Laura Reinika kvēlākais fans par viņu sarakstījis grāmatu

Kāds par Mairi iesmej kā par kārtējo dīvainīti, bet patiesībā viņš ir ļoti mērķtiecīgs un labsirdīgs cilvēks, kurš vēlas padarīt šo pasauli gaišāku. Mairim ir 26 gadi, un slavens viņš kļuvis ne tikai dzimtajā Tukumā, bet zināms arī citur Latvijā.

Mairis Daiļais Liepiņš piedalījies TV šovos "Mīlas kruīzs" un "Plus/mīnus ĪSTAIS", filmējies "Bermudu divstūra" videoklipā, redzams vienā no galvenajām lomām Dzintara Neimaņa īsfilmā "Watch Me", filmējies arī jauniešu seriālā "16+", bet vēl pavisam nesen bija redzams "STV Pirmā!" projektā "Caur ērkšķiem uz…", kur ar saviem dzīves uzskatiem iedvesmoja projekta dalībnieces, kā arī palīdzēja Monikai Neilandei izdot dzejas grāmatu. Kas īsti ir šis dzejnieks Daiļais?

Māca visiem domāt pozitīvi

„Es esmu cilvēks, kurš meklē izaicinājumus. Man nepatīk atrasties rutīnā, visu laiku darīt vienu lietu. Jo interesantāk, jo labāk. Man patīk ceļot, iepazīt cilvēkus, rakstīt grāmatas un palīdzēt citiem. Iepriecināt citus – tas man ir asinīs. Man patīk dot citiem, neprasot neko pretī,” par sevi saka Mairis, kurš ikdienā iztiku pelna, strādājot uzņēmuma "Daiļrade koks" Tukuma ražotnē.

Taču nauda puisi neinteresē. Un savas grāmatas viņš raksta un izdod ne jau tādēļ, lai nopelnītu. „Man patīk pats radīšanas process un tas, ka cilvēkiem daru labu,” uzsver Mairis. Viņš, piemēram, savā darbavietā rīko Ziemassvētku pasākumus. „Kad sāku strādāt, tur nebija šādu svinību. Pirmajā gadā riskēju, nezinot, kāda būs kolēģu attieksme. Nopirku dāvanas, uztaisīju video apsveikumu, sasaucu visus kopā un mēģināju radīt svētku sajūtu. Jau nākamajā gadā darbā parādījās eglīte, kolēģi gaidīja, ko atkal būšu sarīkojis. Es par viņiem atceros arī dzimšanas dienās, vārdadienās un citos svētkos, izdomāju individuālus apsveikumus, kurus sūtu uz Kurzemes radio,” stāsta Mairis, piebilstot, ka arī šos apsveikumus viņš iecerējis apkopot vienā grāmatā.

Mairis uzsver, ka pietiek ar mazumiņu, lai kāds cilvēks uzreiz justos labāk, pasmaidītu. „Piemēram, caur sociāliem tīkliem aizsūtot kādu īpašu ierakstu, kaut vai vienkārši novēlot jauku dienu. Es cenšos visu laiku smaidīt, būt pozitīvs. To iesaku arī citiem. Ja esi pamodies drūmā noskaņojumā, pamēģini pasmaidīt, iedomājies ko jauku, un redzēsi, kā viss izmainās. Kad es to mācīju savai kolēģei, viņa sākumā domāja, ka esmu idiots – nu kā var drūmos brīžos domāt par kaut ko pozitīvu? Taču tagad viņa to ir sapratusi un man atzinās, ka tiešām tas nostrādā – esot pozitīvai, visas drūmās domas izgaist. Un to es mēģinu panākt visos cilvēkos. Caur savām grāmatām, kalendāriem. Tas jau nemaz nav tik grūti – mums katram tikai mazliet jāpacenšas un jāizmaina sava domāšana. Jo, domājot sliktas domas, sev arī piesaistīsi slikto,” uzskata Mairis.

Jaunībā izsmiets

Sākumā Mairi par šādām darbībām izsmēja, un puisis to ļoti pārdzīvoja. Taču tagad to vairs neņem vērā, turklāt jau saskaras ar pozitīvām atsauksmēm. „Mani tur pie dzīvības tas, ka es šādā veidā gan pats sevi, gan citus izrauju no ikdienas rutīnas,” paskaidro viņš.

No kurienes Mairim radusies šī vēlme izpalīdzēt citiem? Mūsdienās tāda rīcība nav diez ko populāra – mēs tomēr esam katrs vairāk paši par sevi. „Bērnība nebija no tām saulainākajām. Piedzimu ar iedzimtu augšlūpas patoloģiju, tā saukto zaķa lūpu. Man veica vairākas operācijas, tāpēc lielāko daļu bērnības pavadīju slimnīcās. Var teikt, ka man nebija bērnības – smilšu kastes vietā bija palāta. Es bērnībā nesaņēmu to, ko vēlējos, bet skolas gados mani izsmēja izskata dēļ. Tad izlēmu, ka pierādīšu sevi, ka visiem parādīšu, ka pats, bez citu atbalsta, varu kaut ko sasniegt. Un, kad uzsākot strādāt, man parādījās nauda, man līdz ar to radās iespēja sniegt citiem cilvēkiem to, ko viņi paši nespēj sev sarūpēt. Kaut vai sagādāt kādu mazumiņu, lai šie cilvēki justos labi. Sapratu, ka varu kaut kādā veidā palīdzēt līdzcilvēkiem, iepriecināt viņus,” izstāsta Mairis, kurš pusaudžu gados piedzīvojis prātam neaptveramu traģēdiju.

Proti, kad Mairim bija 14 gadi, viņš internetā iepazinies ar kādu meiteni. Viņi kopā bijuši pusotru gadu, līdz… viņa nomira puiša rokās – meiteni notrieca automašīna, kad viņa steidzās pāri ielai pie sava mīļotā, kurš viņu gaidīja ar puķu pušķi. Meitene nepamanīja, ka tuvojas auto.

Fanojot par Reiniku, uzrakstījis par viņu grāmatu

Savai traģiski mirušajai mīlestībai Mairis savulaik veltījis dzejoli, ko vēlas iemūžināt dziesmā. Tāpēc puisim šogad ir plāns atrast kādu komponistu, kurš šim dzejolim radīs melodiju. Vēl Mairim plānos ir uzrakstīt kriminālromānu.

Pie grāmatu rakstīšanas viņš nonācis, kā pats tagad saka, jokojoties. „Es ļoti, ļoti jūsmoju par Lauri Reiniku. Pirms astoņiem gadiem atgriezos mājās no viņa koncerta un jokojoties izdomāju, ka par Lauri uzrakstīšu grāmatu. Rakstīju to ar roku, vācu par Lauri informāciju un pierakstīju blociņos. Man šis process ļoti iepatikās, nolēmu šos savus pierakstus izdot grāmatā. Tas bija ilgs un grūts process, līdz sameklēju kādu izdevniecību. Darīju visvisādus darbus, pat lasīju mellenes, lai nopelnītu naudu, ar ko atmaksāt grāmatas izdošanu. Un, kad tā bija gatava, kad es to pirmo reizi turēju rokās, sapratu, ka tas ir tas, ko vēlos, – rakstīt un izdot grāmatas,” stāsta Mairis Daiļais, kas grāmatu par Lauri Reiniku izdeva 20 eksemplāros un uzdāvināja tos draugiem.

Visus šos astoņus gadus dzejnieks dzīvojis pārliecībā, ka Lauris viņa garadarbu ir redzējis, taču izrādās, grāmata pie mūziķa nemaz nav nonākusi. „Pirms astoņiem gadiem biju viņam šo grāmatu nosūtījis, taču šajā vasarā uzzināju, ka Lauris kaut kādu iemeslu dēļ to nav saņēmis. Diemžēl man vairs nav neviena eksemplāra, ko Laurim nosūtīt, jo pašam palikusi tikai viena grāmata. Bet to es nevienam nedošu. Man pat ir piedāvājuši to nopirkt, bet es to nepārdošu. Ne par kādu naudu, jo tā man personiski ir ļoti svarīga. Es tajā ieguldīju sevi visu, visus savus līdzekļus. Šī grāmata ir mani sviedri un asinis. Un tad es pēc astoņiem gadiem uzzinu, ka Lauris to pat nav saņēmis. Tas bija pamatīgs šoks!” smejoties atceras Mairis Daiļais, kas, vasarā apmeklējot Reinika koncertu, pēc astoņiem gadiem atkal saticies ar iemīļoto mākslinieku un kopā nofotografējies.

Uzrakstījis jau četras grāmatas

Pēc grāmatas par Lauri Reiniku izdošanas nākamā Daiļā grāmata bija "Dzīves dzirkstis", kurā apkopotas viņa dzīves sajūtas, dzejoļi, aforismi. „Pēc tam jau aizgāju ritmā, rakstīju vēl un vēl. Sapratu, ka cilvēkiem patīk tas, ko daru, tāpēc turpināju rakstīt,” saka Daiļais, kurš izdevis četras grāmatas, no kurām divas – "Dzīves dzirkstis" un "Laika dzirkstis" – joprojām ir pārdošanā, bet divas viņš dāvina draugiem par piemiņu: „Viena no tām ir par mani pašu. Lai nebūtu katram cilvēkam par sevi viens un tas pats jāstāsta, visus šos stāstus apkopoju grāmatā, un tad to arī dāvāju.”

Grāmatas nav vienīgais, ko Mairis Daiļais izdod, – viņš katru gadu taisa kalendārus. Viņš pats fotografē, katram mēnesim izvēlas atbilstošu fotogrāfiju un ieraksta kādu paša izdomātu novēlējumu, aforismu vai padomu. Bet tagad viņš ķēries pie kriminālromāna rakstīšanas! Lai to labāk paveiktu, viņš pat iecerējis satikties ar policijas darbiniekiem, kuri konsultētu rakstnieku kriminālistikas niansēs.

Mairim patīk vēsture, patīk pētīt dažādus notikumus. Viņa rakstīšanas azarts ir tik liels, ka viņš pat citiem uzrakstījis bakalaura darbus, lai arī pašam nemaz nav atbilstošās izglītības. Reiz viņš esot uzrakstījis darbu psiholoģijā, par ko šis students pat saņēmis deviņas balles. „Vienas nakts laikā izlasīju divas grāmatas par bērnu psiholoģiju un uzrakstīju referātu, kas tika novērtēts ar izcilību. Kāpēc es pats neeju studēt? Nē, es negribu, mani pagaidām tas neuzrunā. Es pagaidām sevi izpaužu rakstot un palīdzot citiem,” nosaka Mairis Daiļais Liepiņš.

Kāpēc Daiļais?

Savu pseidonīmu – Daiļais – Mairis izdomājis joka pēc. „Ar draugu skatījāmies animācijas filmu Šreks, viens otru ķircinājām, saukājot filmas varoņu vārdos. Viens no varoņiem bija Princis Daiļais… Un, kad pirms četriem gadiem ieguvu rakstnieka statusu, reģistrējoties negribēju iztikt tikai ar vārdu un uzvārdu. Gribēju ko interesantāku un atcerējos par šo ķircināšanas iesauku."

"Šim vārdam ir liela nozīme – tās ir gan atmiņas, gan pozitīvs skanējums. Sākumā gan par šo manu pseidonīmu – dzejnieks Daiļais – iesmēja, bet nu jau cilvēki ir pieraduši un to pieņēmuši. Turklāt mani kā Māri Liepiņu neviens neatpazīst, bet, kolīdz pasaka Daiļais, tā uzreiz skaidrs, par ko runa. Es tā arī parakstu visus savus darbus – kā Mairis Daiļais Liepiņš.