Divpadsmit gadu vecumā miris Austrālijā populārais milzu ķengurs

“Mēs esam zaudējuši mūsu skaisto puiku. Viņš nodzīvoja brīnišķīgu, garu dzīvi un bija visas pasaules mīlēts,” ar paziņojumu nācis klajā ķengura saimnieks, “Viņš nomira ļoti mierīgi, zem savas mīļākās akācijas, kur viņam patika gulēt, patveroties no karstās saules. Tas ir skaists, ēnains koks, un tur mēs viņu atradām guļam.”

Ķengurs savu dzīvi pavadījis Austrālijas ķenguru rezervātā. Rodžeru no drošas nāves izglābis rezervāta īpašnieks Kriss Bērnss, kurš uz ceļa, automašīnas notriektu, atrada ķenguru māti, kuras kabatā slēpās mazulis. Rodžeram tolaik bija tikai pieci mēneši un tam tik tikko bija sākušas augt spalvas.

Savu vārdu ķengurs ieguvis, pateicoties trusītim Rodžeram, jo, kā stāsta Bērnss, ķengura milzīgās ausis nokarājušās gluži kā trusītim.

Neskatoties uz to, ka ķengurs uzaudzis, baudot apkārtējo apskāvienus, pēc divu gadu vecuma Rodžers kļuvis agresīvs, līdzīgi kā viņa ciltsbrāļi. “Ķenguri bieži vēlas ar kādu paboksēties, un Rodžers šim mērķim izvēlējās mani,” atmiņās kavējas Bērnss, “Viņš bieži mani pārprata un domāja, ka izaicinu viņu. Bieži trenkāja mani apkārt, tādējādi apliecinot “Es šeit esmu galvenais”. Viņa mīļākā izklaide bija barības tvertnes saspiešana.”

Ķenguru rezervāts lielākoties nodrošina atlabšanu savainotiem ķenguriem, un pēc tam, kad tie ir gatavi, palaiž tos atpakaļ brīvībā. Diemžēl, Rodžers rezervātā pavadīja visu dzīvi, jo ķenguram bija savainotas kājas. “Viņš mums tiešām bija ļoti svarīgs, un viņu atpazīst jau visā pasaulē,” stāsta rezervāta īpašnieks, atklājot, ka ķenguru izaudzinājis gluži kā savu dēlu, “Pēdējos divus gadus mēs bijām kā labākie draugi. Mūža beigās viņš bija mainījies arī raksturā un vairs nebija tik pārdrošs. Par galveno ķenguru tēviņu barā kļuva viņa dēls Montijs.”