Guntis Skrastiņš pirmoreiz runā par savu atrašanos čekas maisos
„Kā gan tas nākas, ka katru dienu sabiedriskajā televīzijā redzams VDK aģents? Kāpēc man visu laiku ir jāskatās uz šo smaidošo čekistu?” – tik sašutis ir ne viens vien LTV skatītājs. Runa ir par čekas maisos esošo aktieri Gunti Skrastiņu, kas nu žurnālam "Kas Jauns" sniedzis interviju, pirmoreiz runājot par šo tēmu.
Guntis Skrastiņš beidzamajās nedēļās kopā ar kolēģi Velgu Vītolu teju reizi stundā bija redzams LTV kanālā, reklamējot paša vadītā šlāgerraidījuma "Latvijas sirdsdziesma" fināldziesmu koncertu Lielvārdē.
Raidījuma "Latvijas sirdsdziesma 2019" fināls
2019. gada 15. jūnijā, Lielvārdē jau otro reizi tika noskaidrota Latvijas sirdsdziesma.
Aģents Modris
Jā, Gunta Skrastiņa vārds un uzvārds patiešām atrodams uz Valsts drošības komitejas aģenta kartītes tā sauktajos čekas maisos, kas tika publiskoti aizvadītā gada nogalē. Kartītē redzams, ka viņš ticis savervēts 1983. gadā ar segvārdu Modris, ka bijis aģents LPSR VDK 5. daļas 2. nodaļā, kas specializējās cīņā ar ideoloģisko diversiju un kuras pārziņā bija darbs ar vietējo inteliģenci.
Vai tiešām Guntis Skrastiņš bijis čekas ziņotājs? Viņu tauta pazīst kā aktieri un dziedātāju, kurš dziedājis karavīru ansamblī Zvaigznīte, bijis aktieris Jaunatnes teātrī, bet pēc tā likvidācijas uzsācis darbu Latvijas Televīzijā. Par Gunti arī zinām, ka 1980. gadā viņa vecākais brālis Imants Skrastiņš ar dziesmu "Kamolā tinēja" uzvarēja "Mikrofona" aptaujā, zinām arī, ka pirms diviem gadiem Šlāgeraptaujas fināla koncertā Skrastiņš no skatuves paziņoja, ka pensijā saņem 97 eiro! Bet nu ir cits jautājums – kā gan tautā iemīļotais TV raidījumu vadītājs skaidro savu nonākšanu čekas maisos?
Bijusi tikai viena saruna
„Man ar to nav nekāda sakara! Ne es esmu par kādu stāstījis, ne rakstījis ziņojumus. Es neesmu stukačs, un mana sirdsapziņa ir tīra!” žurnālam "Kas Jauns" saka Guntis Skrastiņš, uzsverot: „Jāpievērš uzmanība arī tam, ka tajā aģenta kartītē minētie personas dati nav mani – es esmu dzimis 27. jūlijā Ērgļu slimnīcā, nevis 27. jūnijā Rīgā! Tur vienīgā sakritība ir tikai vārds un uzvārds, kā arī profesija.”
Viņam gan ir nojausma, kāpēc nonācis šajos sarakstos. „Vienreiz man piezvanīja un izsauca uz sarunu. Toreiz sieva bija stāvoklī slimnīcā, un es pēc šī zvana biju pamatīgi satraucies. Tā, ka kājas trīcēja, – man taču piezvanīja no pašas Stūra mājas! Ar čekistiem tikos kādā dzīvoklī, man prasīja, vai esmu redzējis, kā kāds aktieris no mūsu teātra krievu trupas uz ielas vilnas zeķēs spēlējis saksofonu. Protams, ka redzēju! Viss teātris to redzēja! Tas nebija nekāds noslēpums. Vēl man vaicāja, vai krievu trupas ebreju tautības aktieri negrasās emigrēt uz Izraēlu? Kā man to bija zināt? Tā bija normāla saruna, kurā ne es kādu nodevu, ne par kādu ziņoju. Man gan lika savu liecību uzrakstīt uz papīra, bet es atteicos. Tad man vajadzēja tikai parakstīties pie savas liecības. Un tā arī bija vienīgā saruna, vairāk uz čeku izsaukts netiku,” atceras Guntis.
Vaicāts, no kurienes tad radies viņa segvārds Modris, jo zināms, ka savervētie aģenti paši varējuši tos izvēlēties (piemēram, mūziķis Roberts Gobziņš atzinies, ka speciāli izvēlējies segvārdu Lunis, kad, dienot PSRS slepenajā daļā, bijis spiests aizpildīt VDK aģenta kartīti), Guntis Skrastiņš atbild: „Nav ne jausmas, no kurienes tāds Modris parādījies. Man tas neko neizsaka, tikpat labi viņi varēja ierakstīt Joske! Un vispār – kur viņi rāva, ka esmu dzimis Rīgā? Kaut kā nenopietni.”
Negrasās taisnoties
Tas, ka viņa vārds un uzvārds tika atrasts pirms pusgada atvērtajos čekas maisos, pašam Guntim Skrastiņam bija šoks un pārsteigums. „Interesanti – ja jau es esot bijis čekas stukačs, tad kāpēc manai sievai Elitai, kura ieņēma augstus amatus valsts pārvaldē, savulaik Satversmes aizsardzības birojs piešķīra pielaidi valsts noslēpumam? Man tiešām nebija pat aizdomu, ka pēc vienas vienīgas reizes, kad man piezvanīja no VDK un lika ierasties uz sarunu, tiku reģistrēts kā čekas aģents. Turklāt – vai tad man toreiz bija izvēle? Ja piezvanīja no VDK, nevarēja tā vienkārši neierasties. Ja jums šodien piezvanītu no Drošības policijas un uzaicinātu sniegt liecību, jūs arī nemaz nevarētu neiet... Toreiz jau bija tāpat, nekas nav mainījies! Tad kāpēc, ja kādu izsauca liecināt, uz mūžu mūžiem jāpataisa par čekas ziņotāju, par stukaču? Kāds vēl stukačs, ja pajautā tikai to, ko zināja puse Rīgas, kas nebija nekāds noslēpums?! Smieklīgi!” teic Skrastiņš.
Kāda bijusi viņu draugu, paziņu un tuvinieku reakcija, uzzinot, ka Guntis ir čekas aģentu sarakstos? „Kolēģi ņirdza! Viņi taču mani lieliski pazīst un zina, uz ko esmu gatavs un ko nekad nedarītu. Taču pašam smiekli nenāk – mans vārds tagad ir aptraipīts, esmu noliets ar dubļiem. Esmu pataisīts par stukaču... Un tagad vēl kāds ir sašutis, ka nu, redz, čekists Skrastiņš televīzijā vada raidījumu."
Stulbums kaut kāds! Nu kāpēc man tagad būtu jāpierāda, ka neesmu ēzelis? Nevēlos tik zemu nolaisties, tas ir muļķīgi.
Tagad sanāk, ka man ir jātaisnojas, taču man nav, par ko taisnoties! Neslēpšu, ka sajūtas ir pretīgas, bet zinu, ka nevienu neesmu nodevis. Patiesībā esmu diezgan dusmīgs, jo sanācis tā, ka man sejā iemesta mēslu pika un nu man jātaisnojas, ka esmu tīrs,” pikts ir Skrastiņš, sakot, ka publiskotie čekas maisi esot „pēdējais stulbums”: „Nu kā tas var būt, ka tie, kas paši atzinuši, ka stučījuši, nav atrodami šajos čekistu sarakstos, bet tie, kam pat nav bijusi nojausma par sadarbību ar VDK, ir? Un vispār – visiem tiem vislielākajiem kliedzējiem: „Čekists! Čekists!” gribu vaicāt – kur ir garantija, ka pie tāda valsts režīma viņi nebūtu pirmie, kuri paši aizskrietu par kādu noziņot?”
