Klints Īstvuds gandrīz par sevi. Filmas "Narkokurjers" recenzija

Pirmkārt, Klinta Īstvuda izturīgums vien ir ko vērts. Otrkārt, šī filma ir balstīta patiesos notikumos, ko aprakstīja «New York Times». Treškārt, katram, kas zina mazliet vairāk par paša Klinta Īstvuda dzīvi, šī filma būs vēl jo interesantāka un, iespējams, arī šķitīs vēl jo skarbāka.

Lielākā daļa kritiķu pret «Narkokurjeru» sākotnēji bija piesardzīgi, zinot to, ka Īstvuds ir pazīstams kā republikānis un pamatoti bijās, vai tikai kaut kur fonā neparādīsies sarkanie «Make America Great Again» keponi.

Taču «Narkokurjera» galvenais varonis Ērls ir tieši tik interesants savā nīgrumā, konservatīvumā un skarbumā, ka palēnām viņš iekaro arī skatītāju sirdis.

Bet kas tad ir šis paša Īstvuda atveidotais Ērls Stons? Viņš visu mūžu ir veltījis dārzkopībai, zina par lilijām teju visu, ir piedalījies dažādās sacensībās, un savu fermu ir allaž vērtējis augstāk par savu ģimeni. Ērls ir tāds tēvs, kas ignorē meitas kāzas, un no kura palēnām novēršas visi bērni. Taču pasaule mainās, un veco laiku fermeri vairs nav nepieciešami, un Ērls ir palicis viens, bez naudas, bez mājām un bez ģimenes. Taču piepeši viņam piedāvā šofera darbu. Tikai krava, kura jāpārvadā, nav vis lilijas, bet gan narkotikas.

Un, kā izrādās, vecs, baltādains konservatīvs vīrs ir vislabākais aizsegs, un Ērls kļūst par veiksmīgāko karteļa narkokurjeru. Protams, ka policija un narkotiku apkarošanas vienība palēnām sāk nonākt uz pēdām gan veiksmīgajam kurjeram, gan viņa priekšniecībai. Tā nu Ērlam ir jātiek galā ar darbu, kas ar katru dienu kļūst arvien bīstamāks, kā arī jātiek galā pašam ar sevi - jo brīdī, kad ir zaudēts viss, kļūst skaidrs, ka vientulība ir ļoti smaga nasta. Ērlam - jo īpaši garo pārbaucienu laikā - ir gana daudz laika, lai izvērtētu savas pagātnes rīcības un kļūdas un varbūt atrastu kādu veidu, kā salīgt mieru ar savu bijušo sievu un savu ģimeni.

Asprātīgi

Pārsteidzošākais ir tas, ka šis it kā skarbais un trillera cienīgais stāsts, kuram apakšā vīd tik daudz sāpju, nožēlas un skaudruma, ir izstāstīts pat ļoti asprātīgā veidā. Protams, joki par veciem cilvēkiem, kas nezina, ko nozīmē īsziņas un «Facebook», nav diez ko oriģināli. Bet, tā kā tie tiek attiecināti uz Klintu Īstvudu, tad tiešām arī ir smieklīgi.

Savā ziņā šī spēja par sevi pasmieties stāstā, kas ir kā oda aizejošajam laikam, ir atsvaidzinoša. Jo tas ne tikai padara filmu daudzslāņaināku, bet arī iedrošina, ka pasaules konservatīvā daļa nedzīvo zem akmens un tomēr ir informēta par to, kā pasaule mainās.

Viss savās vietās

Klints Īstvuds šoreiz sadarbojas ar kanādiešu operatoru Īvu Belanžē, kurš ir strādājis ar tik vizuāli un konceptuāli pretēju režisoru - Ksavjē Dolānu. Taču ir redzams, ka šī netipiskā savienība ir nesusi augļus. 

Arī otrā un trešā plāna lomu atveidotāji ir atlasīti ļoti spēcīgi un interesanti. Turklāt svarīgi pieminēt, ka pirmo reizi pēdējo divdesmit gadu laikā Īstvuds ir uzaicinājis filmēties arī savu meitu Elisonu Īstvudu. Liekot domāt, ka šī filma tomēr ir vairāk personīgs stāsts, lai arī kā režisors to vēlētos noliegt.

Par īstajām vērtībām

Lielākā daļa Holivudas filmu, protams, runā par ģimenes vērtībām un to, cik svarīgi ir tuvinieki. Un tās bieži vien ieslīgst pārspīlētā sentimentalitātē vai didaktikā. Protams, zināmā mērā didaktika atrodama arī «Narkokurjerā». Taču katrā stāstā galvenais ir varonis. Un Ērla varonis šo mācību un didaktiku pasniedz tā, ka skatītāji viņam notic.

Ņemot vērā to, cik saspīlētas attiecības pašam Klintam Īstvudam ir ar viņa bērniem, ir redzams, ka viņš lieliski zina to, ko nozīmē «neesošs tēvs». Tieši tādēļ šķiet, ka šī, no viena avīžraksta izaugusī filma režisoram un aktierim ir kas vairāk. Tas ir viņa mēģinājums iegūt piedošanu un sakārtot savu vērtību skalu. 

«NARKOKURJERS» ("The Mule")
Drāma, detektīvfilma, ASV, 2018
Režisors: Klints Īstvuds
Lomās: Klints Īstvuds, Bredlijs Kūpers, Daiena Vesta, Lorenss Fišbērnss, Maikls Penja, Elisona Īstvuda, Taisa Farmiga.

KRITIĶU VIEDOKĻI

DEIVIDS ĒRLIHS, «INDIE WIRE»: DVĒSELISKA UN PIEPILDĪTA

****

Šī dvēseliskā un dziļi piepildītā filma - piemērota «gulbja dziesma», ja tāda vispār jebkad ir bijusi - izvirza uzrunājošu argumentu, ka pārmaiņas viemēr ir iespējamas un ka tas ceļš, kuru esam izvēlējušies, nekad nav tik šaurs, kā tas izskatās, salīdzinājumā ar šoseju.

KENETS TŪRANS, «LOS ANGELES TIMES»:  PAR ĢIMENI UN NOŽĒLU

****

Vairāk kā citas Īstvuda filmas, «Narkokurjers» beigu beigās ir par ģimeni, nožēlu un to, kas dzīvē ir svarīgākais. Stāsta attīstību ir smagi vērot, skatīties, kā Īstvuda atveidotais Ērls komunicē ar savas meitas atveidoto Airisu, kā arī citiem jau pazīstamiem kolēģiem, jo rodas sajūta, ka pašu Īstvudu uztrauc šie jautājumi.

TODS MAKKĀRTIJS, «THE HOLLYWOOD REPORTER»: KAS NEBIJIS

****

Slavēt «Narkokurjeru» sakot, ka tā ir labākā filma, ko jebkad radījis 88 gadus vecs amerikāņu režisors, kurš arī atveido galveno lomu, būtu nepateikt neko, jo nekas tāds līdz šim nav noticis. Tāpēc arī Īstvuda 37. filmu nevajadzētu maigi slavēt tikai šī iemesla dēļ, jo nav nepieciešami attaisnojumi.