavaroti diženā balss gandrīz noslīkst pārspīlēta sīrupa montāžā.