Dziedātājs Ingus Pētersons nobažījies: "Tuvojas pasaules gals"
12. februārī dziedātājam Ingum Pētersonam bija 60 gadu jubileja. Bet viņš nolēma to neatzīmēt. Mākslinieks saka - nepatika pret pasaulē notiekošo viņam pagalam sabojājusi garastāvokli.
Lai gan februāra izskaņā Ingum Pētersonam gaidāms humora un muzikālu joku piepildīts koncerts "Tenoru Jaunais gads", skatuves leģenda atzīst, ka 60. dzimšanas dienas priekšvakarā nav sevišķi labā omā. Viņš apsver iespēju tuvākajā nākotnē pamest galvaspilsētu un pārcelties uz laukiem, bet, lai netērētu savu dzīvi, likvidējis savu profilu sociālajā tīklā "Facebook". Sarunā ar "Kas Jauns" dziedātājs, protams, runā arī par savas dzīves, domu un emociju gaišo pusi.
Nesen kopā ar meitu apmeklējāt Latvijas Nacionālās operas simtgades koncertu. Daudzi priecājās, cik liela izaugusi Līna Marta, kas izskatās gluži kā viņas mamma flautiste Dita Krenberga jaunībā!
Jā, mūsu meitai ir jau 20 gadi, un, neraugoties uz tiešām lielisko, skaisto balsi, viņa ir izlēmusi iet mākslas ceļu un kļūt par gleznotāju. Gāja Rīgas Doma kora skolā, tad izlēma pāriet uz Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu. Viņa ļoti burvīgi glezno un tagad gatavojas stāties Mākslas akadēmijā. Arī man ir viņas darbi mājās. Taču balss viņai ir ārkārtīgi skaista!
Esat meitu mudinājis arī šo talantu likt lietā?
Protams! Ir doma iedziedāt ar meitu kādu duetu un varbūt pat attīstīt kopīgu koncertprogrammu. Pagaidām viņa nav teikusi „nē” – tā ir laba ziņa.
Ikdienā ar meitu jums ir ciešs kontakts, mēdzat kopā kur iziet, tiekaties?
Mēs kopā ejam slidot – tas mums jau sen ir tāds jauks kopābūšanas rituāls. Dzīvoju Grīziņkalnā, tur viņai arī aptuveni desmit gadu vecumā iemācīju slidot.
Jums ir liela dūša – ne katrs 60 gados uzdrīkstas uz slidām kāpt!
Nevar teikt, ka esmu liels slidotājs, bet mazliet paslidot var. Man jau sports ir „apakšā bijis” krietni daudz.
Aizvien ievērojat aktīvu dzīvesveidu, sportojat?
Katru dienu Grīziņkalnā dodos stundu garās pastaigās. Kustībai jābūt, nekā nedarīšanā ieslīgt ir neveselīgi. Grīziņkalns ir kolosāls! Pērn tur ļoti aizrautīgi filmēju un fotografēju vanagu. Milzīgu vanagu, kurš ligzdoja Grīziņkalnā! Pievilku ar objektīvu pavisam tuvu klāt, un sanāca lieliski kadri. Man ir labs objektīvs, ar ko varu pietuvināt pat 86 reizes.
Gluži kā paparaci!
Jā, bet es fotografēju tikai vanagu. Neko citu. Lai gan tur būtu daudz, ko filmēt, – meitenes vasarā pusplikas izģērbās. Bet viņas es tikai tā... ar acīm. (Smejas.)
Kas ir jaukās lietas, kuras krāšņo jūsu ikdienu?
Zilas debesis, koki – daba, kuras sastāvdaļa mēs visi esam. Es izteikti spēcīgi sajūtu vajadzību būt ciešā kontaktā ar dabu. Man ir vajadzīgs tekošs ūdens, jūra, ozoli, milzīgi koki, kas ir ilgi auguši.
Jums ir tāda vieta, kur to gūt un baudīt ārpus Grīziņkalna?
Kādreiz tāda vieta man bija lauku māja Gaujas Nacionālajā parkā. Tas bija fenomenāli, kādas sajūtas guvu, staigājot gar Gauju un ar visām maņām izgaršojot pasakaino dabu.
Tagad arī man ir doma braukt ārā no Rīgas, un ļoti ceru, ka tuvākajā piecgadē izdosies pārcelties prom no pilsētas. Ir pat varianti. Pie Salacgrīvas, man no tēva vecā īpašuma ir maza zemīte pie jūras. Protams, būs jārēķinās ar lielāku braukāšanu.
Ir arī priecīgs satraukums pirms gaidāmajiem tenoru koncertiem. Ir super programma, mūzika, ko nekad neesmu dziedājis. Finku no mūzikla dziedāšu, arī citas Jāņa Lūsēna dziesmas.
Ar komponistu Jāni Lūsēnu bieži sadarbojaties. Esat draugi, ne tikai kolēģi?
Jā, viņu uzskatu par savu draugu. Jānis ir ļoti jauks cilvēks. Bez viņa man faktiski vēl ir tikai divi draugi, kas nāk no bērnības un jaunības laika. Vispār cilvēkus īpaši sev klāt nelaižu.
Esat „izdzēsies” no sociālajiem tīkliem. Ar nolūku?
Jā, aptuveni gadu biju feisbukā, bet „izdzēsos”.
Kāpēc? Tāds noskaņojums?
Jā, negribas neko publiski darīt... Tas gan nebija vienkārši – ka ar vienu klikšķi varētu izdzēsties! "YouTube" noskatījos pat trīs video pamācības, līdz beidzot no turienes izlauzos ārā. Pāris dienu tam vajadzēja. Sapratu, ka mani neinteresē dzīvot soctīklos, kur ir nemitīga sarakstīšanās. Tā vietā izvēlos realitāti. Labāk sēžu parkā uz soliņa un vēroju vanagu nekā ritinu ekrānu, biedrojos ar simtiem cilvēku.
Šomēnes jums ir 60. jubileja. Kā atzīmēsiet?
Izlēmu, ka nākamgad atzīmēšu 61. dzimšanas dienu. Luste uz 60. jubilejas svinību rīkošanu kaut kā pagāja garām, izlēmu iztikt bez svinēšanas. Nebija noskaņojuma. Tur jau gadu iepriekš jāgatavojas. Nu jau to sāku darīt. Esmu iecerējis, ka būs dažādi koncerti – gan ar opermūziku, gan kamermūziku. Tagad iesildīšos ar tenoru koncertiem, kas noslēgsies VEF kultūras pilī 28. februārī.
Ingus Pētersons koncertē Kalnciema kvartālā
Ar savām “Zelta dziesmām” Kalnciema kvartāla brīvdabas koncertā 2014. gada 3. jūlijā uzstājās Ingus Pētersons.
Koncertus taču negaidāt ar galvassāpēm? Tikšanās ar publiku taču ir kas cits!
Tas ir kas cits, jā! (Pasmaida.)
Bet kas jums noskaņojumu ir tā sabojājis?
Divas lietas – vienu nevar teikt atklāti, otru nevar teikt vispār... (Klusē.) Redziet, mani satrauc, ka pasaule manās acīs paliek pilnīgi traka. Es jūtu, kas tuvojas... Un tuvojas cilvēcei lielas ziepes. Tas mani ļoti nospiež un aizņem lielāko daļu domu. Šobrīd strauji nāk virsū tas, par ko stāstīts Bībelē, Jāņa atklāsmes pēdējā grāmatā. Tur ir aprakstīts viss, kas ar mums tūlīt notiks. Tas tiešām tuvojas, par ko konkrēti liecina cashless society – norēķini drīz būs vispār bez naudas. Viss norisināsies tikai caur bankām, kā, piemēram, tagad – autorizēšanās dažādiem pakalpojumiem. Mums tiek radīts iespaids, ka tas ir ļoti ērti, bet, no otras puses, tas iet uz to, ka katrs mūsu solis tiek kontrolēts. Absolūti!
Un tas beigsies ar čipu zem ādas! Tikko Zviedrijā jau kādi 3000 cilvēku ir eksperimentāli atļāvuši sev ievietot čipu. Bet tā nav laba ziņa, jo šādā viedā cilvēkiem tiek atņemta brīva griba, pārvietošanās brīvība un konfidencialitāte. Un par to Bībelē ir rakstīts! Nevarēs pirkt, pārdot, pārvietoties... Un tas nāk ļoti, ļoti straujā tempā, domāju, ka jau piecu, desmit gadu laikā visi būsim čipoti. Ir cilvēki, kas tam piekrīt, jo tic, ka tas ir komforts – varu ieiet veikalā, viss notiek ar vienu pīkstienu. Daudzi neiedomājas, ka civilizāciju kontrolē konkrēti cilvēki. Skaidrs, ka tā ir Bilderberga grupa, cilvēki, kas nosaka pasaules likteni. Tagad bankas kartēm ieviesta funkcija, ka vairs nav jāievada PIN kods, pietiek tikai to nopīkstināt, lai norēķinātos. Apgalvo, ka tas mūsu ērtības labad – kā viss, ko mums mēģina „iebarot”.
Bet man ir skaidrs, ka tas nav mūsu ērtībai, bet gan tādēļ, lai mūs pamazām pieradinātu pie čipiem!
Esat ticīgs cilvēks. Varbūt mieru izdodas gūt baznīcā?
Mieru un patvērumu meklēju Dievā, Jēzū Kristū. Bet baznīcā gan neesmu bijis jau gadu. Baznīca nav ticība. Baznīca arī ir politisks iestādījums. Es neprotestēju pret baznīcu, bet... Kādreiz baznīcā, kurā gāju, – Jaunajā Ģertrūdē – draudzē bija tūkstoš cilvēku! Tagad, cik zinu, šīs milzīgās baznīcas draudzē ir daži desmiti cilvēku! Kāpēc?!
Mani atgrūž tas, ka baznīcā vairs nav garīguma. Tur notiek lietas, kas izraisa jautājumus...
Saturs vai varbūt tā ir jauna forma, kura vecajam kalumam nav saprotama?
Kādas muļķības! Dieva vārds ir mūžīgs! Mums tagad moderni ir geji un citas lietas, kas pasaulē notiek... Bet Dieva vārdu nevar likt šai lietai klāt! Es eju baznīcā meklēt glābiņu, bet ko saņemu? Pseidogarīgumu! Bet Dievs neņem šo pretī. Viņš ir nemainīgs visos laikos.
Kāds mācītājs uz jautājumu, vai homoseksuāli cilvēki ir dabas kļūda, reiz atbildēja: „Dievs nekļūdās!”
Labi... Esmu par to daudz pēdējā laikā domājis. Jo pasaule šausmīgi pārtapusi, dīvainā kārtā mums piespiež domāt, ka dabīgi ir tas, kas nav dabīgi. Par gejiem un lesbietēm runājot, nevienu nenosodu. Manuprāt, problēma ir tā, ka mēs mēģinām to pasniegt kā normu. Un tas vairs nav labi. Saprotu – tāpat kā vēzis vai kāda cita slimība, vienmēr ir bijuši un būs arī homoseksuāli cilvēki. No tā nevaram izmukt, bet sludināt un reklamēt to nav pareizi.
Tāpat mūsdienu pasaulē pārāk brīvi tiek runāts par attiecībām ar pretējo dzimumu.
Nu nevar cilvēks dzīvot ar desmit, astoņām, septiņām sievietēm! Vīrietim Dievs ir noteicis vienu sievieti, un sievietei – vienu vīrieti.
Sānsoļi, nemitīga jaunu sakaru veidošana ir grēks. Bet diemžēl no Rietumiem arī pie mums ir atnākuši saukļi „izmanto iespējas, dzīve ir tikai viena...”. Vaļīgas attiecības, nemitīga skriešana pa kreisi, no viena pie otra – tas kā sērga sabojā sabiedrību un, kas ir vēl sāpīgāk, samaitā jauno paaudzi, kas savu vecāku dzīves modeli pieņem automātiski. Ja Dieva priekšā esi devis laulības solījumu, tad ar to cilvēku ir jādzīvo līdz mūža beigām – abiem kopā jāaug, jāpieslīpējas, garīgi jānobriest un jāiemācās gūt prieku un piepildījumu dzīvē.
