Pēc gangrēnas Dainis Dobelnieks cenšas aprast ar mākslīgo kāju

Apritējuši septiņi mēneši, kopš skatuves māksliniekam gangrēnas dēļ nācās amputēt kāju. Vairākus mēnešus Dobelnieka vienīgais pārvietošanās veids bija ratiņkrēsls, bet maija sākumā viņš jau stalti stāvēja uz skatuves Borisa Rezņika jubilejas koncertos, pateicoties protēzei.

Dainis atklāj, ka pāris mēnešu laikā viņam ir jau otrā mākslīgā kāja, jo pirmā nav veiksmīgi pielāgojusies: “Vēl aizvien neesmu pieradis pie jaunās kājas. Jo sevišķi, kad esmu uz skatuves. Toties vismaz staigāt varu, un tas ir labi. Varu aiziet gan līdz veikalam, gan uz pastu, bankomātu.”

Kaut arī Dobelnieks nav pārliecināts, vai vispār jelkad pieradīs pie protēzes, jādzīvo ir tālāk. “Protams, Raimonda Paula popūriju izpildot, nevarēšu tā lēkāt, kā bija paredzēts un kā lēkājām 30 gadus,” teic dziedātājs.

Mājās Dobelnieks nesēž, Līgo svētkos "Eolika" uzstājās koncertā Dobelē. “Emocionāli nu jau esmu uz pekām, jūtos atguvies, un par to lielākais paldies ģimenei – sievai Ingai un dēlam Elvijam. Arī draugiem, paziņām.”

Dziedātājs cenšas nebojāt savu omu: “Mācos pieņemt situāciju. Tas ir mana ķermeņa defekts, mana gangrēna... Vienīgā atziņa ir tāda, ka man ir jādzīvo tālāk, savai ģimenei, savai skatuvei un jātiek ar šo defektu galā. Ir trīsreiz, pat piecreiz sarežģītāk. Bet Ūdrītim ir sliktāk. Viņam ir daudz sliktāk. Un ir cilvēki, kam ir vēl ļaunāk nekā viņam. Bet es varu!”

Par iztikšanu Dainis nesūdzas. “Man ir invaliditātes pensija, niecīga, protams, tomēr ir. Tikko beidzot man piešķīra 1. grupu. Ai, negribas runāt par naudas lietām... Man visam pietiek. Ģimene mani atbalsta. Es no cilvēkiem neko nelūdzu un neprasu, un tas ir liels pārpratums vai arī žurnālistu apzināta rīcība, ka pavasarī tika vēstīts, ka esmu lūdzis nākt man palīgā, dot naudu, lai varu atgriezties uz skatuves. Vienmēr esmu ticējis, ka pats ar godu varu tikt ar savām likstām galā,” uzsver mākslinieks.