"Četru baltu kreklu" izveidotājs pēc Anglijā pavadītiem 10 gadiem atgriežas Latvijā

Oskars zināms kā viens no populārā muzikāli literārā naktskluba "Četri balti krekli" līdzīpašniekiem, bijis "Līvu akvaparka" direktors, radījis daudzas izcilas mārketinga idejas, piemēram, bijis neatkarīgās Latvijas pirmās telefona grāmatas" LatFakta" reklāmas saukļa „Ja tevis nav šeit, tevis nav vispār!” autors, bet tad visu pameta un emigrēja uz Angliju. Tagad Oskars ir atgriezies un žurnālam "Kas Jauns" pastāstījis, kāpēc pameta Latviju, kā kļuva par populārāko dārznieku Portsmutas multimiljonāru rajonā, kādēļ atgriezies dzimtenē un kā darbojas reemigrācijas politika – vai aizbraucēji mājās vispār tiek gaidīti.

Būt par direktoru vairs negribēja

Oskars Tutiņš uz Angliju devās pirms desmit gadiem, jo, 20 gadus Latvijā vadot nacionālas un starptautiskas nozīmes uzņēmumu tirdzniecības nodaļas, jutās mārketinga jomā izdedzis, tāpēc meklēja citus veidus, kā izpausties. „Es biju pārdedzis un vēlējos mainīt dzīvi. It sevišķi pēc tam, kad mani uzaicināja uztaisīt būvmateriālu veikalu ķēdes – lieluzņēmuma "Nelss" – likvidācijas mārketingu – proti, visu izdarīt tā, lai šis uzņēmums beigtu darbību klusiņām, bez skaļiem skandāliem. Tas bija psiholoģiski un morāli ļoti smagi – gadu stāstīt darbiniekiem, ka viņu veikals netiks likvidēts, kaut gan skaidri zināju, ka pēc mēneša pienāks viņu kārta. Pēc šā paveiktā darba sapratu, ka nevēlos būt par priekšnieku, ka jāpaņem pauze,” izskaidro Oskars.

Tā kā viņam nebija tik lielu finansiālo iekrājumu, lai kādu gadu varētu nedarīt neko, Tutiņš meklēja jebkādu, kaut pašu vienkāršāko darbu. „Taču neviens īsti negribēja mani ņemt – es esot pārāk augstas kvalifikācijas, lai veiktu tik vienkāršu darbu. Nekas cits neatlika, kā doties uz Angliju, kur neviens mani nepazīst, kur visiem ir pilnīgi vienalga, ka esmu augstas klases mārketinga menedžeris,” piebilst Tutiņš.

Labāk izlikties par muļķi

Tiesa gan, arī Anglijā ar darba atrašanu Oskaram nemaz tik viegli neklājās. „Lai arī kopš sešu gadu vecuma perfekti zināju angļu valodu. Tas, kā izrādījās, bija mans trūkums, nevis trumpis. Gāju uz darbā iekārtošanas aģentūrām un piedāvāju savus pakalpojumus. Taču man visur atteica. Nespēju saprast, kā tad tā – jebkurš pēdējais plencis, kas angliski „ne bū, ne bē”, jau pirmajā dienā tiek pie darba, bet es divas nedēļas staigāju pa tukšo. Tā nu es saskumis iegāju kādā pabā, un krodzinieks jautāja, kas par bēdu, kāpēc man tik garš ģīmis. Izstāstīju savu problēmu, un viņš iesaucās, ka es visu darot pilnīgi nepareizi. Patiesībā nav jādemonstrē, ka esi izglītots un proti valodu, bet gan – ka esi pilnīgs muļķis. Ka jāieiet aģentūrā un lauzītā valodā jāsauc: „Mī īt vork!” – tā darbu var dabūt bez problēmām. Un viņam bija taisnība,” smejas Oskars, paskaidrojot, ka šāda darba devēju attieksme ir tāpēc, ka angļu fabrikās nevajag kvalificētus darbiniekus, kas spētu pastāvēt par savām tiesībām, bet gan muļķus, ko var nodarbināt līdz pēdējam, liekot strādāt virsstundas.

Laimīgs pie metāla preses

Paklausījis krodzinieka padomam, Oskars jau nākamajā dienā dabūja darbu kādā rūpnīcā. Viņš no top menedžera kļuva par parastu strādnieku. Bet arī ar šā darba iegūšanu bija problēmas. „Man vaicāja, vai runāju poļu valodā. Atbildēju, ka nē, toties lieliski protu angliski. „Nē, tas neder, mums vajag, lai tu zinātu poļu valodu. Jo mums rūpnīcā strādā tikai poļi un nav neviena cita, kas varētu tev paskaidrot, kā jāstrādā ar metāla presi,” man atbildēja. Izrādās, tur viņi aizgājuši jau tik tālu, ka fabrikā nav neviena, kas zinātu angliski! Bet es kaut kā tiku cauri, jo, zinot krievu valodu, kaut ko jau varēju saprast arī poliski,” paskaidro Oskars un visai nopietni piebilst: „Anglijas vidienē tā ir liela problēma – ja nezini poļu valodu, tad ar darbu būs grūti.”

Viņš pirmo gadu nostrādāja pie metāla preses un bija par to neizsakāmi laimīgs. „Astoņas stundas stulbi lūkojos milzīgā metāla sienā, kas paceļas un nolaižas, paceļas un nolaižas, man tikai atlika zem tās stumt metāla loksni. Nekādas smadzeņu piepūles, nekādas domas par mārketingu, tikai fiziski smags darbs. Bet es patiešām jutos laimīgs – aizeju uz darbu, izslēdzu no sevis cilvēku un astoņas stundas kā robots veicu monotonas kustības. Bet, kad darbs beidzas, par to vairs nedomāju. Man tā dzīvē nekad nebija bijis! Es beidzot atpūtos! Patiešām! Vēlāk gan pamanījos ar superspēcīgiem magnētiem piestiprināt pie preses grāmatas un tad tās lasīt. Un vēl iestājos Stefordšīras Universitātē, lai iegūtu ražošanas tehnoloģijas inženiera diplomu. To gan darīju joka pēc, jo skolas gados man šausmīgi slikti veicās ar matemātiku un fiziku, tāpēc izdomāju sev un pasaulei pierādīt, ka varu izmācīties par inženieri,” stāsta Tutiņš.

Pēc gada viņš darbu nomainīja – darbā iekārtošanas aģentūra, redzot, cik viņš bijis centīgs, piedāvāja daudz kvalificētāku vietu kādā farmācijas rūpnīcā.

„Tur gada laikā uzkalpojos par arodbiedrības vadītāju. Mani, ārzemnieku, izvēlējās par arodbiedrības vadītāju uzņēmumā, kurā pārsvarā strādāja angļi, kas pret viesstrādniekiem izturas ļoti rezervēti un nīgri. Manis dēļ rūpnīcā pat izmainīja statūtus, jo par arodbiedrības šefu varēja kļūt tikai tad, ja tur nostrādāti pieci gadi,” lepojas Tutiņš.

Kā kļūt par multimiljonāru dārznieku

Pēc diviem gadiem Oskars pameta darbu arī šajā ražotnē, jo iepazinās ar kādu latviešu dāmu no Anglijas dienvidiem, kura tīrīja bagāto britu mājas Portsmutā. „Braucu pie savas draudzenes ciemos. Kamēr viņa uzkopa kādam miljonāram māju, es dīkā klīdu pa īpašumu un pamanīju, cik nekārtīgs ir viņa dārzs. Kamēr mana draudzene divas dienas tīrīja šo māju, es aiz garlaicības ķēros pie dārza sakopšanas. Un pamanīju, ka kaimiņi ieinteresēti vēro, kā es strādāju. Izrādās, viņi tik čaklu dārznieku vēl nebija redzējuši, jo tur dārzniekiem maksā nevis par padarīto darbu, bet par stundām, tāpēc šamējie vienu nokritušu lapu pāris stundu dīki dzenā turpu šurpu. Un te pēkšņi parādījies kāds džeks, kas reāli strādā,” atceras Oskars, sakot, ka kaimiņi cits pēc cita piedāvājuši kļūt par viņu dārznieku.

Tikai viens bet – Tutiņš no dārzkopības nav sajēdzis ne nieka, vienīgā saistība ar dārzu viņam bijusi agrā bērnībā, kad vecmāmiņas dārzā ravējis burkānus. Taču Oskars pārcēlās pie draudzenes un gada laikā kļuva par vispieprasītāko un atzītāko dārznieku Anglijas piejūras pilsētas Portsmutas dārgākajā un lepnākajā rajonā. Kā viņam tas izdevās? „Aiz cieņas pret pārējiem dārzniekiem es prasīju tādu pašu summu kā viņi – 18 mārciņas stundā. Es neizsitos, samazinot cenu, bet gan pierādīju sevi ar darbu. Viegli tas nebija, ņemot vērā, ka esmu austrumeiropietis, pret kuriem britiem ir ļoti augstprātīga attieksme, turklāt viņiem dārznieki ir vietējie, kuri šo amatu mantojuši paaudžu paaudzēs. Angļu dārznieki taču kotējas kā vieni no zinošākajiem pasaulē,” stāsta Oskars, sakot, ka bieži vien, ieejot kāda klienta dārzā, viņš apjucis, jo nav pazinis nevienu no tur esošajiem augiem.

„Dārzi nebija no tiem vienkāršākajiem. Piemēram, man bija klients, kura dārzu 19. gadsimtā izveidojis ķīnietis, atvedot augus no Jaunzēlandes. Iegāju šajā dārzā, bet – kā lai zinu, kā tos augus apgriezt, ja es pat nejēdzu, kas tie ir par augiem?! Klients, pats izbijis dārznieks, lai noskaidrotu manas prasmes, rāda uz kādu no augiem un prasa – kas tas ir? Atbildu – zinu, kā to augu sauc latviski, taču angliski nevarēšu to nosaukt.” Cerēju, ka šādi izdosies kaut kā izšmaukt, bet nekā. „Tas nekas. Pasaki latīnisko nosaukumu, es sapratīšu!” – klients turpināja pārbaudīt manas zināšanas. Es biju sprukās. Teicu godīgi, lai dod man vienu dienu laika, ka rīt būšu gatavs darbam. Tad nu visus tos augus nofotografēju, internetā noskaidroju, kas tie ir, iemācījos, kā tos pareizi kopt, kā apgriezt, un nākamajā rītā jau biju gatavs strādāt. Un klients, pats visu mūžu kopis savu dārzu, manas zināšanas novērtēja par pietiekami labām,” piedzīvojumos padalās Oskars.

Kā pareizi paklanīties

Dārzkopībā Tutiņš nostrādāja sešus gadus, iegūstot šī Portsmutas bagātnieku rajona iedzīvotāju cieņu. „Visi mani sveicināja. Man pat uzticēja savus bērnus. Piemēram, ja kāds aizkavējās darbā un nevarēja izņemt bērnu no skolas, zvanīja man, jo zināja, ka es tajā rajonā kaut kur jau grozīšos. Man bija visu klientu īpašumu atslēgas, signalizācijas kodi, man uzticējās. Aizbraucu uz skolu, un bērnu „izsniedzējai” atlika tikai pajautāt, pēc kura šoreiz esmu ieradies,” atceras Oskars un izstāsta kādu amizantu gadījumu.

„Bija jāizņem viens mazs puika. Sēžam viņa mājās, gaidām vecākus, runājam par šo un to. Vaicāju, kā veicas mācībās. Puika teic, ka viss esot labi, tikai tā galvas klanīšana nepadodas. Izrādās, viņiem, kā jau britu aristokrātiem, katra nianse ir svarīga, arī tas, kā pareizi sasveicināties, kā atdot cieņu. Un šiem bērniem pusgadu māca, kā ar kura ranga cilvēku pareizi jāsveicinās, kā pareizi pagriezt un pieliekt galvu. Tad nu mēs ar šo mazo puiku visu vakaru mācījāmies klanīties,” smejas Oskars.

Viņš arī panācis to, ka šā rajona kaimiņi sākuši vairāk cits citu iepazīt, iet ciemos. „Uztaisīju tādu kā savu klientu klubiņu. Kad kāds no maniem klientiem rīkoja dārza svētkus un viņam, piemēram, vajadzēja vairākus grilus, es zināju, ka citam klientam tādi ir un viņam tajā dienā nebūs vajadzīgi. Toties viņam pēc nedēļas vajadzēs krēslus, bet lieki krēsli ir otram kaimiņam. Tā nu es viņiem iemācīju kooperēties, sadraudzēties un izveidoju pat tādu kā kaimiņu komūnu.”

Katrā dārzā pa līķim

Strādājot par dārznieku, nav iztikts arī bez kurioziem. „Manā uzņēmumā vienu brīdi strādāja 22 darbinieki, visdažādāko tautību pārstāvji. Vislielāko „cirku” sastrādāja kāds spānis. Proti, vienam no klientiem nomira sieva, un viņš, kārtojot dokumentus, atrada sievas reiz zīmēto dārza plānu. Un tad nu šis onkulis bija nolēmis godināt sievas piemiņu, pārveidojot dārzu tā, kā sieva savulaik gribēja. Sievai bija vārds Jasmīna, bet angļi par jasmīniem sauc ziedošus vīteņaugus. Lai pārveidotu šo aizaugušo, nolaisto dārzu, vajadzēja izplēst pilnīgi visu, tikai ne jasmīnu,” atceras Oskars, kurš savam darbiniekam vairākas reizes izstāstījis darba uzdevumu, cieši piekodinot, ka tieši jasmīns ir jāatstāj, jo zem tā apglabāti saimnieka sievas Jasmīnas pīšļi.

Oskars, pārliecinājies, ka spānis sapratis uzdoto, devies savās gaitās, taču viņam nācies atgriezties, jo aizmirsis darbiniekam atstāt cirvi. Ierodoties dārzā, Oskars šokā ieraudzījis, ka viņa strādnieks sācis tieši ar jasmīnu – to jau izplēsis ar saknēm un sasmalcinājis pa gabaliņam. „Ārprāts, ko lai saku klientam! Par laimi, vīrs bija izbraucis brīvdienās, tāpēc nolēmu nesabojāt viņam atpūtu ar šo baiso vēsti. Tikmēr internetā uzzināju, kā no šā vīteņauga var uztaisīt spraudeņus un tos pavairot, atcerējos, ka onkam ir 12 mazbērni, un uztaisīju 12 spraudeņus. Kad onka atbrauca, izstāstīju, kā gadījies, ka par labu neko nevar vērst, bet lai viņš nebēdā, jo, lai omītes Jasmīnas piemiņa tiktu saglabāta, esmu jasmīnu pavairojis 12 spraudeņos – tā, lai katram mazbērnam izaugtu pa krūmam! Tā es ieguvu sirmā vīra neizsakāmu cieņu! Viss atrisinājās, lai gan šķita, ka mans dārzniecības uzņēmuma tēls un gods ir pilnīgā sagrauts.”

Oskars zina teikt, ka patiesībā vai katrā angļu dārzā ir pa līķim. „Man tas bija regulārs darbs – ierakt dārzā urnu ar kāda klienta tuvinieka pelniem un iestādīt virsū rozi. Jo angļiem nav kapu kultūras, viņi kapus nekopj.

Viņi patiešām nekopj kapus, iet tur tikai tad, kad kāds tiek apglabāts, turklāt britiem vispār ir tradīcija apglabāt tuviniekus savos dārzos, ne kapsētās. Tāpēc, pērkot kādu īpašumu ar dārzu, piedevām saņem arī nelielu „kapsētu” ar iepriekšējā īpašnieka radinieku pīšļiem. Un tas nevienu nesatrauc. Ne velti britiem pat ir tāds teiciens – katrā dārzā pa līķim! Tas ir pilnīgi reāli,” pasmejas Oskars Tutiņš.

Savdabīgie angļu jociņi

Oskars par piedzīvoto Anglijā var stāstīt ilgi un dikti. Arī to, ka britu bagātnieki dalās „vecajā naudā” un „jaunajā naudā” – vecie ir tie, kas turību, īpašumus un titulus saņēmuši mantojumā, bet jaunie –  kas miljonus nopelnījuši paši. Oskars izstāsta arī, kāda ir britu humora izjūta. Tā kā Oskars šajā Portsmutas bagātnieku rajonā jau bija kļuvis par savējo, vietējie aristokrāti un uzņēmēji viņu aicināja piedalīties prāta spēlēs, kādas regulāri notiek kādā no pabiem.

„Tur katrai no komandām, atbildot uz visiem jautājumiem, beigās jāuzraksta kāds joks. Protams, viņiem 20–30 gadu laikā visi joki jau bija nodrāzti un veci, tāpēc mana komanda reiz palūdza, lai es uzrakstu kādu latviešu joku. Uzrakstīju par alni: „Alnis briesmīgās paģirās pieiet pie ezera padzerties. Ierauga alni mednieks un šauj uz viņu. Alnis pēc katra šāviena saka: kas tas ir – dzeru, dzeru, bet paliek tikai sliktāk.” Kad nolasīja šo joku, pabā iestājās kapa klusums, līdz viens no klātesošajiem izmocīja: „Tas ir ļoti bēdīgs stāsts, jo dzīvnieks cieš.” Savukārt cits vīrs izteicās: „Vai jums Latvijā aļņi runā?” Padomāju – re, vismaz viens ir ar humora izjūtu. Taču, piecus gadus iepazīstot šo vīru tuvāk, sapratu, ka toreiz viņš nejokoja, viņš to vaicāja pavisam nopietni!” smejas Oskars un piebilst, ka kopš tā laika šajā kompānijā nesmieklīgs humors ieguvis apzīmējumu „kārtējais latviešu joks”.

Bet kāds tad ir šo inteliģento un izglītoto britu miljonāru populārākais jociņš, pie kura visi smejas kā kutināti? Oskars izstāsta pašu pēdējo, kas šajās viņu prāta spēlēs guvis vislielāko atzinību: „Ko tu gribētu Ziemassvētkos? – Jaunu dibenu! – Kāpēc? – Tāpēc, ka man vecajā ir caurums!”

Breksita problēmas

Viens no iemesliem, kāpēc Oskars nolēma atgriezties Latvijā, ir personisks – meita ar vīru izlēmuši Tutiņa pirmo mazdēlu pasaulē laist Latvijā. Bet otrs iemesls bija Lielbritānijas lēmums izstāties no Eiropas Savienības jeb Breksits. Tā dēļ viņa dārzkopības uzņēmums Anglijā jau tagad zaudējis vairākus klientus. „Strādāju ar multimiljonāriem, lielu ražotņu īpašniekiem un vadītājiem. Ja pirms tam man bija 16 lielie klienti, tad astoņi no viņiem jau pametuši Angliju, savus uzņēmumus un biznesu pārcēluši uz citām valstīm. Anglijā tagad ir liels apjukums, turklāt daudzi briti mēģina atrast savā dzimtā īru saknes, lai tikai varētu pretendēt uz Īrijas – Eiropas Savienības valsts – pilsonību,” stāsta Oskars.

Kāpēc tad briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības? „Ir tādi briti, kas savā mūžā nekad nav strādājuši un negrasās strādāt! Un tādu ir milzīgs daudzums. Kāpēc? Viņiem ir labi tāpat! Anglijā ir lieliska pabalstu sistēma, ar to var pilnīgi normāli iztikt. Ja brits pēc vidusskolas beigšanas kaut kāda iemesla dēļ nav dabūjis darbu, tad, padzīvojies pāris gadu „uz pabalstiem” un pielāgojies šādai dzīvei, viņš vairs nedomā strādāt. Un tad nu šie briti, visu mūžu būdami bezdarbnieki, kaut kādā veidā izdomājuši, ka pie viņu likstām ir vainīgi citi, nevis paši,” atbild Oskars un paskaidro: „Piemēram, ja tu strādā un saņem minimālo algu, tad tev pašam ir jāmaksā par visu – par bibliotēkām, piemēram. Bet, ja tev nav darba un ir pabalsts, visi šie pakalpojumi ir bez maksas. Turklāt Lielbritānijā ir daudzi un dažādi pabalsti. Piemēram, mājdzīvnieku uzturēšanas pabalsts. Tas nozīmē – ja esi palicis bez darba, tas nedrīkst ietekmēt tava mājdzīvnieka labklājību. Tāpēc valsts tev maksā papildu pabalstu, lai tu varētu parūpēties par savu mīluli. Šā iemesla dēļ vairums bezdarbnieku iegādājušies zelta zivtiņu, lai tikai tiktu arī pie šāda pabalsta! Līdz ar to sanāk, ka ar pabalstiem var dzīvot labāk – ģimenes budžets ir lielāks nekā tam, kurš saņem minimālo algu. Un šie briti, kuri nekad nav strādājuši, kuri visu mūžu ir sev un sociālajiem dienestiem melojuši, ka nevar dabūt darbu, patiešām ir noticējuši, ka darba nav un pie tā vainojami viesstrādnieki. Tāpēc viņi arī balsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības, taču nedomāja, ka sekas būs tik neprognozējamas un ekonomiku graujošas.”

Vai atgriezties Latvijā ir viegli?

Oskars Tutiņš Latvijā ir mēnesi. Pagaidām, kā pats saka, atbraucis izlūkos, taču visu šo laiku aktīvi meklējis darbu. Un darīja to tā, kā paredzējusi valsts ar savu reemigrācijas projektu.

„Tāpat kā lielākā daļa ārzemju latviešu, arī es atgriežos piesardzīgi," saka Oskars. "Lai nezaudētu stabilitāti, biznesu Anglijā neesmu apturējis. Bet, meklējot darbu Latvijā, apzināti centos maksimāli izmantot reemigrācijas struktūras palīdzību, lai saprastu un novērtētu, cik patiesi ir valsts nodomi un vēlme atgūt aizbraukušos pilsoņus. Pēc mēneša aktīvas darbības man izveidojies viedoklis par valstī īstenoto reemigrācijas politiku – šeit viss notiek individuālo personību līmenī. Esmu apbraukājis novadus un pilsētas, lai piemeklētu labākos atgriešanās variantus, bet ir skaidrs, ka vienotas sistēmas vai politikas pagaidām nav."

"Ir pilsētas, kur pašvaldībās uz kāda no kabinetu durvīm ir plāksnīte „Reemigrācija”, taču neviens nevar neko pateikt, kas tur un kādās dienās vispār strādā. Bet ir novadi, kur ar ministriju reemigrācijas budžetu pilnīgi nesaistīti cilvēki sniedz lielāko atbalstu interesentiem, apmeklē vietējos darba devējus, liek savā vārdā dzīvokļa īres sludinājumus, jo „svešajiem neuzticēsies”. Reizēm birokrātija laupa pozitīvismu. Piemēram – saskaņā ar jauno Datu aizsardzības likumu reemigrācijas konsultants nedrīkst pārsūtīt tavu CV viņam zināmajiem darba devējiem, kurus varētu interesēt tāds darbinieks kā tu,” savā pieredzē padalās Oskars, uzsverot: „Manuprāt, galvenā problēma ir pašos atbraucējos un viņu domāšanā. Aizbraucot uz svešu valsti, tu esi gatavs cīnīties un sevi pierādīt. Tu vari dzīvot briesmīgos apstākļos un strādāt melnu muti, bet atgriežoties uzskati, ka tev kaut kas pienākas, ka kādam ir viss jānokārto tavā vietā. Nekur nekas mums nepienākas, pašiem ir jācīnās!”