Bijušais Rīgas mērs Gundars Bojārs aizrāvies ar ekstrēmiem ceļojumiem - vienatnē kājām noiet simtiem kilometru

Gundars žurnālam "Kas Jauns" pastāstījis – pateicoties tēvam Jurim Bojāram, kas bija viens no Atmodas laika līderiem, jau agrā bērnībā viņā radies iedīglis par mīlestību pret dabu un ceļošanu: „Viena no bērnības atmiņām bija, ka tēvs bija aizbraucis tālākā ceļojumā medībās, kur pilnīgi viens dzīvojis pāris nedēļu. To, ar kādiem iespaidiem viņš atgriezās, es nevarēju ilgi aizmirst. Man atmiņā palikuši tēva nostāsti par nepieciešamo izturību, esot vienam tādos ceļojumos, kā arī par pārvarētiem šķēršļiem. Tie man vienmēr izsauca tādu nostalģisku izjūtu – redz, kā tomēr var... Ilgi par to domāju, prātoju – nez, cik interesanti man būtu ko tādu piedzīvot? Tad nolēmu – ko nu es sajūsmināšos, jāmēģina pašam.”

Pirmo reizi doties tālā pārgājienā vienatnē Bojārs izmēģinājis pirms septiņiem gadiem. „Aizbraucu uz četrām dienām viens uz Ziemeļzviedrijas tundru. Pirmais iespaids, esot ceļojumā vienam, mani aizrāva – daba tīra, brīnišķīga... Gājiens bija grūts, bet skaists, un es sapratu, ka man tā lieta patiešām patīk! Tās izjūtas, ko var gūt, šādi ceļojot, īsti nevar aprakstīt, jo, esot dabā, es gūstu tādu mistisku un neizskaidrojamu emociju savienojumu,” par to, kā aizsācis ceļot vienatnē, stāsta Bojārs.

Dāvana sev

„Pirms diviem gadiem, kad tuvojās mana 50 gadu jubileja, visi draugi jau laikus sāka dot mājienus – kā tad svinēsim, kur svinēsim? Ballītes ar alkohola lietošanu nebija nepieciešamas, jo to nelietoju. Sapratu, ka ballītēs sevi ne ar ko nepārsteigšu un ka galu galā man ir 50 gadi un gribu dāvanu sev pašam. Tā nu es sev sarūpēju dāvanu – pārgājiena braucienu uz Dienvidameriku, uz Argentīnu."

"Tas bija gājiens pa kalnu ielejām. Pašu dzimšanas dienu sagaidīju uz Čīles–Argentīnas robežas, Andu kalnos. Gājienā lielākoties biju viens, retu reizi kādu satiku ceļā. Ejot iepazinos ar vienu francūzi, kurš par vēdera tiesu strādāja bioloģiskā saimniecībā. Arī es nolēmu pāris dienu tur pastrādāt – lasīju ābolus un tomātus. Tur cilvēki no visas pasaules brauc pastrādāt bez atlīdzības, arī turīgi, izglītoti cilvēki. Satiku, piemēram, baņķieri no Monreālas."

"Kāpēc cilvēkiem šāda izvēle – strādāt laukos bez maksas? Viņi cenšas izrauties no patērētājsabiedrības un paskatīties, ko nozīmē dzīve. Pavisam citāda, ne sliktāka. Es ceļojot sapratu, ka jāļaujas tam plūdumam, ko piedāvā dzīve, konkrētais ceļojums. Un man tas izdevās,” priecīgs ir Gundars.

Iespaidīgākais ceļojums

„Nākamais ceļojums – jau pēc gada – bija vēl ekstrēmāks, jo man bija pārliecība, ka varu taču doties tālāk. Tas bija septiņu dienu gājiens pa Atakamas tuksnesi un kalniem. Iešana pa tuksnesi prasīja piestrādāt, lai maršrutā ik pa laikam būtu pieejams dzeramais ūdens, tāpēc nācās iet tā, lai blakus būtu kalni. Tas bija ļoti skaists ceļojums, lieliska daba, izcilas krāsas. Pat tādas zvaigznes, kādas vērojamas Atakamas tuksnesī, nav redzamas nekur pasaulē! Tās ir daudz tuvāk, izskatās telpiski, bet, naktī guļot, teltī no zvaigznēm vien viss ir gaišs. Cilvēkus, ejot pa tuksnesi, septiņu dienu laikā nesastapu. No dzīvajām radībām bija tikai zvēri. Tur ganās lamas, alpakas, manāmas šinšillas. Plēsīgos dzīvniekus gan nesastapu, taču brīžiem jutu, ka tie mani, esot ceļā, vēro. Arī alpaku kauli, kas tuksnesī redzami, liecināja – tur ir arī plēsoņas...

Zinu, ka šis bija riskantākais un līdz šim grūtākais ceļojums manā mūžā. Nācās pārvarēt kalnu grēdu un sasniegt paša nolikto galamērķi – Zapaleri vulkānu, kas atrodas uz Argentīnas, Bolīvijas un Čīles robežas. Tajā arī uzkāpu – 5653 metru augstumā. Esmu pat apsvēris iespēju vest tur cilvēku grupas no Latvijas, jo to piedzīvot, redzēt šo dabas skaistumu, varenību ir pelnījis ikviens,” jūsmīgi stāsta galvaspilsētas eksmērs.

Mācās spāņu valodu

„Šā gada ceļojums man bija uz Latīņameriku – Peru. Atmosfēra, kultūra, cilvēki, daba, attieksme pret ceļotāju – tā ir Latīņamerikas burvība. Ceļojuma laikā pabiju gan džungļos, gan kalnos, tāpat peldējos karstajos ūdeņos, pabiju gan krusā, gan sniegputenī. Uzkāpu Varavīksnes kalnos, kas arī bija ceļojuma galamērķis. Ceļš bija grūts un skaists, un atkal kājām tika noieti pārsimts kilometri. Pēc ceļojuma sapratu, ka vēlos Latīņamerikā iepazīt jaunas vietas, doties turp atkal. Pat atsāku apmeklēt spāņu valodas kursus, jo Latīņamerikā angļu valoda nevienu neinteresē. Tur runā spāniski. Tā nu sapratu, ka nākamajos ceļojumos ar vārdnīcu cauri netikšu.”

Ceļo gudri ar mazām izmaksām

„Cilvēki mēdz uzskatīt, ka ceļošana ir ļoti dārgs prieks. Tas ir mīts. Tam, kā ceļoju es, ir vien jāsakrāj nauda lidmašīnas biļetēm. Un tās, cītīgi „medījot” izdevīgākos piedāvājumus, iegādājos pusgadu vai četrus mēnešus iepriekš. Tad vēl vienu reizi nākas ieguldīt līdzekļus ceļošanai nepieciešamajā aprīkojumā. Tas ir atbilstošs apģērbs, apavi, noteikti vajadzīgas labas „trekinga” zeķes, jo viss gājiens ir kājām. Divi termoveļas komplekti – viens gulēšanai, viens iešanai; tāpat pāris jaku – viena plānāka, otra siltāka.

Tāpat arī rūpīgi izvēlos līdzi ņemamo pārtiku. Skatos, lai pārtika ir uzturvērtībām bagāta, lai ir minerālvielas, dzelzs, olbaltumvielas, taukvielas. Ņemot ēdienu līdzi, pārtikas 42 eiro vērtībā pietiek divu nedēļu gājienam. Ceļojuma somā tiek likta auzu putra, griķi paciņās, kartupeļu biezenis, vītināta brieža gaļa, no dažādu graudu pārslām enerģijas batoniņi, kurus pats gatavoju un iestrādāju vakuumā.

Līdzi man ir uz gāzes balona uzskrūvējama plītiņa. To nopirku ļoti kompaktu, sver tikai 23 gramus. Bet pašu gāzi iegādāju tuvākajā pilsētā, nonākot galamērķī. Tāpat ceļam nepieciešams ir nazis, striķa gabals, katliņš, tējkanna, telts, guļammaiss. Visam jābūt kompaktam, ērtam, izturīgam, siltam. Telefonu nelietoju, jo tas parasti tādās vietās nemaz nestrādā. Tas jau ir tas interesantākais – būt prom no ārpasaules, bez sakariem. Ārkārtas gadījumos, kurus paredzēt nevar, man ir ierīce, kuru lietoju, izmantojot īpašo apdrošināšanu. Ja nu būtu galīgi slikti, tad, piespiežot podziņu, atlidotu helikopters pakaļ.”

Cilvēks var attīstīties visu mūžu

„Gribētu iedrošināt cilvēkus, ka ikvienā vecumā var darīt visu, ko vēlies, piepildīt sapņus, mainīt vidi un sevi. Pat 30 gados es tik labi nejutos kā šobrīd. Noteikti varu vairāk izdarīt, galvā viss ir sakārtojies. Arī fiziski jūtos daudz labāk nekā 30 gados. Piemēram? Es 30 gadu vecumā 27 kilometrus neskrēju, bet tagad skrienu,” atklāj Bojārs.

„Jaunas lietas var apgūt jebkurā vecumā. Tas ir mīts, ka dzīve iet uz otru pusi. Tieši otrādi. Var apgūt jaunas valodas, iepazīt jaunas valstis, piemēram, iemācīties braukt ar sniega dēli. Cilvēks var attīstīties visu mūžu. Nekas jau pie 40 vai 50 gadiem neapstājas, ir nemitīgas iespējas sevi pilnveidot. Jā, ir cilvēki, kuriem iestājas kaut kāds nogurums un rutīna. Tas ir tas, kas nogalina gan ticību sev, gan dzīvesprieku. Tāpēc nekad nedrīkst ļaut sev iesēsties kādā no komforta zonām. Man šāda veida ceļošana ir piedzīvojums. Mēs meklējam dzīvē jaunas garšas, piedzīvojumus, bet, lai to garšu dabūtu, ir no kaut kā jāatsakās,” tā Bojārs.