Jānis Vaišļa: "Man palikušas trīs nedēļas"

Vīrieša dzīvību var glābt, tuvāko trīs četru nedēļu laikā veicot sirds transplantāciju. Tāpēc Jāņa Vaišļas draugi un tuvinieki lūdza līdzcilvēku atbalstu un ziedojumus 120 tūkstošu eiro apmērā, kas ļautu veikt sirds transplantāciju Eiropā. Nauda tika saziedota, un tagad Vaišļa uz klīniku Vācijā varētu doties 4. vai 5.janvārī. Tomēr, ja nepieciešamo donora sirdi izdosies atrast ātrāk, operācija tiks veikta tepat Latvijā. Tomēr  iespēja atrast donora sirdi ir maza. Ja sirds transplantāciju neveiks Latvijā līdz jau minētajam laikam, Vaišļa tiks pārvests uz klīniku Vācijā, kur viņam tiks sākta ķīmijterapija, lai ārstētu pamatslimību.

Tikmēr pats Jānis, kurš plašākam lokam pazīstams kļuva 90. gadu sākumā, darbojoties populārajā radošajā apvienībā Zvaigznīšu brīdis, bet 2001. gadā piekrita piedalīties ceļojumā apkārt pasaulei ar jahtu Milda, žurnālam Kas Jauns atzīst – par spīti baisajai prognozei, ir cerību pilns un negrasās padoties.

Pietrūcis spēka

„Pa dienu esmu mundrāks, bet vakaros gan vairs nav tās enerģijas,” sazvanīts dažas dienas pirms nauda tika savākta, saka Jānis Vaišļa.

Par savu kaiti Jānis teic, ka tā pirmo reizi pasaulē atklāta pirms nepilniem četrdesmit gadiem, bet Latvijā viņš ir tikai otrais, kuram tāda diagnosticēta. „Iespējams, daudzi tā arī nomiruši, nezinot, no kā. Vienkārši pēkšņi apstājas sirds, un dzīve galā,” spriež Jānis, sakot, ka mūsdienu medicīna tā arī nav noskaidrojusi, no kā rodas šāda slimība.

To, ka kaut kas nav īsti kārtībā, Jānis pamanīja vasaras sākumā. „Nekas jau īsti nekaitēja, vienkārši vairs nevarēju izdarīt to, ko spēju agrāk. Sāka trūkt elpas, bija aizdusa. Regulāri skrēju no rītiem kādas 20 minūtes Saulkrastos gar jūru, bet nu jutu dīvainu nogurumu, nespēju uzskriet Baltajā kāpā, kas agrāk nesagādāja grūtības. Taču es to norakstīju uz vecumu, domāju, ka 46 gadus vecam vīrietim tā mēdz būt. Kā smēju – pienācis laiks ielūkoties pasē,” stāsta Jānis.

_________________________________

Kad man beidzot pateica diagnozi, sajutu atvieglojumu. Labāk ir zināt patiesību nekā ārstēties pēc nepareizas diagnozes un tik un tā nomirt.

_________________________________

Tā kā nogurums nepārgāja, Vaišļa nolēma doties uz Latvijas Olimpisko vienību pārbaudīties. „Ik gadu tur veicu fiziskās sagatavotības testus un veselības pārbaudes, bet šovasar speciālisti uzreiz cēla trauksmi, ka man kaut kas nav kārtībā ar sirdi, ar ko līdz šim nebija nekādu problēmu. Sāku iet pie ārstiem,” atceras Jānis, sakot, ka slimības diagnoze noskaidrota tikai pēc vairākiem mēnešiem.

Labāk zināt patiesību nekā dzīvot neziņā

Visu vasaru Jānis Vaišļa spītīgi un neatlaidīgi centās uzzināt veselības problēmu cēloni, taču tas nav bijis tik viegli. „Ārsti sprieda, ka man ir sirds mazspēja. Es gan to apšaubīju, teicu, ka tas nav iespējams, ka ne es lietoju narkotikas, ne esmu alkoholiķis, ka vaina ir kur citur. Nepadevos un meklēju. Uztaisīju simtiem analīžu, tika pārbaudīts viss ķermenis,” stāsta Jānis, piebilstot, ka šie mēneši bijuši ne tie patīkamākie. „Ārstējos, bet kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Tā bija ļoti sūdīga sajūta. To pat nevar izstāstīt, ko darīju, lai, piemēram, tiktu uz vienu no četriem centriem Eiropā, kas spēj diagnosticēt vissmalkākās sirds slimības. Nācās iziet cauri ļoti ilgstošām un sarežģītām birokrātiskām procedūrām, pirms tiku uz Londonu.”

Tur viņš pētīts trīs dienas, pat pamatīgi apstarots, lai atklātu saslimšanas cēloni. Tik ļoti apstarots, ka, mājupceļā ejot cauri kontrolei lidostā, Geigera skaitītājs mirgojis kā Ziemassvētku eglīte. „Kad tuvojos drošības kontrolei Londonas lidostā, signalizēja un mirgoja teju visi kontroles aparāti. Skaidroju muitniekiem, ka esmu izgājis specifiskas medicīniskās procedūras, un viņi bija saprotoši. Lūk, tāds man jautrs piedzīvojums sanāca,” spēj pasmieties Jānis.

Londonā 3. decembrī viņam tika apstiprināta diagnoze, bet nedēļu pēc tam ārstu konsīlijs Rīgā paziņoja, ka nav nekādu citu variantu kā sirds transplantācija. „Man pateica: ja nedabūšu jaunu sirdi, pēc mēneša jau būšu miris,” mierīgi nosaka Jānis un, vaicāts, kāda bijusi sajūta, uzzinot šo baiso prognozi, pārsteidzoši atbild: „Atvieglojums. Tāpēc, ka beidzot noskaidrota diagnoze un beidzot kļuva skaidrs, ko darīt, lai varētu dzīvot. Labāk ir zināt patiesību nekā ārstēties pēc nepareizas diagnozes un tik un tā nomirt. Mēneša laikā, bez cerībām izdzīvot. Bet nu es paspēju pēdējā brīdī – man ir dotas trīs četras nedēļas, lai rīkotos. Jo šī slimība ļoti strauji progresē.”

Pats pēc palīdzības nav vērsies

Jānis Vaišļa stāsta, ka Latvijas ārsti apzinājušies, ka Baltijā tik īsā laikā sirds donoru atrast nav iespējams, tāpēc ieteikuši vērsties Eiropas Transplantātu bankā. Tas nozīmē, ka pacients pretendē uz transplantātu visā Eiropā un iekļauts rindā steidzamības kārtā, taču vispirms jāiemaksā depozītā 120 000 eiro – tā ir nauda, kas sedz visas izmaksas visdārgākajā no valstīm. Un, tiklīdz kādā valstī tiks atrasta atbilstīgā sirds, Jāni uzreiz operēs. Ja sirdi atradīs un operēs valstī, kur šādas operācijas ir lētākas, tad neizmantotā nauda tiks atdota.

_________________________________

Kad vakar pie durvīm zvanīja mani apakšstāva kaimiņi – pensionāru pāris – un ziedoja man 100 eiro, tad gan nespēju valdīties. Jā, arī lieli un spēcīgi vīrieši raud.

_________________________________

Protams, Jānim Vaišļam šādas naudas nav. Viņš par savu baiso prognozi nevienam nav teicis. „To zināja tikai sieva, vēlāk pateicu arī saviem vistuvākajiem draugiem Mārim Gailim un Ritai Paulai no Radio Skonto. Un cieši piekodināju, lai nevienam par to nestāsta. Taču tieši viņi bija tie, kas teica, lai beidzu muļķoties, ka lūgt palīdzību nav nekā nosodoša. Jā, neslēpšu, ka man nesagādā prieku publiski lūgt naudu un prasīt palīdzību, taču viņi pārliecināja, ka nav ko kautrēties. Un tieši viņi vērsās pie Ziedot.lv ar lūgumu atvērt kontu ziedojumiem manai veselībai,” atzīstas Jānis.

Dažās dienās Jāņa Vaišļas dzīvības glābšanai tika saziedota visa nepieciešamā nauda. Par cilvēku atsaucību Jānis ir aizkustināts līdz asarām. „Kad vakar pie durvīm zvanīja mani apakšstāva kaimiņi – pensionāru pāris – un ziedoja man 100 eiro, tad gan nespēju valdīties. Jā, arī lieli un spēcīgi vīrieši raud. Viņiem taču pašiem šī naudiņa noderēs vairāk, taču, nē – atnes man. Un kā lai atsaku šādu palīdzību, kas sniegta no visas sirds un dvēseles? Tieši šāda rīcība vēl vairāk liek cīnīties un nepadoties, jo es taču nevaru šos cilvēkus pievilt,” Jāņa acis atkal ir asarās.

Dzīvē joprojām viss pa vecam

Tā saka Jānis, smejoties, ka viņam dzīvē jau nekas nav mainījies, tikai fakts, ka drīz pārstās darboties sirds. Arī redzot Jāni, nezinātāji pat nepateiktu, ka viņam, ja nedabūs jaunu sirdi, dzīvot atlicis tikai mēnesi.

Jānis ir tikpat dzīvespriecīgs kā līdz šim. Pirms pāris nedēļām arī bija izgājis ļaudīs – apmeklēja Radio Skonto balli. „Tur bija jākāpj uz piekto stāvu, kas gan man sagādāja grūtības, jo ik pēc pāris soļiem biju spiests apstāties. Šis kāpiens man šķita kā Everesta iekarošana. Un varbūt kādam šķita, ka es ākstos un speciāli kāpju lēni, bet es citādi nevarēju, jo man trūkst elpas – sirds nespēj apgādāt organismu ar skābekli,” saka Jānis, kurš tagad nomā sev speciālu skābekli ražojošu aparātu.

„Ielieku trubiņu degunā un elpoju. Ikdienā bieži nevajag, taču naktīs gan bez tā nespēju pagulēt – smoku nost. Līdz šim iztiku bez papildu skābekļa. Tiklīdz guļot sāka trūkt elpas, tā cēlos augšā, pieliku kājas pie zemes un atelpojos. Tagad gan varēšu aizmigt un gulēt bez problēmām,” žurnālam Kas Jauns saka Jānis Vaišļa, piebilstot, ka viņam noteikts stingrs režīms – nedrīkst dzert šķidrumu vairāk par pusotru litru dienā un jālieto noteiktas zāles. „Lai aizkavētu neatgriezenisko sirds apstāšanās procesu, šo slimību bremzē ar specifiskām pretvēža zālēm. Bet ir viens bet – vēža slimniekiem šīs dārgās zāles apmaksā valsts, bet man nē, jo es taču neesmu slims ar vēzi. Tāpēc nāksies tās pirkt pašam. Par laimi, pavisam nesen šādas zāles sāktas ražot Latvijā un maksās četrreiz lētāk nekā līdz šim Eiropā nopērkamās. Tā ka nav tik traki.”

Jāpaspēj sakārtot dzīvi

Par spīti nelāgajai situācijai, Jānis ir ļoti optimistisks. „Esmu dzīvotspējīgs, es ķepurošos. Mani tik viegli kaulainā nepaņems. Es nepadošos un spurošos pretī, cik spēju. Un ceru, ka tas ir iespējams – turpināt dzīvot. Jo man tik daudz šajā dzīvē vēl jāizdara,” nosaka Jānis Vaišļa, atzīstot, ka cītīgi gatavojoties gaidāmajām izmaiņām.

„Piemēram, jāpaspēj vēl daudz ko iemācīt meitai. Kaut vai braukt ar sabiedrisko transportu, jo es taču nevarēšu viņu vadāt ar auto kā līdz šim. Bet tā – viss normāli. Atliek tikai gaidīt jaunu sirdi un ķert labās domas. Un tādu ir ļoti daudz. Es tiešām esmu saņēmis daudz laba vēlējumu no līdzcilvēkiem. Liels paldies jums visiem!” nosaka Jānis.