Aigars Grāvers pēc 30 gadiem satiek savu vecāko dēlu: "Viņš manā sirdī ir bijis vienmēr..."

Līdz šim Aigars Grāvers bija zināms kā četru bērnu tēvs – viņam ir pieaugusi meita Laura, dēls Gatis, kurš Francijā skolojas par arhitektu, un trešajā laulībā ar režisori Aiju Strazdiņu dzimušie puikas Adrians un Alberts, kuri vēl ir pamatskolas skolēni. Taču ir vēl arī piektais bērns, kuru Aigars līdz šim intervijās nav pieminējis. Viņam arī nebūtu, ko stāstīt, jo savu dēlu Ilvaru no pirmās laulības viņš nemaz nepazina un pat nezināja, kāds viņš izskatās...

Ar savu jaunības dienu mīlestību Ilvu, tolaik tikko vidusskolu pabeigušu astoņpadsmitgadnieci, 22 gadus vecais Aigars laulībā nodzīvoja nepilnu gadu. Abiem pieteicās mazulis, ko jaunieši gaidīja ar lielu prieku un mīlestību, lolodami lielus skaistas nākotnes plānus. Diemžēl dažas dienas pēc bērna nākšanas pasaulē mazā Ilvara māmiņa nomira.

Aizvien mūziķu aprindās tiek uzskatīts, ka "Jumpravas" dziesmu "Vēlreiz" Grāvers ir komponējis kā veltījumu savai aizsaulē aizsauktajai mīlestībai. Tā nav taisnība, taču viņš pats šo jautājumu iztirzāt nevēlas. Pārāk sāpīgs mūziķim bijis tas dzīves posms, jo ne tikai bija jātiek pāri mīļotās sievas zaudējumam, bet arī nācās pārdzīvot šķiršanos no jaundzimušā dēla, kuru Aigaram uz dažām stundām bija iespēja redzēt zīdaiņa vecumā un kuru, kategoriski nošķirot no tēva, likumīgā adopcijā uzaudzināja mirušās sievas ģimene.

Tēvu dēls pirmoreiz apzinātā vecumā sastapa savā 30. dzīves gadā, lai gan par to, kas ir tētis, bija uzzinājis, jau būdams padsmitgadnieks. Tagad abi ir pateicīgi liktenim par iespēju iepazīt vienam otru.

Aigars: „Svētīgi, ka liktenis mums ļauj iepazīties”

„Ka satikāmies, lielākais nopelns ir manai sievai Aijai,” atzīst Aigars, kura laulātā draudzene par vīra dēlu no pirmās laulības pirms dažiem gadiem uzzināja no savas paziņas.

Aijas paziņa, izrādījās, ir Ilvara topošā sieva, un tieši viņa Grāvera ģimenei iedevusi kontaktus, ja nu gadījumā Aigars izlems, ka vēlas ar savu gandrīz 30 gadu veco dēlu parunāties. Viņš, protams, ar dēlu sazinājies, drīz pēc tam sekojusi satikšanās Aigara ierakstu studijā Dailes teātrī.

Pagātnes stāsts beidzot izrunāts

„Šis cilvēks man sirdī ir bijis vienmēr, tomēr nezināju ne to, kur viņš tagad dzīvo, ne – kāds izskatās. Man nebija nekādu iztēles produktu par to, kas ienāks pa durvīm. Tās domas, kas manī riņķoja, gaidot šo satikšanos... Man liekas, ka viņam bija vieglāk nekā man. Nezinu, bet tā domāju. Cilvēkam, kļūstot vecākam, daudzām lietām ir grūtāk tikt pāri,” atzīst Aigars.

Grūtums bija saistīts ar pagātnes uzcelšanu augšā, ar to sāpīgo dzīves periodu, ar vainas izjūtu? „Viss kopā. To nevar izdalīt. Kā nu mācēju, kā tajā mirklī sapratu, tā darīju, par viņu biju cīnījies,” teic mūziķis, neslēpdams, ka par šo tēmu viņam aizvien ir smagi runāt. „Pagātnes stāstu esam izrunājuši. Tas bija pats galvenais, kam bija jākļūst skaidram. Katrs izstāstījām savu redzējumu un pēc tam izdarījām secinājumus. Katram cilvēkam ir savi dzīves modeļi un versijas. Ko pieņemt no tās visas mozaīkas, tā ir katra paša izvēle,” uzskata Grāvers.

Aigars apliecina, ka vizuāli dēlā saskata lielāku līdzību ar viņa mammu. „Lai gan ir arī lietas, ko no sevis pamanu. Bet to nevēlos atklāt. Es vispār par saviem bērniem esmu ļoti priecīgs. Visiem ir pozitīva, veselīga domāšana. Neesmu nevienā vīlies. Arī Ilvarā ne,” uzsver mūziķis.

Nevēlas uzbāzties ar uzspēlētu mīlestību

Aigars neslēpj, ka pagaidām vēl nezina, vai Ilvaru sajūt kā dēlu. Viņaprāt, beznosacījuma mīlestība bērnos un vecākos rodas tikai tad, ja viņi kopš bērna mazotnes ir ciešā kontaktā. „Nemāku pateikt, vai jūtos kā tēvs ar dēlu..."

"Šo situāciju drīzāk uztveru tā, ka man ir vēl viens svarīgs cilvēks ienācis manā tuvo cilvēku lokā. Es būtu vairāk priecīgs, ja būtu iegājis arī viņa svarīgo, tuvo cilvēku lokā. Tiešām ļoti ceru, ka viņam ir nozīmīgs šis mūsu kontakts. Tik tiešu jautājumu vēl neesmu Ilvaram uzdevis. Ja viņš gribēs, pats man to pateiks. Bet es viņam stāstu visu. Viņš, kā jūtu un nojaušu, tāpat. Kad kaut ko vajag, tad arī palūdz. Es respektēju un neuzbāžos. Vispār viņam negribu uzplīties ar piespiedu klātbūtni, mēģinu saprast, ko viņš vēlas, kas viņu interesē. Pamazām, lēnā garā viens otru iepazīstam. Es piedomāju par viņu. Mēģinu ar viņu komunicēt tāpat, kā mani vecāki to darīja, – kad ir vēlme parunāties, tad piezvanu. Ja nav vēlmes, nepiezvanu."

"Ar tādu baigo mīlestību uzbāzties nevēlos. Tam traukam ir jāpiepildās, uzreiz tas nevar rasties, tā nenotiek. Es vispār uzskatu, ka cilvēku mīlestība un savstarpējā cieņa ir jānopelna. It sevišķi, ja cilvēki, kas satikušies, viens otru visu mūžu nav redzējuši. Mūsu gadījumā tas izskatās cerīgi, un lielākā svētība ir tā, ka dzīve mūs tomēr saveda kopā. Esmu tiešām priecīgs par to,” teic mūziķis.

Aigars novērtē kontaktu ar Ilvaru. „Kad var, cenšas atbraukt, parunājamies par dažādām lietām, Ilvars ar mazajiem brāļiem labprāt padzīvojas, dažas reizes man ir gadījies arī paauklēt Ilvara dēlu, kurš piedzima pirms trim gadiem. Neesam rezervēti, atturīgi vai izvairīgi,” stāsta Aigars. Viņš uzreiz arī atklāj: „Mēģinu ar viņu kontaktēties kā ar draugu. Man nav mazsvarīgi, kā viņš jūtas un kā viņam iet dzīvē. Un tā tas arī nekad nebūs. Kad viņš vēl nebija piedzimis, kaut kādi zināmi sapņi, ideāli un domas bija par viņu.”

Pateicīgs, ka dēls uzaudzināts par labu cilvēku

Aigaram un Ilvaram pagātnē ir ļoti smeldzīgs un dramatisks likteņstāsts, sava vēsture, kāpēc viņiem nebija iespējas būt kopā. To abi pieņem, vairs nevienu nevainojot. „Nevēlos nevienam darīt pāri, detaļās šo piedzīvojumu drāmas cienīgo sižetu pašlaik iztirzājot. Šo to uz atsevišķām lapiņām esmu pierakstījis, varbūt kādudien sanāktu kāds neliels stāsts... Pagaidām nevienam to nedodu lasīt. Varbūt to tikai pēc manas nāves publicēs... Pašlaik tam tiešām neesmu gatavs. Nav pienācis īstais laiks. Man vēl šis un tas ir jāpadomā par dzīvi. Liela likteņa skola, kas man ir likusi daudz saprast. Tā nozīmē daudz vairāk, nekā vispār var vārdos izstāstīt,” atzīst Aigars.

Viņš atklāj, ka ar Ilvara vecmāmiņu nu jau ir ticies un izrunājies. „Vēl nesen biju ciemos. Domāju, ka šodien arī viņa visu redz citā gaismā. Cilvēki jau visu dzīvi mācās – no savām, no citu kļūdām, no dzīves. Man šobrīd nav nekāda naida pret viņu, domāju, ka arī viņai nav. Ir lietas, ko nevar aizmirst, bet galvenais, ka tagad pret šo cilvēku jūtu lielu pateicību. Par to, ka viņa ar savu vīru manu dēlu ir uzaudzinājuši par labu, kārtīgu cilvēku. Ja viņi to nebūtu izdarījuši, mana dzīve būtu daudz citāda. Kāda tā būtu, nezinu, bet tāda, kā tagad, tā nebūtu,” teic mūziķis.

Mūziķa dēls: „Biju pieļāvis arī, ka tas nekad nenotiks...”

Aigara Grāvera dēls ir Latvijas Futbola federācijas darbinieks, Latvijas futbola U21 izlases un jaunatnes izlašu menedžeris Ilvars Rutkovskis (34).

Ilvara stāsts:

„Kad satikāmies, izjūtas bija nedaudz sirreālas. Kad zini, ka tev tēvs ir, pat zini, kā viņš izskatās, ik pa laikam viņu arī kaut kur redzi. Bet cita lieta ir, kad viņu ieraugi un satiec dzīvē. Protams, ka iepriekš ik pa laikam biju domājis un iztēlojies, kā tas notiks, kā tas varētu būt. Biju pieļāvis arī, ka tas nekad nenotiks... Bija objektīvi iemesli, kāpēc satikšanās notika tad, kad notika. Gan viņš bija domājis par to, ka vajadzētu satikties, gan es, bet kaut kā dabiski tas vilkās garumā, it kā gaidot īsto brīdi, piemērotu mirkli un piemērotus apstākļus, kad abi būsim tam gatavi."

"Bija jauki. Nebija tā, ka nav, par ko runāt. Kontakts var veidoties un var neveidoties. Mums izveidojās jau pirmajā atkalsatikšanās reizē. Centos būt nedaudz lietišķs, jo nezināju, kā reaģēt. Komunikācija bija normāla, iztikām bez tādiem pārspīlējumiem kā atkalsatikšanās apkampieni un asaras."

"Runājām abi, bija daudz jautājumu, uz kuriem abiem bija svarīgi dzirdēt atbildes. Lielākā daļa gan palika neuzdoti, tie palika nākamajām tikšanās reizēm. Toreiz vairāk parunājām par to, kā mums dzīve izveidojusies, un pagātnei pirmajā satikšanās reizē pieskārāmies pavisam nedaudz. Aigaru vairāk interesēja tas, kā man tagad klājas un ko daru. Nenoliedzami, tēva satikšana dzīvē man bija nozīmīgs notikums."

Protams, bija pārsteigums, jo Grāveru zināju, arī "Jumpravu" biju klausījies. Bija nojausma, ka šī tēma šajā reizē tiek izvilkta no kādas attālākās atvilktnes, kas kaut kur paslēpta, un pēc tam tā ir jānoliek turpat atpakaļ. Mani interesēja, protams, bet neprašņāju. Pieņēmu to kā faktu zināšanai, bet nekādas vilkmes tēvu meklēt vai iet uz koncertiem viņu satikt manī nebija. Iekšā jau tāpat bija kaut kādas greizās domas, aizvainojums, pieņēmums, ka varbūt tēvs mani negrib..."

"To, ka mamma ir nomirusi drīz pēc manas piedzimšanas, vecmāmiņa man pastāstīja jau bērnībā. Ar savu mammu kopā esmu bijis tikai piecas vai sešas dienas savā dzīvē... Es piedzimu 25. maijā, bet 1. jūnijā viņa nomira. Viņa ir apglabāta laukos, Jaunjelgavas pusē. Man pastāstīja, ka mamma ir arī vārdu autore "Jumpravas" dziesmai "Mākonis", ko izpilda Ingus Ulmanis."

"Uzaugu Bīriņos, kur dzīvoju līdz astoņu gadu vecumam, bet pēc tam pārcēlos uz Rīgu. Nekādu izteikti spilgtu bērnības atmiņu man nav. Atceros, ka bija lauku māja, jāveic lauku darbi, dārzs... Un tad vienā brīdī bilde mainījās, un es biju pilsētā. Dzīvoju Ķengaragā. Bērnībā mūzikas skolā mācījos spēlēt klavieres. Neatminos, ka bērnībā būtu dikti pārdzīvojis, ka esmu bez vecākiem. Ārēji nē, bet zemapziņā tas, iespējams, nosēdās. Nebija tā, ka katru dienu par to domāju un skumu. Taču bija, protams, brīži, kad par to aizdomājos, jutu sevī tādu kā nepilnības izjūtu. Bet tā jau, manuprāt, ir pilnīgi visiem bērniem, kuriem nav vai nu kāds no vecākiem, vai pilnīgi neviena. Mammas mamma jau centās par mani visādā ziņā rūpēties."

"Aigaru jūtu kā savu tēvu, uztveru kā cilvēku, ar ko varu rēķināties kā atbalstu. Ir citāda izjūta, kad zini – neesi bez vecākiem. Tagad, kad esmu iepazinis Aigara ģimeni, jūtos gan pieņemts, gan savējais. Regulāri tiekamies, sazvanāmies. Man jau liekas, ka tādās normālās robežās komunicējam. Viņš ir erudīts, zinošs cilvēks, man ir interesanti ieklausīties viņa viedoklī.

Vārdā neuzrunāju, esam uz tu. Par to, ka man nācās uzaugt bez tēva... Tā bija komplicēta situācija – divi jaunieši iepazinās, apprecējās, viņiem piedzima bērns... Un tad notika traģēdija – mana mamma nomira. Būtībā saprotu abas puses – katra puse tajā laikā rīkojās atbilstoši savam apziņas līmenim, savām ētikas normām, saprašanai, kā būtu pareizi. Vai tas ir labi vai slikti, negribu vērtēt. Tāds vienkārši ir visu mūsu liktenis.

Šis savstarpējais iepazīšanas laiks ir interesants. Šajos apstākļos, ņemot vērā nošķirtības perioda apmēru, pašreizējo vecumu, katra nodarbošanos, man šķiet, ka mūsu attiecības veidojas ļoti labas."

Pirms četriem gadiem, kad precējos, pārgāju sievas uzvārdā, un kopš tās reizes vismaz šobrīd neesmu gatavs otrreiz iet cauri tām praktiskās dzīves neērtībām, ko sagādā uzvārda maiņa.”