Mezgli, kliedzieni un bauda. Šibari meistari Rīgas klubā sien meitenes

Kā cīņas māksla pārtapa seksa spēlītēs

Šibari mākslas dzimtene ir Japāna. Japāņu valodā vārds “šibari” nozīmē “sasiet” un tieši tas arī ir galvenais virvju bondāžas meistaru uzdevums attiecībā pret sev pakļauto subjektu – “Šibari” modeli.

Ārpus festivāliem un prožektoru gaismām šibari ir nodarbe, ar kuru mūsdienās savu seksuālo dzīvi atsvaidzina pāri, kuriem apnicis viss tradicionālais vai ar to gluži vienkārši nepietiek. Taču tālā pagātnē prasmei sasiet cilvēku bija vien praktisks pielietojums – 15. gadsimtā Japānas policisti un samuraji šādi sagūstīja un spīdzināja likumpārkāpējus.

Samurajiem attieksme pret savu gūstekni bija arī goda jautājums, līdz ar to tika izdomāti daudzi un dažādi veidi, kā siet mezglus, lai uzskatāmi demonstrētu personas statusu sabiedrībā. Samuraju laikos šo prasmi dēvēja par Hojo-jutsu, un tai bija cīņas mākslas statuss.

Japāņu guļamistabās Hojo-jutsu (nu jau kā erotiskas sasiešanas māksla) parādījās vien 19. gadsimtā - ar nosaukumu “kinbaku”, savukārt rietumos šo mākslu mūsdienās dēvē par šibari.

Bīstami, taču neprātīgi vilinoši

Jāpiemin, ka šī gada 1. un 2. jūlijā, Rīgā starptautiskais sasiešanas mākslas šibari festivāls “RopeFest” notiek pirmo reizi.

Pasākumā ar vienlīdz uzbudinošām un nervus kutinošām performancēm, kā arī mācību semināriem piedalās pieredzējuši šibari meistari un meistares no Itālijas, Zviedrijas, Čehijas, Krievijas, Ukrainas un Latvijas.

Portāla Kasjauns.lv komandai izdevās aprunāties ar diviem spilgtākajiem pasākuma viesiem no Krievijas – Borisu “Mosafir” un Karolu “Soulrope”.

“Šibari nav tik vien kā mezglu siešana – tā ir partneru komunikācija ar virves palīdzību. Praktizējot šo mākslu, stiprinās pāra saikne vienam ar otru,” paskaidro Boriss, kurš bondāžistu aprindās gan Krievijā, gan Latvijā tiek uzskatīts par ļoti augsta līmeņa meistaru.

“Vēlos gan piebilst, ka šibari var būt bīstama nodarbe. Nekādā gadījumā nevajadzētu ķerties klāt virvēm, iepriekš neapmeklējot apmācības pie atzīta profesionāļa,” piebilst mākslinieks, kurš ar siešanu nodarbojas jau astoņus gadus.

Boriss “RopeFest” pasākuma ietvaros sien kādu latviešu meiteni zilā kleitā. Viņa priekšnesuma pavadījumā dzirdama smaga, agresīva un melanholiska mūzika, kuru ik pa laikam, reaģējot uz pēršanu un arvien ciešāku virves savilkšanos, pārkliedz meitene.

Taču uztraukumam nebūt nav pamata. Kliegšana šādos pasākumos nebūt neesot signāls izbeigt, gluži otrādi – parasti tas ir skaidrs un nepārprotams aicinājums turpināt...

Pēc performances beigām uzzinām, ka Boriss ar latviešu meiteni iepazinies vien dažas stundas, pirms abi kāpuši uz tumšās skatuves.

Vai meitenes prot labāk?

Lai arī par pasākuma naglu, spriežot pēc tā, ko saka kluba apmeklētāji, tiek uzskatīts Boriss “Mosafir”, ar šķietami iespaidīgāku šovu izcēlās otra no Krievijas meistariem – Karola “Soulrope”.

Grūti norādīt uz konkrētiem elementiem, kas tik ļoti izcēla abu meiteņu – meistares un modeles – performanci uz pārējo fona.

To raksturoja ciešs acu kontakts, pārdroši pieskārieni ar lūpām un kopumā daudz brīvāka, neviltota ķermeņa valoda. Iespējams, tā bija abu meiteņu pieredze un savstarpējā emocionālā saikne, iespējams, meitenes gluži vienkārši prot labāk.

Viens gan ir skaidrs – Karolas attieksme pret savu augumā mazo, paklausīgo modeli uz skatuves gluži vienkārši atstāja jūtami spēcīgāku iespaidu uz publiku, beigās izsaucot lielas ovācijas.

“Šibari atklāju gluži tāpat kā jūs šodien – apmeklējot šādu pasākumu. Pirmsākumos arī pati esmu bijusi modeles lomā,” sarunā ar Kasjauns.lv atklāj Karola.

Atbildot uz jautājumiem par to, kā izveidots viņas priekšnesums Rīgas festivālā, sasiešanas meistare paskaidro, ka atsevišķos gadījumos šādu šovu pamatā ir stāsts un scenārijs, taču šoreiz viņa vienkārši ļāvusies izjūtām.

Borisa "Mosafir" sasiešanas mākslai veltītais "Instagram" profils aplūkojams šeit.

Arī Karolas "Soulrope" aktivitātēm bondāžas pasaulē iespējams sekot līdzi sociālajā tīklos.