Rēzija Kalniņa: "Gribētu būt pašironiska, taču diemžēl raudu spilvenā"

Izrāde sākas ar dokumentāliem intervijas kadriem, kurā literāte un filosofe Aina Renda kaismīgi, pat mazliet ārprātīgi stāsta par pašas izveidoto objektīvisma virzienu filosofijā. Izrāvusies no jaunizveidotās Padomju Savienības ciešajiem apskāvieniem, viņa 1925. gadā emigrēja uz ASV. Tur viņa pievērsās rakstniecībai un idejai, kas kolektīvismam pretstata saprātīgo individuālismu, proti, cilvēkam vispirms jārūpējas pašam par sevi…

Ir liels izaicinājums populārai aktrisei spēlēt dīvu. Tā savulaik Vija Artmane skatītāju apziņā tika saaudzēta ar Džūlijas Lambertes tēlu filmā Teātris. Un vēl jo grūtāk ir Rēzijai, kura dzīvē nes draudzīguma filosofiju. Bet – vai tiešām viņā nav nekā no dīvas? Un vai šim vārdam vienmēr ir tikai negatīva pieskaņa? Varbūt sabiedrības elki pilda kādu īpašu misiju? Pat sautējumā, ar kura recepti viņi dalās žurnāla lappusēs, un dubļos uz viņu rokām, stādot kociņu, ir kaut kas dievišķs…

Šahists un figūras

– Tiem, kas skatās Būt par Keju Gondu un pie sevis nodomā – jā, tā ir loma Rēzijai, viņa droši vien saprot, kā jūtas dīva –, ko tu atbildētu, piekristu vai oponētu?
– Aina Renda vispirms uzrakstīja romānu un pēc tam radīja skatuves versiju ar nosaukumu Ideāls. Luga ir par cilvēkiem, kas dzīvo dažādos sociālajos slāņos un kuriem katram ir savi ideāli, par kuriem viņi rakstījuši vēstules Kejai – kaut kam, kas ir nesasniedzams, kaut kam, kas iemieso ilūziju par ideālu: ideālu sievieti, ideālu pasauli, kurā nav netīru trauku, kur bērni nebrēc, kur nav mēnešreižu, nav problēmu, bet ir absolūts skaistums. Pēc tam ir tas, kas notiek ar cilvēkiem, kad viņi sastopas ar savu ideālu.

– Kad atnāk ideāls ar miesu un asinīm un lūdz naktsmājas.
– Jā, šajā gadījumā tā ir kinoaktrise, kura meklē savu ideālu. Viņa stāsta par vīziju, ko redzējusi jaunībā, kalnos, klintī, par cilvēku, kurš stāvējis ieplestām rokām, uz sāniem galvu noliecis – kā nospriegots loks vai kā uzvilkta stīga, kā pilnības nots vai mūzika, kuru cilvēkiem nekad nav gadījies dzirdēt. Viņa saka – un tajā brīdī es sapratu, kādai ir jābūt dzīvei.

Arī viņa šo ideālu meklē visu mūžu. Es nesaku, ka tam jābūt vīrieša, drīzāk – pilnības veidolā. Varu vilkt paralēles, ka viņas ideāls ir Jēzus Kristus. Un viņa to ir redzējusi. Vai sajutusi. Varbūt tikai vīzijā, bet ir radusies sajūta, ka dzīve ir kas vairāk. Dzīvē ir jābūt kaut kam vairāk par lietām, kuras varam ieraudzīt. Un tas, manuprāt, ir ļoti precīzi pateikts Ainas Rendas darba nosaukumā.

– Kādā ziņā?
– Arī Keja Gonda viļas savos ideālos. Viņa izlasa vēstules no pielūdzējiem – viens ir fabrikas strādnieks, otrs sociologs revolucionārs, cits grāfs, vēl kāds ir mākslinieks, radošās profesijas pārstāvis. Izrāde rāda, ko mēs darām, kad nonākam konfrontācijā paši ar sevi. Ar savu ideālu, kurš nakts vidū var ienākt pa mūsu durvīm. Arī Keja Gonda nokāpj no saviem tā saucamajiem augstumiem, no vientulības un iet pūlī – sastapt kaut vienu godīgu cilvēku, kura vārdi, ko viņš rakstījis vēstulē, atbilst patiesībai.

Lai pārliecinātos, ka vārdi nav tikai vārdi. Tas ir pilns metaforām, sadzīvisks un reizē filosofisks darbs. No vienas puses, ir cilvēcīgais aspekts – Keja Gonda ir dīva, vientuļa. Bet es domāju par mistisko, garīgo – man viņa saistās ar kritušo eņģeli, kurš iemiesots šajā aktrisē. Tā ir mistiska, līdz galam neatklāta profesija – mēs ielaižam sevī svešas būtnes, dvēseles, autoru radītus tēlus. Kā neredzamas dzīves informācijas, enerģijas tie, ienākot aktiera ķermenī, ieņemot lielāku vai mazāku telpu, kļūst redzami – kustas ar mūsu rokām, raud mūsu asaras.

Keja Gonda ir kritušais eņģelis, kurš izraidīts no paradīzes. Viņš, tāpat kā cilvēki, pie kuriem viņa aiziet, meklē mīlestību. Un cilvēkam ir iespēja to atklāt – pret tuvāko, pret sevi pašu, pret dzīvi, kaut pret ledusskapi, aizkariem vai cilvēku, kurš ir blakus, bet palicis neievērots.

Kritušais eņģelis iet pie cilvēkiem kā provokators un parādās tieši tajos brīžos, kad cīņa par savu egocentrismu sasniedz augstāko punktu. Visuzskatāmāk tas ir ar Daiņa Gaideļa Dvaitu Lengliju, kurš padzen draugus un arī savu meiteni, kas, atsakoties no visa, ticot viņam kā māksliniekam, ir visu pametusi un konfrontējusi sevi ar ģimeni.

Tajā brīdī parādās Keja Gonda un saka – man vajag palīdzību, tu mani sauci. Un Mākslinieks, paskatoties uz viņu, kā jūtīga dvēsele saprot, ka tā nav Keja Gonda; viņš sajūt šo metafiziku, kas ienākusi viņa telpā. Viņš nevis nepazīst viņu kā aktrisi, bet skatās ar sirds jūtīgumu, redzīgumu.

Lugā ir stāsts par elkdievību. Visi šie cilvēki pielūdz slavu, bagātību, un tas viss ir iemiesojies Kejā Gondā. Cilvēks, kuram trūkst mīlestības, sāk ienīst pasauli. Kritušais eņģelis pie Grāfa aiziet brīdī, kad viņš grib izdarīt pašnāvību, un saka – jā, dari! Es esmu slepkava. Es ne fiziski, bet garīgi nogalinu cilvēkos to, ar ko viņi dzīvo. Bet viņi tik un tā mani pielūdz un tik un tā mani sauc.

Beigās kritušais eņģelis aiziet pie Džonija Dova, kurš ir tīrs un dzīvo ar iekšējo jautājumu – kāpēc pasaule radīta, ja tajā ir tik daudz ciešanu? Kad Keja Gonda ir uz viņa gultas – kā krustā, tikai otrādi, ar galvu uz leju – tas ir kā simbols krišanai. Viņa aizsauc līdzi Dovu, kurš saka – kāda jēga dzīvei? Nekāda. Kāda jēga sapņiem? Nekāda. Tas ir dialogs starp mīlestību un naidu, gaismu un tumsu, un Keja Gonda paņem dvēseli pie sevis. Šis cilvēks atdod dzīvību par savu draugu, šai gadījumā – savu ideālu.

– Tas ir Mārtiņa Upenieka varonis.
– Jā, Dove nozīmē balodis, Džons – tas ir Jānis. Tātad – Jānis Kristītājs, Jānis Balodis.

– Dūja.
– Jā, arī kā Svētais Gars. Izrādē ir ļoti daudz paralēļu, kuras man kā kristietei būtu interesanti simboliski izmantot. Bet katram ir savs redzējums, katram sava šaha partija. Mēs, aktieri, esam kā figūras, bet šahists ir Džilis. Un viņš spēlē šo spēli – caur šīs lugas interpretāciju.

– Un jūs ļaujaties?
– Mums nav varianta neļauties. Džilis paļaujas uz mani, uzticas. Protams, par kādām tēmām mums mēdz būt arī atšķirīgi redzējumi, viņš tomēr ir vīrietis, es – sieviete, bet mēs viens otru pieņemam un cienām.

– Jūs ļoti sen pazīstat viens otru kā radošas personības un varat diskutēt izrādes tapšanas laikā?
– Jā, mēs runājamies… Bet līdzīgi tam, ka filma top nevis filmējot, bet uz montāžas galda, tā izrāde ir režisora interpretācija, viņš veido savu redzējumu. Mēs, aktieri, kā izpildītāji varam dot pienesumu saviem tēliem, bet mēs neveidojam izrādi.

Kur aprakt ilūzijas

– Kā izjuti piefilmējumus, Arta Dzērves videoversiju? Vai tā bija sajūta par Kejas tumšo pusi, viņas zemapziņu? Tie bija baisi, kontrastaini…
– Kontrastaini, protams. Vispirms varu teikt – visu cieņu un apbrīnu Artim. Tā bija mūsu pirmā sadarbība – viņam kā videorežisoram ar savām idejām un man kā izpildītājai. Katru reizi, ejot uz jaunas ainiņas filmēšanu, es nezināju, kas mani sagaida.

– Tev nebija dots mājasdarbs – sagatavoties, apdomāt?
– Nē. Bija situācija, kurā mani ieģērba gan tiešā, gan pārnestā nozīmē un ļāva būt. Manuprāt, Džilis ļoti precīzi katru mazo filmiņu ir pievienojis katram tēlam, kurš raksta, lasa vēstuli. Uzfilmētajā Kejas tēlā ir kaut kas gan no Ievas, gan Lilitas – kā kārdinājums, ābols, kuru nevajag aiztikt, jo tas ir saindēts. Bet tam nav nekāda sakara ar reālo cilvēku, reālo Keju Gondu.

Aina Renda šo darbu veltīja Grētai Garbo, kuru viņa dievināja. Renda pati piedalījās ļoti daudzu filmu masu skatos. Viņa ļoti mīlēja kino, gribēja būt aktrise, spilgta. Par tādu viņa nekļuva, bet izveidoja savu filosofiju. Es ieteiktu noskatīties dokumentālo filmu Sense of Life par Ainu Rendu, kur ļoti daudz kas atklājas, arī saistībā ar darbu Ideāli. Bet Grēta Garbo, kad viņa vēl varēja spēlēt, būt zenītā, karjeras virsotnē, vienkārši aizgāja prom un gadiem ilgi dzīvoja viena, ar kaķiem.

– Tu saproti, kāpēc?
– Es nezinu, kāpēc viņa, bet varu pieņemt, kāpēc cilvēks to izvēlas. Jo, gadiem dzīvojot ilūzijās par perfekto pasauli, pasaku ar laimīgām beigām, un pēc tam nonākot realitātē, tu ieraugi, ka viss iedomātais nav bijis taisnība.

– Bet kurā brīdī Keja Gonda sastopas ar realitāti?
– Viņa sastopas aci pret aci ar šiem cilvēkiem, kuru vēstulēs, ja ieklausies, ir ilgas, sapnis par vertikāli, tādu kā garīgumu. Par šiem pielūdzējiem viņai ir informācija tikai no vēstulēm. Un viņa gaida pierādāmies to, kas tajās rakstīts.

– Un tas sabrūk.
– Tie cilvēki ir pilnīgi citi. Viņa saka – palīdziet man, bet…

– …kāršu namiņi sabrūk cits pēc cita.
– Jā, un katram no viņiem savā ziņā sabrūk šis kāršu namiņš – attiecībā pret sevi, attiecībā pret savām ekspektācijām. Tas, man liekas, vispār ir ļoti raksturīgi – ka mēs gaidām no pasaules, it kā tā mums būtu kaut ko parādā, sakām: man pienākas, kādam mani ir jāmīl, kādam mani jānovērtē...

Arī cilvēki izrādē visu laiku kaut ko gaida no ārpuses. Un, kad atnāk tas, kuram rakstīja vēstuli, un saka – nu tad ejam! Tu teici, ka pametīsi visu un nāksi man līdzi! Viņš saka – nē, man ir tas un tas… vajag jaunu ledusskapi, aizkarus, vispār gribu iestāties golfa klubā un nevaru slēpt slepkavu, jo tad sabruks mana dzīve. Bet tad iemācies atbildēt par saviem vārdiem! Un jautājums, vai vispār vajag pieskarties ideāliem.

Es dodu visu roku

– Vai tu varētu izdot grāmatu ar vēstulēm, kuras tev rakstītas tavā aktrises mūžā?
– Varētu izdot, bet diez vai es to darīšu. Pusi no vēstulēm mans pirmais vīrs paņēma sev, tādu milzīgu lādi. Viņš uztaisīja lielu, lielu ugunskuru, izlasīja katru vēstuli un sadedzināja.

– Valdis?
– Mhm.

– Viņš bija greizsirdīgs?
– Kurš nav?

– Bet viņš taču saprata, ka tie ir… tikai pielūdzēji?
– Nē, es domāju… Ja es pati būtu to izdarījusi, tad tas būtu bijis mans lēmums – pagātne paliek pagātnē. Bet tā bija viņa izvēle.

– Tu ļāvi?
– Jā. Jo tajā brīdī domāju, ka mēs kļūstam par vienu miesu.

– Un ka tev ir jāļaujas? Ja viņš tā grib, ja viņam tā ir vieglāk…
– Jā.

– Tev tagad nav mazliet žēl?
– Man nav žēl, nē. Tā ir pagātne. Ļauj mirušajiem aprakt mirušos. Reizēm sastopos arī ar to, cik ļoti cilvēki pieķeras pagātnei, seniem aizvainojumiem, datumiem, notikumiem.

Dzīve jau sen iet uz priekšu, ir tagadne, bet pēkšņi saproti, ka tā pagātne tik ļoti velk atpakaļ. Un tā to spēj – ļoti labi. Es nerunāju par cilvēkiem, kas ir jau stipri gados, viņi saprot, ka nākotne viņiem ir ļoti īsa, un aiziet atpakaļ pagātnē.

– Padzīvoties senajās sajūtās, atmiņās?
– Jā. Jo viņiem ilgtermiņa atmiņa prevalē pār īstermiņa atmiņu. Viņš var neatcerēties, kur nolika zāles vai brilles, bet visos sīkumos –bērnībā darīto. Tas ir tāds, var teikt, iziešanas vai dvēseles evolūcijas process. Taču esmu par to, ka vajag dzīvot šodien.

Jo vakardiena ir pagātne, rītdienu tu vēl nezini, jo tā ir nākotne, un ir tikai šis mirklis, brīdis, kad mēs ar tevi runājam. Es šobrīd apzinos, ka piecos man būs jādodas grimēties, tad nāks fotogrāfs, tad sākšu spēlēt izrādi, pēc tam darīšu vēl to, to un to… Bet ir tikai tas, kas ir reāli. Un reāli mēs ar tevi sēžam. Un runājam.

– Vai tev tās vēstules turpina nākt?
– Nu, tagad jau mums ir sociālie tīkli.

– Un tajos tevi gāž riņķī?
– Zini, es tam īsti nesekoju. Man vienkārši nav laika. Bet neuzskatu, ka man ir tiesības ignorēt cilvēku, kurš ar mani grib runāt vai pateikt paldies. Iespējams, tas viņam ir prasījis saņemšanos, un tad vienkārši ignorēt… Nu, kas es tāda būtu, lai tā darītu, sakot – man nav laika…? Nē, mēs visi esam cilvēki.

– Tu kaut dažus vārdus, bet atbildi?
– Jā.

– Tas nav kā iedot mazo pirkstiņu?
– Nu, uz to es iekrītu gan. Turklāt es dodu ne tikai mazo pirkstiņu, bet uzreiz visu roku! Taču tāds ir mans raksturs, tāda es esmu. Ko es tagad spēlēšu kaut kādu dīvu, ja tā nav mana daba.

Ko ieraudzīt – dubļus vai zvaigznes

– Lūk, tieši par to es domāju – kā ir ar to dīvu tevī?
– Bet tu mani pazīsti gadiem – vai vari nosaukt par dīvu?

– No vienas puses – jā…
– No kuras? Kurā brīdī es esmu dīva?

– Cilvēki tevi par tādu uzskata.
– Cilvēki uzskata, bet es tāda neesmu. Ja tu mani pazīsti, tu taču zini, kāda esmu un kāda neesmu.

– Redz, Keja Gonda arī droši vien bija citāda, nekā viņu uztvēra sabiedrība. Varbūt tas dīvas tēls ir cilvēku uzbūvēts? Viņiem vajag tādu…
– Jā. Un tā būtu jau cita izrādes interpretācija. Ja mana Keja Gonda atnāktu bez grima, vienkārši kaut kā saģērbusies, jo iepriekšējā dienā braukusi ar motorlaivu gar klintīm… Atkal – klintīm... Bībelē ir teikts – tu esi mana stiprā klints. Atkal simboli. Ja viņa ierastos tā, ka viņu tiešām nevarētu pazīt…

Ja es pie tevis atnāktu bez grima, nesapucēta, kā eju Mārupē uz savu rimčiku… Bet es tā mierīgi jūtos – ka mani nepazīst. Es neesmu dīva, es esmu cilvēks. Ja Keja kā cilvēks atnāktu – palīdziet man! Bet viņa provocē, saka – es esmu slepkava, jo daudz ko cilvēkos nogalinu.

Es nogalinu to, ar ko viņi realitātē dzīvo. Bet viņi vienalga nāk un skatās uz mani. Tāpēc, ka esmu vienīgā, kas liek saprast, ka viņi vēlas nogalināt savus sapņus. Viņi vēlas nogalināt savus ideālus, savus mērķus. Tas nozīmē, ka viņi nevis apzināti vēlas nogalināt, bet viņi nemēģina ieraudzīt debesis. Es tev parādīšu, ko vakar ieraudzīju debesīs – pirmoreiz kaut ko tik skaistu (rāda bildi telefonā). Aināram teicu – Dievs mums ir uzdāvinājis skaistāko gleznu.

– Tādi kā milzu putni…
– Tā ir Dievmāte. Un trepes uz debesīm. Svarīgi, vai tu pacel acis uz debesīm, kad brauc ar mašīnu, vai tikai skaties savā telefonā. Ļoti skaista ir kāda haika – sēdēja divi draugi uz sliekšņa, viens redzēja dubļus, otrs zvaigznes. Esmu pateicīga Džilim, ka viņš izvēlējās tieši šo darbu, acīmredzot pats savu iemeslu dēļ, un man piedāvāja Keju Gondu. Ja tu man tā jautā, es tiešām saskatu daudz līdzību ar savu dzīvi. Jo vairāk tu ej pie cilvēkiem ar pilnīgi atvērtu sirdi plaukstā, jo vairāk tev spļauj virsū un mīda ar kājām.

– Tu esi to piedzīvojusi?
– Es to piedzīvoju. Bet ne no manas Mārupes, ne no manām mājām, ne no vienkāršajiem cilvēkiem, kas arī manī redz vienkāršo cilvēku, bet tieši no tā saucamās elites. Izrādē šo slāni spēlē Dainis Gaidelis. No šīs smieklīgās latviešu elites.

– No tiem, kas apgrozās smalkos pasākumos?
– Tur valda ārkārtīgi liels nihilisms. Kā Laura Groza teica – es jau trīs gadus vairs nelasu kritikas. Tu saproti, ka cilvēki, kuriem ir dots dzirdēt un dzīvot mūzikā, tajā, kas ir vairāk par izdzīvošanu, to nespēj novērtēt, nespēj redzēt skaistumu, vienkāršas lietas, nespēj just. Just līdzi. Viņi nesaprot, kur nonākuši, ka viņiem ir dāvanas un kas patiesībā ir viņu kalpošana.

Viņiem ir – es, es un es, cik kruti vai sarežģīti es tagad pateikšu un kā tagad palielīšos ar savām zināšanām, ar savu ironiju… Vienkārši – tu spēj būt normāls cilvēks vai ne.

– Tu par kritiķiem?
– Nē. Es neteicu vārdu kritiķi, es teicu – cilvēki, kuri nonāk elitē. Tā saucamajā – tur augstāk, kur nav izdzīvošanas, bet iespēja dzīvot. Tātad iespēja just līdzi, iespēja saprast.

– Tu domā, viņiem ir daudz vairāk dažādu resursu – tam, lai justu līdzi?
– Nē, viņiem nav jācīnās par izdzīvošanu.

– Un līdz ar to ir vairāk dots?
– Bet dzīvē ir otrādi – tieši tie, kuriem jācīnās par izdzīvošanu, ir spējīgi just, raudāt un smieties.

– Dalīties?
– Jā. Un tas ir paradokss. Tāpēc es saprotu Keju Gondu, bet nerunāšu konkrēti, nerunāšu par notikumiem, taču man ir šī pieredze.

Es neesmu pasaules naba

– Bet mēs katrs varam jebkuru brīdi pagriezties un nekomunicēt ar tiem, kuri kaut kādā veidā ir mūs aizskāruši, pievīluši…
– To mēs varam. Ja mums ir veselīga pašapziņa, normāla humora izjūta un tamlīdzīgi. Un ja pie tā strādājam.

– Droši vien, ka radošam cilvēkam, turklāt veiksmīgam, ļoti zināmam, ir jāiziet šī skola.
– Jā, bet, ja esi to sasniedzis, tad arī vari iet prom no mākslas. Jo esi sevi izskolojis, tev neko vairs nevajag. Jo – ko gan tu vari dot? Ja viss ir kārtībā. Es uzeju uz skatuves, manam tēlam ir pārdzīvojumi, viņš raud, bet es saku – nu, kur tava  pašironija?!... Nē taču. Nervu gali ir vaļā.

– Tu atstāj sevī to ievainojamības daļu? Apzināti?
– Nē. Tā ir mana daba. Es labāk gribētu būt pašironiska, bet diemžēl raudu spilvenā.

– Un tev nemaz negribas tādu pašsaglabāšanos?
– Ļoti gribas. Protams.

– Tu varētu kā Grēta Garbo pie saviem sunīšiem un kaķīšiem paslēpties Mārupē?
– Nu, es nezinu. Redz, man ir brīnišķīga ģimene un man nekur nav jāslēpjas.

– Šķiet, viena no dīvas pazīmēm ir eksaltētība, vientulība, zināms nelaimīgums – aiz glancētās ārienes, košsarkanām lūpām, aizplīvurotā skatiena un melnajām mežģīnēm…
– Domāju, tā ir tāda ļoti, ļoti liela vientulība.

– To var jaust.
– Vienīgi – ja vesela komanda to nerada mākslīgi, lai ar to nopelnītu naudu. Taisa no tevis dīvu…

– Varbūt tas dīvas tēls pieaug kā āda?
– Es nezinu. Esmu redzējusi – cilvēks ir vienkārši cilvēks, vienkārši kolēģis un tad pēkšņi kļūst par galveno. Viss, viņš pēkšņi pārvēršas, pat tonis kļūst citāds. Es varētu teikt – šis cilvēks jūtas apdraudēts, vientuļš, jo vairs nav spējīgs normāli komunicēt, viņam ir aizdomas, ka no viņa kaut ko grib… Un tā joprojām.

– Vai arī ir sajūta, ka viņu nemīl, ir skaudība, greizsirdība…
– Jā. Tas ir par to – pasargi, Dievs, mani no pārāk lielas naudas, slavas un varas.

– Tu arī vienmēr esi bijusi prīma.
– Tas ir priekš tevis, mīļā.

– Bet reāli – tev ir dotas galvenās lomas.
– Nu, tas ir darbs. Ļoti smags darbs.

– Vai pārējie to neuztver kā prīmas, dīvas būšanu?
– Nezinu, kā pārējie uztver. Esmu trīsbērnu ģimenē augusi un neuztveru to tā. Es neesmu pasaules centrs un naba.

– Tu to skaudību, nenovīdību neesi jutusi? Vai aizdomājusies par to?
– Diemžēl esmu jutusi, sevišķi pēdējā laikā, un tas ir ārkārtīgi bēdīgi. Bet es jau to nevaru mainīt, neiešu katram klāt un neteikšu – tas ir tāpēc un tāpēc, un tāpēc. Vienkārši tāda pieredze ļauj ļoti skaidri ieraudzīt realitāti un saprast, kas ir tā patiesā, īstā cilvēku uzmanība, mīlestība – kad viņiem no manis neko nevajag, tikai pateikt paldies.

Ieeju savā Mārupes veikalā, mēs saskatāmies ar brīnišķīgo pārdevēju, samājamies, ar acīm pajautājam – kā iet? Labi? Labi. Aizbraucu ar saviem mazajiem umpudrumī uz vetaptieku Mārupē, tur ir mūsu ārstes, un mēs runājam… vienkārši par piparmētrām, kas jāstāda, vai tomātiņiem, kas jāpagriež pret sauli, cik bieži tie jālej. Un viss. Saproti, ka tas tik ļoti kompensē to vidi... Es nesaku – skatuvi, nesaku – teātri, bet – vidi. Tu apjaut, ka lielākā daļa ir normāli cilvēki.

Es zinu, ka esmu normāls cilvēks, kas stāda tomātus, liek jaunu sētu, jo mans mazais sunītis izmuka, vajag bez caurumiem. Rīt ar Aināru brauksim uz Talsiem pirkt kokus, stādīsim. Turklāt man ir zaļie pirkstiņi.

– Ko stādīsiet – ābelītes?
– Pagaidām visādus skujkokus. Tas man ir aktuāli, ar to es dzīvoju. Iesēju garšvieliņas un skatos, kā katru dienu kas izdīgst. Domāju, jānopērk podiņi, bet vēl nezinu, baltus vai pelēkus. Nu, tas ir mans.

– Jums tagad ir jauks laiks, kad Ainārs nav ārzemēs un varat būt kopā?
– Jā, ļoti īsu brīdi.

Mēle – abpusgriezīgs zobens

– Vai jūsu mājās, plašākā vai šaurākā lokā, ir Baltā galdauta svētki?
– Nē, mums Ziemassvētkos ir Baltā galdauta svētki. Mums ir tāds ārkārtīgi smieklīgs, brīnišķīgs, interesants stāsts – par to, ka bijām Madeiras salā, skaistā veikaliņā, kur ieraudzīju galdautu, tādu sapņu, bēšu ar zelta izšuvumiņiem un salvetītēm.

Skatos cenu – hm, 100 eiro, tik skaists galdauts, miiilzīgs. Saku – Ainār, šito nopirksim. Lūdzu, man ir sapnis! Aizeju skatīties citus suvenīriņus, viņš paņem galdautu, iet pie kases, un tur, izrādās, cena ir nevis 100, bet gan 1000 eiro. Taču viņš saprot, ka nevar to galdautu nepirkt, jo es pie tā stāvēju stundu.

No sākuma pat nesapratu, ka tas ir ar roku izšūts, vienkārši teicu – gribu šo galdautiņu, lūdzu! Un nekas, pēc tam savilkām jostas, un galdauts ir mūsu… Nesaku, ka ieguldījums, bet atkal – kaut kas ļoti simbolisks. Katros Ziemassvētkos mēs to klājam. Ainārs saprata, ka nav variantu. Lai gan domāju, tādas rocības mums tajā brīdī nebija, lai mierīgi varētu par galdautu ziedot tik lielu naudu.

– Garās maija brīvdienas uz tevi īpaši neattiecas?
– Nē, jo 31. maijā būs pirmizrāde manis iestudētajai Lotes Fēkemansas Indei. Lomās būs Inese Kučinska un Ģirts Ķesteris. Esmu režisore un scenogrāfe, Linda Kalniņa ir horeogrāfe un mana asistente, Ramona Lazda – kostīmu māksliniece, Rihards Sokolovs – gaismu mākslinieks.

Stāsts ir par vīrieti un sievieti. Par zaudējumiem, ieguvumiem, attiecībām, spēju klausoties sadzirdēt vai dzirdot neklausīties. Par absolūtu egoismu, egocentrismu, par sāpēm, par spēju piedot, pieņemt, par nespēju piedot un pieņemt. Es ilgi meklēju, kā lai nosauc izrādes žanru, nonācām pie mīlestības stāsta. Man tie varētu būt mīlestības videoklipi.

– Kāpēc?
– Ļoti liela nozīme šajā izrādē ir mūzikai. Dziesmas gan būs angļu valodā, bet domāju, ka nu jau lielākā daļa elementāras frāzes saprot. Es to nesaucu par dialogu, bet trialogu, jo arī caur mūziku tiek runāts.

– Tie, kuri redzējuši tevis iestudēto Liec Dievam pasmieties, droši vien atceras, kāda nozīme tajā bija mūzikai, cik tas bija emocionāli, piesātināti, vajadzīgi un neatņemami.
– Kā kurš to uztvēra... Dažam varbūt šķita, ka tas ir kā pasvītrojums, liekvārdība. Izrādē Inde mūzikai atkal būs ļoti liela nozīme. Faktiski būs trīs galvenās lomas – Viņš, Viņa un Mūzika.

– Un kas ir inde?
– Inde ir attiecības. Inde ir nepateikšana. Inde ir pārprašana. Inde ir veltīgas gaidas. Inde ir… Zini taču pasaku – kad viena meitene runāja, no viņas bira ziedi un dimanti, bet, kad runāja mātesmeita, no viņas bira krupji un čūskas. Tas ir mūsu izvēlē, ko runājam. Mēle ir abpusgriezīgs zobens. Un te ir tas – inde būtībā ir vārdi, kurus nepasakām tad, kad vajag, vai kurus pasakām tad, kad to nevajadzētu.

– Tātad par mācīšanos runāt?
– Pirmkārt, par mācīšanos dzirdēt. Jo mēs jau dzirdam tikai to, ko saprotam. Un tad mēs interpretējam. Ir ļoti skaists dialogs. Viņš saka – tu labi izskaties. Viņa – tu tā domā? Viņš – jā, es tā domāju. Viņa saka – labi, paldies, ja arī tu tā nedomā…