TV skatītājai skarbs viedoklis par šobrīd tik populāro šovu "Caur ērkšķiem uz..."

Pirms nepilniem 20 gadiem Latvijas sadzīvisko šovu krusttēvs Māris Ozoliņš nebijušos reitingu augstumos uznesa tā dēvētos realitātes šovus. No sākuma bija "Sapņu sala", pēc tam tā dēvētās "Fabrikas". Vienojošais elements: grupiņu cilvēku ar izdomātām iesaukām ieslēgt vienā telpā un skatīties, kā viņi pamazām sajūk prātā. Aizkadrā režisori ar psiholoģiskām metodēm "nojūgšanos" veicināja, un skatītāji pie TV ekrāna varēja gandarīties. Jo tas, ko viņi redzēja, toreiz iemiesoja vārdu "šovs". Mazā telpā nedabiskos apstākļos ieslodzītie cilvēki toreiz kameru priekšā gan strīdējās, gan gan kāvās, gan psihoja, gan mīlējās. Brutāli izģērbti un piesmieti gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, viņi kļuva par tā dēvētajām TV zvaigznēm - daži mīlēti, daži nievāti, par dažiem vispār sirds sažņaudzās žēlumā.

Tagad viņi visi ir aizmirstības mēslainē. Kurš gan vairs atceras, kas tā Sisī tāda bija? Un Giriks? Un Cukuriņš, Sneiks, Mura, Grozmix?

Mūsdienās tik trula rakstura realitātes šovi vairs nebūtu iespējami. Pirmkārt, neviens vairs nesēdētu pie TV ekrāna teju astoņas stundas dienā, lai sekotu līdzi kā ēd un kā kakā pilnīgi sveši cilvēki. Otrkārt, sabiedrība ir izaugusi tiktāl, ka protās zvaigznes statusā iecelt personības, kuras ir kaut ko paveikušas - cieņu vairs nevar iegūt tikai ar to vien, ka parādies televizorā. Un treškārt, tūdaļ pie producentu durvīm klauvētu cilvēktiesību aktīvisti. Tieši tā noticis arī ar kanāla STV sociālā projekta "Caur ērkšķiem uz..." radošo komandu. 

Nesen krīzes centrs "Marta" sacēla skandālu, ka šajā TV šovā dzīves nelutinātas sievietes tiek naturāli izmantotas. Jāteic, ka "Ērkšķu" mājā vienkopus "samestas" sievietes ar varmākas sindromu un sievietes ar upura sindromu. Ja aizkadrā ar traumētajām dāmām nestrādā psihoterapeitu komanda, tad no dziedināšanas aspekta tas viss ir pa tukšo! Lai gan vairākas meitenes no šova pērnās sezonas atzīst, ka tas viņām nācis par labu (viena meitene, piemēram, tika pie iespējas par velti salikt atpakaļ mutē izkritušos priekšzobus, bet vēl cita jaunkundze pārtrauca hroniski dzert), tāda kopēja sabiedriskā labuma šim raidījumam tomēr nav. Tā ir un paliek izklaide ceturtdienas vakarā.

Kašķis ar krīzes centru gan pieklusa, taču jautājums paliek: kāpēc mums rāda kaut ko tik vulgāri šķebinošu? "Ērkšķu" producenti vairās šo raidījumu saukt par šovu, uzsverot, ka primārais mērķis esot palīdzēt dāmām tikt galā ar sevi, savām atkarībām un problēmām, kuru dēļ viņu dzīve ir tāda, kāda nu ir. Tā pat ir patiesība, taču ne līdz galam. Jo jebkuram komerciālās televīzijas projektam mērķis ir augsti reitingi, attiecīgi dāsni reklāmdevēji un visbeidzot peļņa. Šova "Caur ērkšķiem uz..." komanda pelna naudu un dzīvo no tā, ka cilvēki tās šaušalas skatās. Bet, piekritīsiet, "Ērkšķus" ir grūti neskatīties!

Fakts, ka šim šovam "iet" jau otrā sezona, nozīmē, ka tauta to grib redzēt. Labvēlīgās ģimenēs augušajiem ir veselīgs šoks redzēt, ka starp mums ir arī TĀDAS sievietes. Vecāku mīlestību saņēmušie var tikai noelsties pārsteigumā, cik gan skaudri veidojas likteņi, kad normālas ģimenes nav bijis vispār. Plus vēl visas dzeršanas, sišanas, izvarošanas... Skatītājam "parastajam" šis šovs lielākoties ir viens vienīgs šoks. Un tieši tas ir atslēgas elements, kas liek atkal skatīties kārtējo sēriju. Tā teikt, fūūūū, un es vēl domāju, ka man ir sūri drūma dzīve... Nē, te var redzēt īstas traģēdijas no paaudzes paaudzē. 

Vairākām šova meitenēm ir mazi bērni. Viņu tēvi nekur neparādās - itin kā tāda figūra kā vīrietis vispār neeksistētu. Vīrieši un tēvi ir totāli margināli arī paša šova ietvaros. Raidījuma veidotāji nav papūlējušies uzmeklēt cilvēkus, kas spēlē tik milzīgu lomu šo sieviešu dzīvē.

Projektu "Caur ērkšķiem uz..." no reāli traģiskas drāmas glābj tikai viens vīrietis, un tas ir Artūrs Skrastiņš ar saviem aizkadra komentāriem un liderīgo, pozitīvo toņkārtu. Patiesībā aizkadra tekstu autors pelnījis vislielāko uzslavu - tieši asprātīgie teikumi ļauj šovā redzamo ārprātu "pārlaist" pāri viegli, netraumējot savu psihi. Gaumīgas, humorīgas un trāpīgas piezīmes. Toleranti ietērpts tas, ko visi skatītāji nodomā, taču vārdus nevarētu atrast. Un, kad šova sērija beigusies, var ar mierīgu sirdi izslēgt televizoru, lai atkal to ieslēgtu nākamnedēļ. Kāpēc? Jo ir taču tik forši skatīties uz desmit trakām "bābām", kurām pilnībā trūkst paškontroles un kuru dzīve - paldies dievam - nav tavējā.