Kombuļu Inese nosvin 40 gadu jubileju un saka: “Tagad esmu kožams ābolītis”
Savulaik skandalozā skatuves māksliniece Kombuļu Inese jeb Inese Saulīte nosvinējusi 40. jubileju. Viņa žurnālam "Kas Jauns" atklājusi, kā jūtas, sasniegusi 40 gadu slieksni, un saka – nebūt nav atmetusi ar roku savam lielākajam sapnim…
Par jubileju
“Līdz šim nekad savas jubilejas nebiju svinējusi. Tas nav manā stilā. Kāpēc? Man katra uzstāšanās, katrs koncerts ir kā svētki, kuros piedalos no sirds. Iespējams, tāpēc pati sev svētkus jubilejā nekāroju. Taču šoreiz kāda mana draudzene ļoti uzstāja, sakot, ka vajadzētu gan to jubileju sarīkot. Tā sākām plānot dzimšanas dienas svinības, un tas beidzās ar izīrētu viesu namu Virgā. Uz manu 40. jubileju bija aicināts ikviens, līdzi ņemot groziņu.
Sanāca ap trīsdesmit svinētāju, un bija pietiekami, lai jubileja izvērstos sirsnīga un neaizmirstama. Man bija tik savādas izjūtas… Pat nezināju, ko teikt uzrunā, jo parasti ballītēs, kad uzstājos, es sveicu citus un uzrunas saku citiem. Man par pārsteigumu, bija sarūpēts arī jubilejas kliņģeris – skaitļa “40” formā, izrotāts ar svecītēm, kuras bija jānopūš un jāievēlas vēlēšanās. Dziedāju savas dziesmas, un jubileju svinējām līdz pat četriem rītā. Šoreiz liku sevi galvenajā lomā un dziesmas dziedāju par godu sev. Interesanti, ka daži cilvēki man atteica, kad aicināju viņus uz jubileju, jo 40 gadus tak nesvinot! Es neesmu māņticīga un svinu visu, kad ir nauda. Kaut vai katru dienu varu svinēt, ja gribu!”
Par gadu nozīmi
“Pēc dzimšanas dienas man iekšēji bija izjūta, ka sāku visu no jauna. Tā nebiju jutusies ne 30 gadu jubilejā, ne 35. Bet tagad šķiet, ka daudz kas ir mainījies. Visas dzīves kļūdas šķiet jau izdzīvotas, tik daudz saprasts… Liekas, ka sāku dzīvot no nulles punkta. Kaut kas tomēr šajā gadu skaitlī ir citāds. Iestājas tāds kā briedums. Tagad zinu, ko vēlos no dzīves. Beidzot esmu iemācījusies uzticēties sev un esmu emocionāli apmierināta šajā dzīves posmā. Nav vairs tieksmes meklēt kādus piedzīvojumus un iekulties nepatikšanās. Tāpat man vairs negribas izpatikt citiem cilvēkiem. Esmu mierā ar sevi, esmu kopā ar cilvēkiem, kuriem laba esmu tāpat, viņiem neizpatīkot.”
Par lielākajiem sapņiem
“Pūšot sveces jubilejas kliņģerī, es domāju savu vēlēšanos, un tā ir tāda, kuru nudien gribētu piepildīt. Es gribētu satikt to īsto un to vienīgo vīrieti. Un es zinu, kādu gribu. Viņam jābūt tādam kā es, lai varētu pa dzīvi iet roku rokā. Es, protams, zinu, ka tas īstais nav jāmeklē. Viņš nāks tad, kad būs lemts. Zinu arī, ka kādreiz piepildīšu savu lielāko sapni – par dzīvi Itālijā. Visu līdzšinējo dzīvi man bijusi vilkme dzīvot Itālijā. Jā, tas nav normāli, bet to apzinājos jau kopš 12 gadu vecuma. Tāpēc varbūt saprotams, kāpēc man ir bijušas attiecības ar tik daudziem itāļiem – Klaudio, Džordans, Serdžio, Paskvāle...
Ar lielāko daļu no šiem vīriešiem es aizvien sazinos, mums ir labas attiecības. Daļa no viņiem aizvien ir brīvi vīrieši, laikam pēc manis neviens neko labāku nevar atrast.
Esmu secinājusi, ka itāļu vīriešos mani piesaista ģimeniskums. Un īstas ģimenes man vienmēr ir trūcis.”
Kombuļu Inese pošas kāzām Itālijā
Par turpmākajiem gadiem
“Tagad varu teikt, ka sākušies mani labākie gadi. Esmu kļuvusi par tādu kožamu ābolīti. Tagad jau zinu, ko vēlos, bērni ir paaugušies. Un lepojos – kārtīgi puiši izauguši. Drīz, drīz jau es varēšu dzīvot sev. Es nedzīvoju pagātnē un neko nenožēloju. Nevienas bijušās attiecības, jo katrs vīrietis, kurš bijis manā dzīvē, mani ir izveidojis par tādu cilvēku, kāda esmu tagad. Katrs kaut ko iemāca. Arī caur nepatīkamām lietām.
Runājot par manu ideālo vīrieti, saprotu, ka tagad man derētu arī vienaudzis, jo šajā vecumā cilvēks ir tā pa īstam nobriedis. Agrāk es gribēju vecākus vīriešus, tagad tā īsti vairs ne. Lai ir manā vecumā. Zinu, ka priekšā mani sagaida perfekts laiks, tuvākā desmitgade būs lieliska. Tie būs mani zelta gadi. Visas raizes, var teikt, jau aiz muguras, un kas tik nav izdzīvots…”
Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns"!
