Apcerīgs atmiņu piedzīvojums. Recenzija par Madaras Dišleres jauno filmu "Paradīze '89"

Ja man vaicātu, kur es biju 1989. gada vasarā, es nezinātu, ko atbildēt. Tajā laikā man bija trīs gadi, un, piemēram, tādu lietu kā «Baltijas ceļš» es neatceros. Taču es miglaini atceros barikāžu laiku un sēdēšanu mājās, gaidot atpakaļ vecākus, kuri bija «kaut kur ārā», darot svarīgas lietas.

Pat līdz galam nezinot, kas tieši notiek (lai arī runas par Latvijas neatkarību virmoja visapkārt), bija skaidrs, ka notiek kaut kas nozīmīgs, svarīgs un kaut kas, «pēc kā viss būs citādi». Madaras Dišleres filma «Paradīze 89» ir trāpīgi uztvērusi tieši šo sajūtu - bērniem ir pieejams ierobežots informācijas daudzums, bet viņi «pa savam» visu saprot un, lai arī pārsvarā atkārto vecāku teikto, ļoti labi apjauš pārmaiņu laika klātbūtni.

Nevar izvairīties no salīdzinājuma ar iepriekšējo Simtgades filmu bērniem - «Vectēvs, kas bīstamāks par datoru» - kura arī vēlējās parādīt mūsdienu jaunajai paaudzei, cik forši bija dzīvoties laukos un baudīt «pareizo bērnību».

Taču, ja Vara Braslas filma aizpeldēja didaktiskā «viss jaunais ir slikts» virzienā, tad Madaras Dišleres filma neko neuzspiež. Tā stāsta par atmiņām, sajūtām un caur šo personisko atspoguļojuma veidu tiešām rada sajūtu, ka, jā, tāda bērnība arī bija ļoti forša. Tieši šeit perfekti savijas realitātes fons un bērnu dzīvās iztēles pasaules. Vecāki, kas nekad nav mājās, nepieciešamība pašiem parūpēties par sevi un pašiem sevi izklaidēt.

Turklāt, jā, bez šīs nospiedošās «pareizās bērnības» idejas. Jo, lai arī cik izklaidējoši ir dzīvoties un spēlēties pašiem savā nodabā, filmā redzošie bērni visu laiku tomēr ilgojas pēc vecākiem. Un ne reizi vien atskan tik ļoti atpazīstamā frāze: «Es gribu mājās». 

Šo tekstu es pati neskaitāmas reizes esmu šņukstējusi, kārtējo vasaru pavadot laukos pie vecmāmiņas. Lai arī tur varēja darīt teju visu, kas ienāk prātā. Protams, ir grūti iztēloties, kā šo filmu skatīsies bērni, kuriem nav šīs nostaļģiskās piesaistes uz ekrāna redzamajam.

Jo, saprotams, ka tieši emocionālo saikni ar filmu man radīja tas, ka patiesībā vēroju tādu bērnību, kādu piedzīvoju pati. Un, pieņemu, liela daļa manu vienaudžu. Tāpēc savā ziņā pat šķiet, ka filma ir vairāk veltījums trīsdesmitgadniekiem, nevis bērniem.

Atstātā četrotne

No Rīgas atbrauc Paula un Laurēns, lai pavadītu vasaru kopā ar savām māsīcām - Maiju un Lindu. Tas nav nekas neierasts, jo visi zina, ka «vecākiem jāstrādā». Taču šajā vasarā kaut kas ir citādi. Jo arī Maijas un Lindas mamma nekad nav mājās, un četrotne dzīvojas pilnīgā brīvībā. Meiteņu tētis atbrauc, iedod naudu iztikai, un uzreiz aizbrauc.

Vecākās meitenes - Paula un Maija - uzņemas gādību par jaunākajām, paralēli klusībā apspriežot savu vecāku dzīves. Viņas ir informētas par Tautas fronti, par mūžīgajām bailēm no kara un par to, ka, iespējams, drīz veikalos nebūs vairs nekā. Turklāt visam pa vidu Maija sastop arī negaidītu lietuviešu draugu, kas slēpjas no iesaukšanas Padomju armijā.

Saulainā paradīze

Operatora Ginta Bērziņa uzburtā pasaule patiesi atgādina paradīzi - tik siltas un saulainas vasaras, šķiet, tiešām bija tikai bērnībā. Lauku mājas pie dabas, vietējais veikals, vietējā kafejnīca - viss strādā, uzburot atmosfēru, kas ir ļoti tālu no «sociālā reālisma», ar ko Padomju laiki saistās lielākajai daļai pieaugušo. Protams, atskaitot tos, kuri joprojām Stokholmas sindroma vīzē ilgojas pēc Ļeņina stingrās rokas.

Subjektīvā Paulas pieredze ir jūtama it visur - meitene vēro, klausās, daudz mazāk runā. Mēs sekojam viņas pieredzei un arī šī saulainā paradīze ir tāda, kādu Paula to iztēlojas. Tur netrūkst arī bīstamu elementu - milicis, mētelīša virinātājs, Maijas mammas neizdibināmās darīšanas, kuru dēļ viņas nekad nav mājās. Kā arī bailes par pašas vecāku iespējamo šķiršanos.

Ar siltu patriotismu

Viena no lietām, kas visvairāk biedē Simtgades filmu sakarā ir šī «obligātā patriotisma nodeva», ko reizēm kino veidotāji ir gatavi maksāt, lai vienkārši gūtu iespēju veidot filmu. Ir jau redzēti diezgan uzskatāmi piemēri. Taču «Paradīze 89», manuprāt, ļoti veiksmīgi izvairās no šīs nodevas. Jā, paralēli risinās Latvijas cīņa par neatkarību. Bet tas, ka skatītājs seko bērnu piedzīvojumiem, kā arī šos notikumus redz viņu acīm, padara filmu personisku un patiesi aizkustinošu. Jo nenoliedzami šis laiks visiem, kas to piedzīvoja, saistās ar kaut kādu neticamu pacēlumu. Mirkli, kad latvieši tiešām rīkojās, ticēja un bija drosmīgi.

Nospiedošā Padomju vara filmā ir klātesoša, bet netiek pārlieku dēmonizēta - tā darbojas tieši tā, kā tajā brīdī darbojās. Televizorā izplatot melīgas ziņas, caur kaimiņiem, kas «pieskata» citus kaimiņus, caur neuzticēšanās sēšanu.

No bērna mutes dzirdot vārdus: «Es nerunāju krieviski PRINCIPA pēc», tie izraisa smaidu. Tā ir no vecākiem noklausīta frāze un ļoti precīza laikmeta zīme. Un ļoti priecē, ka režisore ir apspēlējusi krievu un latviešu sarežģītās attiecības konkrētajā periodā, neizvēloties ērto «labie un sliktie» pozīciju. Ir tikai cilvēki, kuri katrs mēģina izdzīvot - vai nu dodoties stāvēt Baltijas ceļā (viena no filmas vizuāli iespaidīgākajām ainām), vai lasot tukšās pudeles nodošanai.

«PARADĪZE 89»
Bērnu un ģimenes piedzīvojumu filma,  Latvija, 2018
Režisore: Madara Dišlere
Galvenajās lomās: Magda Lote Auziņa, Marta Ģertrūde Auzāne, Evelīna Ozola, Līva Ločmele, Guna Zariņa, Nauris Puntulis, Mantas Bendzius, Sergey Petrov, Inga Apine, Kristaps Ķeselis, Kaspars Gods u.c.