TV ceļotāji knapi izdzīvo Indijā
Latvijas Televīzijā 6. septembrī sākas ceļojumu cikla "700 pasaules brīnumi" jaunā sezona, kas šoreiz iepazīstinās ar Indiju. Raidījuma komanda piedzīvojusi bīstamākās situācijas Latvijas šovu vēsturē.
Piedzīvojumā devās aktieris Aldis Siliņš, mūziķis Goran Gora jeb Jānis Holšteins un operators, producents Edgars Lūsiņš.
Upe aizsit elpošanu
Ceļotāju izturību pamatīgi pārbaudījusi Ladākha, kalnu pāreju zeme, kas lepojas ar augstāko raftinga nobraucienu – traukšanos lejup pa upes krācēm. To izmēģināja Aldis Siliņš. Gids vairākkārt apgalvojis, ka kalnu upes ūdens temperatūra ir mīnus divi grādi.
“Man bija hidrotērps, tāpēc pēc nobrauciena nolēmu izpeldēties. To, ka tā ir kļūda, sapratu, ielecot ūdenī. Tas nebija tā kā pēc pirts ielēkt āliņģī, bet gan āliņģī pa taisno… Aukstums saspieda plaušas tādā kā izelpas stadijā, un nebija iespējams vairs ievilkt elpu. Skatos, ka mana laiva aizpeld uz priekšu, bet nevaru ne pakliegt, ne to panākt, ne vairs elpot…” atceras Aldis.
Par laimi, viņam izdevās sasniegt un pieķerties pie glābēja smailītes. Spēja ieelpot atgriezusies pamazām, tikai nonākot laivā. “Domāju – šitik stulbi būtu nomirt. Tā bija briesmīga sajūta.”
Auksts kā ledus, balts kā palags
Traki bijis pasaules augstākajā kalnu pārejā, ko iespējams šķērsot ar auto. “Kaksang La pāreja atrodas 5438 metrus virs jūras līmeņa. Bijām iecerējuši to sasniegt. Diemžēl 300 metru pirms galamērķa Goran Goram parādījās nopietni kalnu slimības simptomi,” atklāj Lūsiņš.
Mūziķim sākās sirds darbības traucējumi – kļuvis “auksts kā ledus”, „balts kā palags”, sirds stājusies, un pārņēmusi sajūta, ka atslēdzas. Pieredzējušais gids visu laiku mērīja viņa pulsu. Līdz virsotnei bija atlikušas 15 minūtes, kad gids paziņoja, ka augstāk braukt vairs nedrīkst nekādā gadījumā, bet cik vien iespējams strauji jāatgriežas ielejā.
Iesaka labu šprici
Pamatīgās veselības problēmās iekūlies arī Lūsiņš – 39 grādu drudzī: “Gulēju nespēkā, kad gids mani pierunāja doties uz slimnīcu, kurā šad tad iegriežoties arī eiropieši.”
Ārsts uzdevis divus jautājumus, izmērījis asinsspiedienu, licis parādīt mēli un bez neviena paskaidrojuma izrakstījis saujiņu tablešu. Ieteicis arī labu šprici, no kuras slimība uzreiz pāriešot.
“Šķiet, tajā slimnīcā viņi injicēja pirmo reizi,” spriež Edgars. Viņš izvests gaitenī, jo injekciju kabineta nebija, māsiņa izdomājusi, ka durs nevis vēnā, bet gan plaukstas virspusē. Žņauga funkcijas pildīja otra māsiņa, spiežot ar savām rokām pacienta roku.
Parīvē ar sausu vati
“Pirmā paņēma netīru plastmasas spainīti, kādā mēs skābus kāpostus liekam, kā arī sausu vates pikucīti un parīvēja vietu, kur taisās durt. Dur, bet netrāpa... Apspriedusies ar kolēģi, izlēma, ka tomēr durs rokas locītavas vēnā. Tad nu viņa ņēma atkal vatīti (laikam redzējusi filmās, ka pa špricējamo vietu drusciņ jāpabraukā ar vatīti, bet to, ka vate būtu jāpamērcē kādā dezinfekcijas šķīdumā, laikam nezināja)… Apkārt tāda netīrība!”
Galu galā Edgars neļāvies, pateicis paldies un bēdzis prom. Viņš izārstējies, izdzerot iedoto zāļu sauju un līdzpaņemtās Latvijas antibiotikas. Pakalpojums gan bijis lēts – 13 centu mūsu naudā. Mājupceļā lidostā viņš manījis sociālo reklāmu, ka tūristiem jāuzmanās no kādas bīstamas slimības, kas ik gadu paņem tūkstošiem dzīvību.
