"Kamēr ir liela ģimene, to vajag baudīt" - Ansis Bogustovs par būšanu komforta zonā, aizrautībām un Breksitu

"Notikumi man patīk tāpēc, ka esmu uzkrājis pieredzi," saka žurnālists un daudzbērnu tētis Ansis Bogustovs. Kādu laiku dzīvojis Beļģijā, viņš atzīstas, ka patīk runāties Bauskas tirgū un ka Rīgas izmērs ir lielisks.

Līdz ar Breksita termiņu tuvošanos, šķiet, tu strādā bez apstājas?
Man kā kārtīgam ziņu dienesta speciālistam pat ir azarts uz to. Pašlaik Eiropā Breksits ir pat gaisā – kā pavasaris. Tas iedod to dinamiku, kā kad sulas dzenas caur kokiem, uzflammē asinis. Un visi šie notikumi man patīk arī tāpēc, ka kā profesionālis jūtos pietiekami stabils, lai nesamulstu un zinātu, ko kuram pajautāt. Nav tā naivuma vairs, ka pats nezini, vai šis labais jautājums ir pareizajam cilvēkam uzdots, mana pieredze vairs neļauj politiķiem muldēt, un es to izmantoju. 

Saki, ka šobrīd esi komforta zonā?
Cik jā, tik arī ar to jāuzmanās, jo var iemidzināt uzmanību. Pirms diviem gadiem, pārliecināts par savu profesionalitāti, aizbraucu uz karu Irākā. Nāca tumsa, netikām ārā no kara zonas, un tad es iedomājos – ko es, četru bērnu tēvs, te daru? Skaidrs, ka izaicinājums kara zonā ir lielāks nekā koridoros pie uzvalkos un šlipsēs ģērbtiem kungiem, kuri pie baltiem galdautiem nespēj vien pieņemt vēsturiskus lēmumus. Taču cilvēkiem interese pieaug, viss ir ap Breksitu, jā!

Cik sāpīgi, tavuprāt, Breksits skars mūsu ekonomiku?
Ja Breksits notiks, tas būs kontekstā: ekonomika iet uz leju. Piemēram, pagājušajā nedēļā Vācija samazināja savu izaugsmes prognozi ekonomikā par divām reizēm: no 1,5 uz 0,7! Tātad ir kaut kāds jau pasaules ekonomikas krīzes cikliskums. Kopš pagājušās krīzes pagājuši 10 gadi. Lielbritānija cietīs, bet citi arī. Nu koku vari uzglabāt, bet pārtiku? Mūsu uzņēmēji nenopelnīs tik, cik būtu varējuši nopelnīt. Visvairāk uztraucos par Latvijas pilsoņiem, kas tur dzīvo. Katrs desmitais Latvijas valsts piederīgais bērns piedzimst Lielbritānijā. Katrs desmitais! Zināmā mērā Lielbritānija ir Latvijai īpaši svarīga – emocionāli. Kopš Pirmā pasaules kara vāciešiem uzticamies tik, cik gribam ar viņiem sadarboties: viņiem ir ideāli standarti, bet tā, par 100 procentiem, latviešu tauta savas vēstures pieredzes dēļ lai uzticētos vāciešiem? Nē! Francūžiem? Sevis visās lietās izcelšanas dēļ, kad viņi mūs uzskata par lauķiem? Britiem? Nu – jā... Imperiālistiska domāšana, bet pasaules vēstures pieredzes kontekstā Latvijai uzticama. Man patīk britu noturīgā, inteliģentā demokrātijas izpratne.

Breksita notikumi veido arī kultūrvidi: ir radīts ne tikai dokumentālais, bet arī aktierkino. Ko tas saka?
Tas saka, ka globālais sakausējums – tāds kā Amerikā – Eiropai vismaz pašlaik nav iespējams, un briti, ja arī neaizies, būs atgādinājuši, cik nacionāli esam atšķirīgi. Nu kaut vai tā braukšana pa pretējo pusi: nedroši, neērti, jāpierod. Tas ir grūti – kā viss citādais. Pielāgoties ir grūti, bet atšķirīgais bagātina.

Tevi vienmēr raksturojusi aizrautība un enerģija. 
Tu jau man prasi par to, kas mani interesē. Tā ir, jā! Tikai pēdējā laikā iemācos pateikt: «Nē, mani tas neinteresē!» Ja daru, tad godīgi un aizrautīgi.

Pašreiz ir gavēņa laiks. Arī tev mazāk ir vairāk?
Atrast sevi tajā «mazāk ir vairāk» mājā, kurā ir četri bērni… Gavēnis saka: atsakies no papildu ērtībām! Es daru tā, ka vairāk atsaku savai profesionālajai daļai, privātajai maz ko atsaku. Pagaidām.

Nesen radušies termini, piemēram, «digitalā detoksikācija». Tie noraida personas nepārtraukto pieejamību kā normu, aicina uz «digitālu higēnu». Tas ir ceļš prom no mirkļa tirānijas jebkuram, kas lieto tehnoloģijas. Vai tava publicitāte atļauj domāt šādā virzienā?
Svarīga lieta – es neesmu interaktīvs, esmu pat aizmirsis savu paroli dažiem no sociālajiem tīkliem. Varu ielaikot kādu savu radinieka jubileju, bet es neeksponējos, man tā darbā pietiek.

Tas tukšums, ko tu veido ar šādu eksponēšanos tīklos… Nu ja divos naktī cilvēks atsūtījis to kaķu bildi? Vai nevajag tad aiziet vienkārši pagulēt? Nu jā, saprotu – cilvēkam vajag atslēgties. Arī no profesionālā skatupunkta... žurnālistam jābūt uzmanīgam, rakstot un izplatot savu personisko viedokli, jo nav pareizi «izmainīt sevi sīknaudā». Es lietoju sociālos tīklus kā skatlogu, kur redzēt sabiedrības norises, bet pats tur negribu spoguļoties.

Tu esi ļoti ģimenisks. 
Mēģinu būt ļoti diplomātisks un iecietīgs. Manā bērnībā vecāki sastrīdējās un izšķīrās, un nesen atklāju, ka izvairos no konfliktiem. Manā profesijā tā arī varētu nebūt laba īpašība.

Tu cīnies par iekļaujošu atmosfēru, paļaujoties, ka cilvēks tādā veidā pateiks vairāk?
Jā, tā ir mana metode. Tomēr tā ir arī personas īpašība: es nesaprotu, kāpēc man vajadzētu sabojāt attiecības ar cilvēku, es negribu. Ģimenē esmu sapratis, ka lietas vajag izrunāt uzreiz.

Es jau nevaru cīnīties ar tehnoloģisko progresu, bet domāju, ka sabiedrībai jāatbalsta ģimenes iekšējas etiķetes, arī skolā jāveido šī sapratne. Pēdējā laikā liekam laika rāmi: smilšu pulksteni, jo aizrunājamies. Atklātība no bērniem pārsteidz. Ir dienas, kad kāds negrib runāt. Bērni saprot, ka arī mums var būt tik draņķīga diena, ka šķīvi nevar aiznest, un tad mēs godīgāk arī sadalām darbus. Kamēr nav visi runājuši, neviens no galda prom neiet. Tam vajadzīga arī zināma telpa, jāizmet kāds skapis. Protams, mēs esam normāla daudzbērnu ģimene, kur daudzas ieplānotās «lietas» nenotiek, bet iemācīties nesteidzīgumu ir patīkami. Šo ideju dzirdējām Briselē no kataloņiem, kas teica, ka viņiem šo sarunu pietrūkst; to sākumā nesapratām.

Kas būs tava nākamā aizrautība?
Man ir jāsaņemas beidzot uzbūvēt kaut ko sev, nevis sabiedrībai. Gribu uzbūvēt māju. Protams, jānopelna nauda un jāsaprot, ko gribi. Braucu ar elektroauto, neesmu latvisks šajā ziņā. Aizraujos ar visu moderno, tehnoloģisko, kas notiek, gribētu to pārvērst savā pašlabumā. 

Modernu pamatīgumu?
Jā, kamēr ir liela ģimene, to vajag baudīt.

ANSIS BOGUSTOVS
* Dzimis 1976. gada 18. novembrī Bauskā.
* Medijos no 1994. gada: korespondents Maskavā, ilgstoši Briselē.
* Eiropas Savienības eksperts Latvijā.
* Patīk lidojuma sajūta, slēpojot un braucot ar riteni.
* Sieva Jolanta ir sabiedrisko attiecību speciāliste, mācās psiholoģiju.
* Četri bērni: Marta, Rita, Dāvis un Sofija.