Mamma atradināja Dārtu Daneviču no „Jēkabpils modes”

Dārta atklāj, ka jau kopš bērnības tika audzināta ģērbties tā, lai atšķirtos. „Jēkabpilī, kur uzaugu, piemājas tirgū pārdeva no Viļņas atvestos elektrosvārkus – koši dzeltenus, oranžus vai zaļus. Tādi bija visām meitenēm, un, protams, arī es sev tādus vēlējos, bet mammas „nē” bija nesalaužams. Mammas arguments pret šādiem svārkiem bija: „Tas, ka visām tie ir, nenozīmē, ka tos vajag arī tev. Atrodi ko savu!” Es, kas dzīvoju 200 metru attālumā no tirgus, uzskatīju, ka tieši tas diktē modi. Protams, nebiju apmierināta ar mammas reakciju, bet tāda atbilde no viņas izskanēja arī citās reizēs, un ar laiku es sāku to saprast, sāku vilkt kaut ko citu, ne to, kas ir visām vienaudzēm. Piemēram, sāku siet lakatiņu ap kaklu, un nākamajā dienā arī citām meitenēm tāds parādījās, lai gan šāds lakatiņš nebija nopērkams tirgū un nebija „Jēkabpils modē”. Un tad mamma mani paslavēja, ka es pati varu izdomāt, kas ir stilīgi, un teica, lai labāk pārējie seko man, nevis es sekoju viņu noteiktajai modei. Tas man ļoti palicis atmiņā, un tagad par šo mācību varu mammai pateikt lielu paldies,” atminas Dailes teātra aktrise.

Viņa stāsta, ka laika gaitā atradusi savus ģērbšanās knifus, kurus lietojot jūtas labi. „Gribētu pateikt vairākas lietas. Pirmkārt, man svarīgāka ir apģērba kvalitāte, ne kvantitāte. Es arvien vairāk par to domāju. Retāk iepērkos un savus līdzekļus ieguldu vienā vērtīgā pirkumā, kuru esmu gatava nēsāt gadiem, nevis izsviežu naudu par īslaicīgi kalpojošām lietām, kas mani uzrunājušas, garām skrienot. Otrkārt, mana krāsa ir melnā, par kuru ir pat stāsts. Šīs krāsas apģērbus sāku nēsāt jau studiju laikā. Mūsu pasniedzēji, kas ir Latvijā ļoti zināmi režisori un teātra profesionāļi, mums aizliedza tērpties citās krāsās. Visus četrus gadus, kamēr studējām, drīkstējām valkāt tikai melnas krāsas apģērbu. Tā nu manā garderobē arī sāka rasties šīs krāsas drēbes. Izskaidrojums šim melno apģērbu nēsāšanas laikam bija ļoti vienkāršs. Pasniedzēji mūs aicināja nodarbībās izcelties ar saviem darbiem, savu personību, nevis ar apģērbu, kurā ieradāmies. Nesaku, ka šis princips būtu simtprocentīgi nepieciešams ikdienā, taču tas ir brīnišķīgs motivators,” atzīst Dārta Daneviča.