"Esmu iemācījusies pēc nekā neilgoties" - Aurēlija Anužīte par laimes atrašanu
Mātes dienas brokastis gultā starp spilvenu kalniem nav aktrises un sešu bērnu māmiņas Aurēlijas Anužītes-Lauciņas vilinājums. Viņa labāk apčubina visus pie lielā brokastu galda un joko, ka būtu laba bērnudārza apkopēja – vienmēr mīļa tante ar končiņu kabatā. Sarunā ar žurnālu «Rīgas Viļņi» Aurēlija pastāstījusi - kā, gūstot dzīves mācību, tomēr saglabāt iekšējo liesmiņu.
Sarkanais mežs» ir mēneša skatītākais seriāls Latvijā. Jūs arī sekojat līdzi?
Jā! Pat tad, kad ceļojam, ar vīru atrodam veidu, kā noskatīties. Nav iespējams pēc sērijas nerunāt – neapspriest redzēto, laikmetu. Mēs, kas neesam to piedzīvojuši, iedomāties nevaram, kā cilvēki cieta. Lasīju rakstu [«Rīgas Viļņu» speciālizlaidums «Specdienestu cīņas Latvijā»] par Silarāja ģimeni, kas palika Latvijā. Līdz galam nevarēju, asaras bira… Viņa sieva tā arī nomira, nevienu ziņu nesaņemot no sava vīra. Nespēju iztēlē neizlaist caur sevi. Ārprāts! Tik daudz aizdomājos par to sievieti – kāda viņa bija savā rutīnā, kā smaidīja bērniem. Nu stulbi, ka es šitā (noslauka asaras), laikam nogurusi esmu… Pēc filmas ar dvielīti staigāju, Andris par mani smejas. Jā, esam atkarīgi no seriāla un gaidām ik sestdienu. Kā citās dienās «Panorāmu», tā sestdienās – šo. (Smejas.)
Kad uzrunāju intervijai, bijāt neizpratnē, kāpēc viss – gatavošana pie Gundegas Skudriņas, «100 g kultūras» portretraidījuma atkārtojums, intervijas citos medijos – tieši tagad... Atklāšu – šobrīd viena no domām ir par Mātes dienu, un tā daudzus aizved pie jums kā pie māmiņas, kas sievietes spēj iedvesmot. Vai arī jūsu redzeslokā ir stipras sievietes un ģimenes, kuras apbrīnojat un kas iedvesmo?
Jā, man ir. Bet nevaru nosaukt vārdā, jo viņas ir vismaz četras piecas, un katrai ir kaut kas – daļa no tā, kas mani iedvesmo. Esmu sapratusi, ka par paraugu ņemu tās sievietes, kurām piemīt iekšējs cīņas gars. Un to var redzēt sejā – grumbās, skatienā. Tas, kā seja noveco, ir iekšējās dzīves spogulis. Katram cilvēkam ir vājie punkti, uz kā pamata viņš kļūst stiprs. Vai nu ciešanās kļūst gaišs, vai sāk sevi žēlot. Reizēm aizdomājos…
Varētu teikt – man ir seši bērni, ko audzinu jau 24 gadus, visas tās pašas multenes, visi tie paši burti, kad beidzot dzīvošu sev? Atbilde – nekad.
Ir teiciens, ka karā nav depresijas, jo cilvēks ir spiests mobilizēties, aizmirstot par komfortu. Ilgi par to domāju. Manuprāt, dažādas kaites rodas izlaidības laikmetā (es nerunāju par kaut kādām izmaiņām smadzenēs un citām slimībām), jo dažkārt cilvēkiem tās ir ērtas. Tāpēc vienmēr saku: dod, Dievs, nezūdīties, ar savu klātbūtni būt noderīgai citiem – saviem bērniem, mazbērniem, cilvēkiem apkārt. Būt pateicīgai. Mani stiprina sievietes, kuras tā spēj.
Aurēlijas Anužītes dzīves mirkļi
Reiz stāstījāt par stiprajām savas dzimtas sievietēm, kas padomju režīmā rada iespēju kalpot baznīcai. Kas ir tā pārliecība, kuras uzturēšana, jūsuprāt, prasa lielāko spēku mūsdienās? Gan ģimenē, gan sabiedrībā...
Viens no mācītājiem nesen teica, ka šis laikmets ir cīņa par mūsu prātiem. Un tas notiek tik smalkā veidā – ka viss, kas ir ļauns, tiek pasniegts kā labs. To ļoti labi var pamanīt, kaut vai audzinot bērnus un skatoties multeņu tēlus. Ir tik daudz ačgārnību, ko ar pieauguša cilvēka prātu redzi. Ir zināms uztraukums, kā bērniem «iepotēt» atšķirt ļauno no labā.
Kā ar to tiekat galā – šķirojat saturu, ko bērni patērē?
Jā, ļoti strikti. Bet visu nokontrolēt nav iespējams. Dažkārt pamani, kā bērns jūtubē ģērbj bārbijas. Skaisti, bet pievēršoties redzi, ka līdztekus tai ir cita informācija. Šodien ņemos virtuvē un klausos, kā mazie skatās multeni. Skan skaista klasiskā mūzika, runā karaliskās balsīs; kad pieeju, tur – briesmoņu ģimenīte… Nu gudrinieki aizdomājušies! Maldināja mani ar skaņu efektiem. Tas nozīmē, ka man jābūt dubultuzmanīgai! Vakar ar Jāzepu bijām uz filmu «Brīnumu parks» – par to, kā uzvarēt ļaunumu, nepadoties, turēt sevī to liesmiņu. Bet specefekti nogurdināja. Ko tie dod? To, ka dzīvē, ja bērns karātos pie zara, man būtu jākliedz, ka tas nav tā, kā multenē? Ka sekas var būt citas?
Caur ko šajā visatļautības laikmetā mācāt bērniem būt stipriem?
Caur kristīgajām vērtībām. Nav citas receptes. Lūgt Dievu, iet Svētdienas skolā, darīt labu, nedarīt ļaunu, turēt māti un tēvu godā un strādāt. Vīram un sievai vienam otru ceļot bērnu klātbūtnē. «Celt» nozīmē dzīvot godīgi, bērniem mācīt, ka tētis ir vislabākais, gudrākais, kā tētis teiks, tā būs. Jā, ir sievišķīgas lietas, ko pārzinu labāk un par kurām nepiekāpjos, un tas ir normāli. Arī vīrs iestājas par to, ka bērni pret savu māti nedrīkst pacelt balsi, nedrīkst tā attiekties. Tas ir tikpat pašsaprotams, kā pončikus ēst, nenopūšot pūdercukuru. (Smejas.)
Sešu bērnu māmiņa, aktrise Aurēlija Anužīte-Lauciņa un viņas ģimene
Kā domājat, ko jūsu bērni pēc daudziem gadiem varētu teikt – kas mammai prasījis vislielāko spēku?
Kad par šo prasīju Mikum, lielajam puikam, viņš teica: «Atļaut kļūdīties. Un arī vecākiem no sirds atzīt, ka viņi kļūdījušies…» Tā ir. Tev jāatļauj bērnam kļūdīties, uzkāpt uz grābekļa kaut trīs reizes, bet tas būs viņa grābeklis. Un tajā laikā nevis atstumt, bet saprast un mīlēt.
Kā jūsu ģimenē ierasts atzīmēt Mātes dienu?
Man ir kaudze bērnu zīmējumu, un nekā jaukāka par tiem nav. Un brokastis gultā. Bērni man tās pienes, bet, kad sēžu viena, sastutēta spilvenos, un varu it kā baudīt to rīta mieru, saprotu, ka pie lielā brokastu galda, kur varu visus redzēt, apčubināt un samīļot, tomēr jūtos vislabāk. (Smejas.)
«Sarkanajam mežam» tūlīt izskaņas sērijas, savukārt Latvijas neatkarības pasludināšanas svētkos TV pirmizrādi piedzīvoja filma «Homo novus». Ar ko īpašu jums paliks atmiņā katrs no šiem darbiem?
Pirmais, kas nāk prātā, ir piedzīvojums attiecīgajā laikmetā, par kuru uzzinu no dažādiem aspektiem, un režisoru darbs. Sadarbība ar Armandu Zvirbuli un Annu Viduleju bija tik… mierpilna? Bez asumiem, balss pacelšanas, tādā harmonijā. Šķiet, ja es būtu režisore, tā nemācētu.
Rudenī stāstījāt, ka jums ir pašai sava dējējvistu saimīte. Tad jau Lieldienās kaulējāties ar savām olām?!
Jā, vistiņas mums ir jau divus gadus. Pērn izperēja arī savus cālīšus. No sākuma nesapratu, kāpēc nesanāk. Bet mums tak nav gaiļa! (Smejas.) Nācās meklēt olas no saimniecības, kurā ir gailis, un tad izperēja. Nav grūti ar vistām ņemties. Katru dienu ir piecas olas. Un mums pietiek. Ziemā vedam uz laukiem, tik sezonā pa Mežaparku.
Ar kādiem darbiem pavasaris atnācis jūsmajās? Jāsēj stādi? Jārok dobes? Jāpaplašina mazdārziņš un siltumnīca? Tas viss tiešām jūsu ziņā?
Ir šis tas, lai gan daudz tam veltīt laika nevaru. Audzēšu tomātus siltumnīcā, ir zemeņu dobes, zaļumi. Uz dārza laistīšanu pat ir konkurence ar vīru. Tā ir tik relaksējoša nodarbe! Varētu jau, piemēram, pie rododendriem pielikt laistītāju, bet, ja nav, ir iespēja pie tā kādu brīdi pastāvēt, turot šļūteni, un pameditēt. Nu tik ilgi, kamēr tievā strūkliņā pietek spainis. Tā skaņa, kā pie avotiņa stāvot… (Smejas.) Un rododendri ir vairāki krūmi.
Neraugoties uz pastāvīgo māmiņas lomu reālajā dzīvē, kā pašlaik ar citām lomām uz skatuves vai ekrānā?
Kino parasti ir negaidīti piedāvājumi – kā būs, tā būs. No septembra dvīņi ies dārziņā. Un varēšu iet vai nu mācīties, vai strādāt kaut kur. Jokoju, ka ļoti gribētu būt bērnudārzā par apkopēju. Es būtu visforšākā apkopēja – ar visiem bērniem runātos, būtu tas tantuks, kam vienmēr kāda končiņa kabatā, ja kāds raudātu, paņemtu opītī un apčubinātu. Tad pēc darba atnāktu mājās un teiktu, ka esmu nogurusi. (Smejas.)
Ja godīgi, esmu domājusi, ko darīt ar savu mājsaimnieces pieredzi. Kādreiz lasīju pirmskara laikā izdotu mājsaimnieces rokasgrāmatu un smējos. Tur bija teikts apmēram tā: kad bērni guļ, esat uzlikusi kartupeļus vārīt, varat paspēt nomazgāt vienu logu. Es domāju – aha, es tagad logu tīrīšu, ko tās saimnieces trakas tajos laikos bija? Pašlaik es tā arī dzīvoju – nevaru izdarīt nevienu darbību, ja tā nav savienota ar laika ietaupīšanu. Tātad nevaru sākt mizot savus 20 kartupeļus, ja neesmu ieslēgusi tējkannu, kuras ūdeni uzliešu pēc tam kartupeļiem, un, kamēr tie vārīsies, varēšu notīrīt to vienu logu. Un saprotu, cik tas ir vērtīgi neizniekot savu laiku. Ik pa brīdim man prasa padomus – kā saplānot ēdienus visai nedēļai, kā izdarīt to vai šo. Ļoti cilvēcīgi jautājumi. Saprotu – ja man tas ir dots, es varētu kaut kā dalīties savā pieredzē. Bet vispirms jāizpēta, vai tas tiešām ir vajadzīgs.
Pēc aktiermākslas ilgojaties?
Esmu iemācījusies pēc nekā neilgoties. Man to nogrieza vienā dienā, kad bija nopirktas septiņas aviobiļetes un pasūtīti apartamenti Barselonā. Beidzot! Un es nekur neaizlidoju, jo divi bērni pēkšņi bija pie sistēmas un pārējie arī slimoja. Pazaudēju tūkstošus, un tas pārvērta manu dzīvi. Skatoties pa logu dārzā, vari gūt lielu laimi, nevis meklēt to tur, uz kurieni nevari tikt. Tik vienkārši.
Bet uz atpūtas mājām, kas jums ir Austrijā, taču jātiek šā vai tā!?
Jā, tāpēc braucam ar mašīnu. 20 stundas, un esi galā. Līdz Varšavai, kas ir pusceļš, stūrēju es, tālāk – vīrs. Pa ceļam viss izdomāts, kā bērni gulēs, ko ēdīs.
Tāls ceļš mēdz būt lieliska iespēja, kā būt kopā visciešāk. Piemēram, runājot un spēles spēlējot.
(Smejas.) Viena tāda minēšanas spēle bija pēdējā braucienā. Ko redzam, par to mīklas saceram. Redzu – plīvo izžauta veļa: bikses, krekls. Saku – mugura ir, rokas ir, kājas ir, kakls ir, bet nedzīvs… Meita saka – miris cilvēks. Nē? Nu tad nogurusi māmiņa, viņa paziņo! (Sirsnīgi smejas.)
