Latviešu Preslijs pirmo golfiņu nopelna divās stundās
27. septembrī savu 50. dzimšanas dienu svinēs latviešu Elviss Preslijs – Ivars Pētersons. Jubilejas koncerts "Sweet Fifty" notiek 8. septembrī Dailes teātrī, tapis jauns kompaktdisks. Šogad Ivaram vēl ir arī cita jubileja – aprit 30 gadu kopš pirmās uzstāšanās klausītājiem.
Tas notika 1988. gada mūzikas un mākslas festivālā Bildes. Ivars ir arī liels ceļotājs un "Kas Jauns Avīzei" stāsta par laiku, kad Vācijā piestrādāja par ielu muzikantu un kas no tā iznācis.
Divās stundās nopelna auto
“1992. un 1993. gadā apmēram mēnesi pavadīju Vācijā kā ielu muzikants. Lai nav jātērē nauda viesnīcām, dzīvoju mašīnā un ēst gatavoju uz benzīna plītiņas. Spēlējot uz ielām, pelnīju ļoti lielu naudu tiem laikiem. Jau pirmajā reizē par sapelnīto naudu nopirku savu pirmo golfiņu. Tas bija zelta krāsā, diezgan šika mašīna, un es to iegādājos par 100 markām,” stāsta Ivars.
Ivars, muzicējot uz ielas, pelnīja apmēram 50 marku stundā – tātad auto, kaut vecs, izmaksāja divu stundu darbu. Tolaik pie mums vēl bija Latvijas rubļi, saukti par repšikiem, un par 20 markām Latvijā varēja nedēļu dzīvot.
“Aizbraucu uz Vāczemi ar savu žiguli, kuru atstāju tur. Sākumā mēģināju dziedāt Elvisa dziesmas angļu valodā, bet tad sapratu, ka vācu publiku tomēr vairāk uzrunā latviešu šlāgeri. Pārsvarā dziedāju no Čikāgas piecīšu, Ilmāra Dzeņa, Larisas Mondrusas repertuāra. Daudzas no tām melodijām ir pasaulē populāras. Piemēram, Pie Dzintara jūras ir vācu šlāgeris, Taurenītis arī zināms,” teic Ivars.
Vācu kundze ik reizi ziedo desmitnieku
Mūziķis izvēlējās vidēja lieluma pilsētas, kurās ir gājēju iela un tirgus laukums, no rītiem divas stundas nospēlēja vienā pilsētā, pusdienlaikā pārbrauca uz citu.
Dienas vidū neatmaksājies dziedāt, jo tad uz ielām bijis ļoti maz cilvēku. Lielo pilsētu gājēju ielās pārsvarā uzstājušās lielas grupas ar skaņas pastiprinātājiem.
Vakaros Ivars izstaigāja pilsētas centru un noskatīja vietu spēlēšanai, no rīta piecēlās, paēda brokastis un devās dziedāt. Vācieši bieži nāca klāt un aprunājās, Ivars teicis, ka ir students no mūzikas akadēmijas, no Lettland.
“Skolā mācījos vācu valodu, tāpēc mazliet varēju sarunāties vācu mēlē. Pārsvarā naudu deva vecāki ar maziem bērniem un vecākas kundzes. Izdevīgas bija tirgus dienas. Bija kundze, kura vienā un tajā pašā laikā gāja iepirkties uz tirgu un garāmejot katrreiz iemeta ģitāras futrālī desmit markas. Es jau pa gabalu redzēju, ka viņa nāk – zināju, ka būs desmitnieks,” klāsta Ivars.
Nakti pārlaiž zem Eifeļa torņa
Svētdiena bija brīvdiena, un Ivars laiku izmantojis lietderīgi – gājis garās pastaigās vai uz baseinu peldēt. To jau esam aizmirsuši, bet tolaik, lai iebrauktu Vācijā un daudzās citās Eiropas valstīs, mūsējiem vajadzēja vīzu.
Tomēr pašā Rietumeiropā robežsargi vairs nestāvēja, un Ivars apceļoja arī tuvējās valstis – Beļģiju un Franciju. “Parīzē nakti pārlaidu zem Eifeļa torņa. Tagad vairs nav tādu iespēju, bet tolaik tur, tieši zem torņa, bija stāvlaukums un mierīgi varēja gulēt mašīnā, netērējot naudu par viesnīcu. Protams, tas bija interesanti.”
Aizbraucis ar golfiņu arī uz Londonu, bet Šveicē gan nav ticis – tur bija robežsargi, kas neielaida. Ivars mēģināja iekļūt pa citu kontrolposteni, bet robežsargi savā starpā jau bija sazinājušies un latvieti uzskatīja par aizdomīgu.
“Palūdza nobraukt malā un pārbaudīja visu mašīnu, pat noņēma durvju apšuvumu, jo domāja, ka vēlos pārvest pāri robežai kaut ko aizliegtu. Viņiem bija grūti saprast, ka vēlos vienkārši izbraukt nelielā ekskursijā,” atminas Ivars.
Dzied Alpu slēpotājiem
Viens no jaukākajiem braucieniem bija, kad pirms desmit gadiem Pētersonam ar grupu piedāvāja muzicēt Austrijas Alpu slēpošanas kūrortā. Braukuši vairākas reizes, pa dienu slēpoja, vakaros muzicēja, un viss bija apmaksāts – lidošana, dzīvošana, ēšana, slēpju noma. Par nedēļu kūrortā naudu nevis iztērēja, bet nopelnīja.
Ivars bijis arī Indijā un Brazīlijā. “Ceļojums pa Indiju ilga mēnesi. Tas bija pavisam kas cits nekā ceļot pa Eiropas valstīm. Ceļojām draugu kompānijā, bijām iepriekš saplānojuši tā, lai redzētu pēc iespējas vairāk. Bijām gan Himalajos 3500 metru augstumā, gan arī pašā valsts lejasdaļā. Indija ir ļoti dažāda, palikušas ļoti skaistas atmiņas par cilvēkiem, dabu un kalniem. Arī Brazīlija ir ļoti skaista valsts.”
Ciemos pie karaļa un skolotāja
Tomēr visvairāk Ivaram patīk Preslija dzimtene – ASV. “Vēlētos turp vēl aizbraukt, jo šī zeme ir ļoti plaša, dažāda un interesanta. Kaut gan esmu pārbraucis kontinentu no austrumiem uz rietumiem pa slaveno Route 66 ceļu ar mašīnu, vienalga ir sajūta, ka neko daudz no Amerikas neesmu redzējis. Mans sapnis bija kādreiz redzēt Elvisa Preslija mājas Greislendu. To es paveicu pirms trim gadiem.”
Tiesa, īstam svētceļotājam uz rokenrola karaļa māju traucē tūrisma biznesa konveijers – visu laiku nāk grupa pēc grupas. Mierīgi nevar apskatīt, tas viss ir ļoti komercializēts. Elvisa māja ir otrs apmeklētākais objekts ASV pēc Baltā nama.
“Otrā ielas pusē apskatei izstādītas Elvisam piederējušās lidmašīnas, ierīkotas biļešu kases, suvenīru veikaliņi. Tur cilvēki nopērk biļeti, iekāpj nelielā busiņā, un tad viņus pārved pāri ielai, lai gida pavadībā izietu cauri visam īpašumam. Otrajā stāvā nemaz nelaida, tur bija Elvisa guļamistaba. Viena atpūtas telpa bija aprīkota ar trīs televizoriem, viņam paticis skatīties vairākus raidījumus reizē. Ir atsevišķa telpa, kur atrodas diski, apbalvojumi, un istaba arī ar Elvisa tērpiem,” stāsta Ivars
Viņš apciemojis arī Sun Studio, kur ierakstījies gan Elviss, gan daudzi citi slaveni mākslinieki. Studija joprojām darbojas, tikai vecā skaņu aparatūra izstādīta apskatei atsevišķā telpā.
Preslijs neklātienē bijis Ivara pirmais skolotājs, kura ieraksti noteica viņa muzikālo ceļu. “Es klausījos viņa balss tembru, intonāciju, un, kā man teica kāda muzikālā pedagoģe, no Elvisa var mācīties pilnīgi visu. Viņš lieliski izpilda gan lēnās balādes, gan ātro rokenrolu. Domāju, ka man lēnās dziesmas sanāk labāk nekā ātrās – tām vairāk piemērots mans balss tembrs, un to teikuši arī klausītāji,” piebilst Ivars.
Mācījās, valodu nezinot
Skolā Ivars angļu valodu nav mācījies un sākotnēji dziesmās nevienu vārdu nav sapratis, norakstījis tekstu ar latviešu burtiem – ko un kā dzirdēja, tā pierakstīja un iemācījās. Tolaik nebija interneta, kā tagad, kad "YouTube" var noklausīties dziesmu ar tekstu komplektā.
Tagad Pētersonam kopā ar nule iznākušo ir četri diski: “Lai es izpatiktu lielākajai daļai Latvijas klausītāju, man būtu jādzied latviski, bet es esmu tā saaudzis ar to mūziku, kuru izpildu, ka būtu grūti sevi iedomāties citā ampluā. Es to dziedu jau trīsdesmit gadus. Mums ir ļoti daudz latviešu dziedātāju un grupu, kuras spēlē pietiekami kvalitatīvu mūziku, un katrs klausītājs var izvēlēties, kas sirdij tuvāks. Esmu savu nišu atradis.”
Mūziķis atzīst, ka nav izvēlējies vieglāko ceļu. Pārsvarā viņš dzied klubos, piemēram, amerikāņu stilā veidotajā Vecrīgas "Moonshine", kuru galvenokārt apmeklē ārzemnieki. “Skandināvu auditorijai tā ir ļoti populāra mūzika,” novērojis dziedātājs.
Dace Ezera
Foto:
