Mūziķa Zaļupes sieva Sondra atgūstas no ļaunās slimības un iedvesmo citus: "Tikai uz priekšu"

Pēdējās nedēļās Sondra ar vīru Rihardu bieži sastopami izejam sabiedrībā. Bija uz "Spēlmaņu nakts" balvu pasniegšanas ceremoniju, filmas "Jaungada taksometrs" pirmizrādi un fonda "Līdzskaņa" labdarības pasākumu. Daudzi uz viņiem atskatās un Sondras lielisko izskatu pieņem kā zīmi, ka ļaunā slimība – ādas vēzis jeb melanoma – uzveikta. Kā ir patiesībā?

Ir lieli plāni

„Veselības ziņā uz šo brīdi ir tāds mazais atvaļinājums, jo ir ļoti labi analīžu rezultāti. Mans ārstējošais ārsts devis uzdevumu atpūsties un nesatraukties, tāpēc cenšamies izmantot katru brīdi,” žurnālam "Kas Jauns" saka Sondra, kurai vēzi atklāja šā gada martā, drīz pēc meitas gada jubilejas nosvinēšanas.

Lai arī joprojām jādzer zāles un nepieciešams pārbaudīties ik pēc trim mēnešiem, mūziķa sieva teic, ka nākotnē raugās ar cerībām. „Vācijā viens no zinošākajiem ārstiem šo zāļu jomā apgalvo, ka viss norit pēc plāna. Protams, neviens nevar neko simtprocentīgi solīt, jo šī slimība mēdz būt svārstīga..."

Viņa arī sākusi „lēnā garā”, kā pati teic, strādāt – menedžēt vīra mūzikas projektus. „Ir lieli plāni, gribam pārstrukturizēt privāto uzņēmumu, aktīvāk darboties filmu mūzikas jomā. Otrs virziens ir mans personīgais sapnis – vienmēr esmu gribējusi rakstīt, bet kautrējos. Taču nav, ko gaidīt! Man ir tikai viens ceļš, un tas ir uz priekšu,” turpina Sondra, kas raksta gan bērnu dzejoļus, gan savu privāto blogu, kas pagaidām pieejams šauram lokam.

Atbalsta arī citus

Novembra beigās Zaļupes piedalījās fonda "Līdzskaņa" rīkotajā mūziķu gleznu izstādē, kuras mērķis bija palīdzēt grūtībās nonākušajiem mūziķiem. Zaļupe tam bija uzgleznojis kukurūzas lauku, un darbs tika pārdots. Rihards teic, ka abi allaž atbalstījuši labdarības projektus, cik vien bijis viņu spēkos, vēl pirms uzzinājuši par Sondras slimību.

„Šajā ziņā – paradoksāli. Pati rīkoju "Pīļu skrējienu" vīriešu veselības atbalstam. Brīdī, kad nonācu slimnīcā un man paziņoja, ka viss ir slikti, man mugurā bija krekliņš ar uzraktu: „Labdarības skrējiens vīriešu veselības atbalstam”. Liekas, ka nekad nenonāksi otrā pusē, bet, redz, cik vienkārši…” tā Sondra.

Dzimumzīme, kas atstāta novārtā...

Kopš vēsts par Sondras slimību izskanējusi publiski, viņa daudz komunicē ar cilvēkiem interneta vidē. „Sākumā ļoti daudzi rakstīja, sūtot ieteikumus, pamācības, savu personīgo pieredzi – kā gājuši tam cauri un izveseļojušies. Ļoti priecājos saņemt šādas ziņas, jo tas zemapziņā iekodē, ka viss būs labi, ka ir varianti. Ir cilvēki, kas konsultējas un jautā man par savām dzimumzīmēm. Un ir cilvēki, kuru aiziešanu pie ārsta esmu veicinājusi, kuriem konstatēta melanoma sākuma stadijā un kas man saka paldies, ka par to runāju. Melanoma ir viena no tām vēža formām, no kuras, ja agrā posmā konstatē, ar nelielu procedūru var tikt vaļā. Un, veicot atkārtotas pārbaudes, var dzīvot tālāk mierīgi, nav vajadzīga tāda epopeja, kāda bija manā gadījumā...”

Šovasar sarunā ar žurnālu "OK!" Sondra šo „epopeju” atcerējās: „Bija ļoti aizdomīga dzimumzīme, bet ārsts teica, ka ar grūtnieci neko neiesāks. Pēc mēneša piedzima mazā, pirmajā brīdī mani interesēja tikai bērns. Kad attapos, sapratu – nav labi, dzimumzīme kļūst arvien bēdīgāka. Gāju pie dermatologa. Pēdējoreiz aizbraucu uz ginekoloģijas nodaļu ar pavisam citu diagnozi. Ļoti sāpēja sāns, nevarēju paiet. Rihardam bija "Nameja gredzena" pirmizrāde. Tā bija grūta diena. Nezināju, kas notiek... Man teica, ka esot iespējams nieres iekaisums. Lai būtu blakus Rihardam, iedzēru visas iespējamās pretsāpju zāles, arī antibiotikas."

Sekoja Emīlijas gada dzimšanas diena, viss lielā emociju murskulī. Pēc tam devos uz slimnīcu... Mani norīkoja uz pārbaudēm un jau pirmajā sonogrāfijā ieraudzīja, ka nav labi. Man bija skaidrs, par ko būs runa. Tika piesaistīta mana ārstējošā daktere, dežurējošie onkologi, visi novēlēja veiksmi. Mana ārste teica: „Nu, draudziņ, turies, ir slikti!” Tas ļoti iedūrās sirdī. Daktere teica, ka pašu spēkiem to paveikt nevarēsim, lai sazināmies ar ziedot.lv. Esmu svētīta, man apkārt ir brīnišķīgi cilvēki, naudu zālēm samenedžējām ļoti veikli.”

Jāpiebilst, ka dārgās zāles, kas mēnesī izmaksā apmēram 9000 eiro, Latvijā kopš vasaras pieejamas par valsts naudu. To lietošanas laikā jāpārdzīvo arī smagas blakusparādības. Sondra dalījusies ar pieredzi, ka no tām piedzīvojusi strutainus izsitumus uz sejas, sāpju dēļ nav spējusi ieēst un uzņemt pārtiku. Draugi pat līdzējuši ar speciāliem pārtikas pulverīšiem, tos jaucot ar ūdeni un liekot dzert caur salmiņu.

Pidžamdienas un seriāli

Vaicāta, kur rod spēku, lai neslīgtu skumjās un sevis žēlošanā, Sondra stāsta, ka ir dažādi. Piemēram, palīdz „pidžamdienas”, kad neizkāpj no gultas, skatās seriālus vai video, meklējot sev motivējošu informāciju.

„Ir reizes, kad ļoti palīdz pastaigas dabā, gar jūru. Man ūdens ļoti patīk, tāpēc biju priecīga, kad ārsti atļāva iet uz baseinu.”

Pēdējo reizi no panikas viņu glābusi draudzene. „Viņa bija izlasījusi ierakstu manā blogā un teica – cik labi, Sondra, ka tu dalies, cik tas ir iedvesmojoši, cik tu šobrīd esi iekšēji interesanta un skaista, un paldies, ka ļauj tajā, kas ar tevi notiek, ieskatīties. Šāda ziņa mani pilnīgi izrāva no tā kritiena, kāds varēja būt; likās – nē, es taču vēl kaut ko varu, spēju ko labu izdarīt!”

Sondra apsvērusi savu blogu darīt plašāk pieejamu. „Šobrīd teksti top ar tādu domu, ka ar laiku varētu būt pieejami. Bet pirmie ieraksti bija gaužām personīgi, sveši cilvēki varētu nesaprast.” Kad Sondra iepazīstas ar kādu, kurš izdzīvo līdzīgu stāstu, viņa ar saviem padalās, lai ir, ar ko aizpildīt laiku slimnīcā. „Parasti saku – es nevaru būt blakus un atbalstīt, bet varu parādīt, kā es jūtos, varbūt tas tevi uzrunā. No Liepājas meitene atrakstīja, ka riktīgi labs blogs, taču esot viena problēma – visu laiku jāraud. Mēģinām savilkt līdzības, kāpēc dzīvē esam nonākušas tur, kur esam,” stāsta Sondra, kurai prātā turas kaut kur lasīts citāts, kas tik ļoti raksturo viņas pašsajūtu: „Es jums nevienam nenovēlu to diagnozi, kas ir man, bet es jums novēlu visu to, ko man šī diagnoze ir devusi.”

Slimība visu mainījusi

Sondra teic, ka slimība viņu mainījusi. „Man pašai šķiet, ka uz labo pusi. Pašai sev vairāk patīku, domāju, ka esmu kļuvusi pret sevi patiesāka. Esmu joprojām ļoti paškritika, taču mācos pateikt, kā jūtos. Uztveru to kā sava veida misiju – ka man par to jārunā. Jābūt laikam vienam, ko palaiž kā mācību citam. Tas ir mans moto. Tāpēc esmu atvērta sarunām par šo tēmu.”

Mainījusies arī Sondras garderobe, jo visu vasaru nācies slēpties no saules zem lielām cepurēm. „Cepures kļuvušas tik ierastas, ka no tām nevaru šķirties arī ziemā, jūtos plika. Pat Rihards saka, ka kaut kā jocīgi bez cepures izskatos. Priecājos, ka manā garderobē ieviesušās cepures. Rihards apgalvo, ka visa šī situācija manam stilam nākusi par labu. Gribas ticēt, ka tā ir,” nosmaida Sondra, pār plecu paskatīdamās uz vīru.