Dzīvnieku glābēja Binnija
Skandalozā režisora Dž. Dž. Džilindžera dzīvesbiedre uzņēmēja Binnija Ārberga vāc parakstus pret nežēlīgām roņu mazuļu medībām, glābj pamestus suņus, kaķus, trušus un pat savainotu vāveri.
Neizprot medību prieku
„Tas ir ārprāts, kā šos dzīvniekus slaktē! Un tas notiek roņu māšu un tēvu acu priekšā! Kad mednieki ir beiguši savu asiņaino darbu, visa piekraste ir asinīs, un krastā paliek mētājoties asiņaini gaļas gabali... Esmu noskatījusies vairākas filmas par to, kā tas notiek. Nē, patiesībā tikai daļu filmas, jo pārējo es nespēju noskatīties. Tas bija šausmīgi...” sašutusi stāsta Binnija un joprojām aicina parakstīties, lai izglābtu kaut vienu roni.
„Es neaicinu ieslīgt absolūtās galējībās. Man pašai ir ādas apavi, taču man nav dzīvnieku ādas kažoku, vienīgi Džilim (Dailes teātra režisors Dž. Dž. Džilindžers. — S. L.) skapī karājas vairākas ādas jakas. Taču, ja man vajag kažoku, es vienmēr atceros, ka vilkšu mugurā to, kas kādreiz ir bijis dzīvs... Roņa ādas izstrādājumu es nespētu iegādāties, zinot, kādā veidā šī āda iegūta... Kādēļ cilvēki iedomājas, ka esam vienīgie, kas jūt, saprot un uztver? Dzīvnieki arī ir tādi paši, tikai nerunā ar mums. Nē, viņi runā, tikai savā valodā. Viņiem ir vēl izkoptākas maņas nekā mums. Kā būtu, ja, piemēram, kādā Rīgas rajonā mūsu priekšā svešie atnāktu un iznīcinātu bērnus?” sašutusi ir Binnija.
Viņa arī izstāsta gadījumu ar kādu savu draudzeni, kura bijusi medniece. „Kad vaicāju, vai nav žēl dzīvnieku, viņa man atbildēja: „Es gribētu nogalināt ļoti daudz cilvēku, taču tas nav atļauts. Tādēļ es eju medībās un izlādējos uz dzīvniekiem!” Bet reiz viņas kāpņu telpā bija ieklīdis mazs kaķēns. Es teicu — vajag kaķītim iznest pieniņu, citādi viņš nomirs badā! Bet viņa man atbildēja: „Labāk lai viņš nomirst badā, nekā dzīvo kāpņu telpā un čurā, jo tad viss smirdēs!” Draudzene teica, ka nevarot dzīvnieciņu aizvest uz patversmi, jo neesot laika. Bet es to izdarīju. Jāpiebilst gan, ka viņa vairs nav mana draudzene,” neslēpj dzīvnieku glābēja.
Glābj kaķus, suņus un vāveri Ņujorkā
Binnija iesaistījusies ne tikai roņu glābšanā — viņa nespēj vienaldzīgi paiet garām pamestiem dzīvniekiem. „Es nevaru savākt klaiņojošus kaķus, kuri nedodas rokās, bet tiem, kuri glaužas pie kājām un mēģina atrast sev mājas, mēģinu palīdzēt un aizvest uz patversmi.”
Binnijai pašai ir suns — piecus gadus veca dalmāciešu šķirnes kucīte Ronija. „Atceros, kā reiz izgājām pastaigā ar Roniju — toreiz krita slapjš sniegs — un ieraudzījām vilku sugas kucēnu, kas viens pats skraidīja apkārt un sāka ar Roniju spēlēties. Turpat netālu sētniece slaucīja sētu un pastāstīja, ka viņš jau nedēļu esot pamests un dzīvo kartona kastē. Kad abi suņi beidza spēlēties un ar Roniju devāmies mājup, kucēns skumji apsēdās un ilgi mūs vēroja. Vairākas reizes atskatījos, un mana sirds sažņaudzās. Iesēdināju viņu mašīnā un aizvedu uz patversmi. Pēc tam izsūtīju e–pastus pa visu Latviju un sameklēju kucēnam saimnieku,” gandarīta ir Binnija.
Dzīvnieku drauga dabu viņa nezaudē arī ceļojumos. Tā Ņujorkā, staigājot pa Centrālparku, Binnija ievēroja kaķu sakostu vāveri. „To arī aizstiepu uz veterināro klīniku. Izrādās, Amerikā ir īpaša veterinārā ātrā palīdzība, kurai var piezvanīt tāpat kā parastiem „ ātrajiem”, un viņi slimajam dzīvnieciņam atbrauc pakaļ,” stāsta Džilindžera dzīvesbiedre.
Bail no vārnām
No pamestiem dzīvniekiem Binnijai nemaz neesot bail. „Ja ar tiem runājies, saki, ka tur, kur to aizvedīs, būs labāk, dzīvnieki saprot un uzticas. Pat vilku sunītis, kad es viņu vedu uz patversmi, sēdēja ierāvies stūrī un neizrādīja nekādas agresivitātes pazīmes.”
Vienīgie radījumi, no kuriem Binnijai bail, ir putni. „Ja baloži ir lielā barā, eju ar līkumu. Vai vārnas — no tām man ir vēl vairāk bail, jo šķiet, ka viņas var ieknābt galvā! Es gan nekad neesmu satikusi vilku, bet no tā man arī droši vien būtu bail,” atzīst Binnija. No suņiem gan viņa nemaz nebaidoties, lai gan bērnībā viens viņai uzbrucis. „Taču es esot tā brēkusi, ka suns pats no bailēm atlecis atpakaļ un licis mani mierā,” viņa smejas.
Jautru atgadījumu no sērijas „dzīvnieku glābšana” Binnija piedzīvojusi kādā vasarā, kad mitinājusies Apšuciemā. „Tur bija vairāki paklīduši kaķi, tos arī atstiepu uz Rīgas patversmi. Taču, kad Džilis Liepājā iestudēja izrādi, vienu vakaru pie miskastēm ieraudzīju... trusi! Viņš bija līdzīgs manai Ronijai — balts ar melnām pumpām. Sākumā domāju, ka tas ir kaķis, taču — nē! Acīmredzami kādam tas vienkārši bija apnicis. Viņš bija tik neaizsargāts! Viņš taču nomirtu, viņu žurkas sagrauztu! Tādēļ atnesu to mājās,” atceras Binnija.
Viņa palaidusi to skraidīt pa māju, bet trusis sācis visu grauzt. „Suns bija pilnīgā šokā — nolaistām ausīm staigāja apkārt un nevarēja saprast, kas notiek! Piezvanīju aktrisei Kristīnei Nevarauskai, jo viņai arī mājās ir trusis. Viņa teica, ka tas noteikti pa nakti jāliek būrītī, citādi sagrauzīs visu, kam tiks klāt! Nu, nē! Viena truša dēļ taču neskriešu vēlu vakarā pirkt būri! Ieliku viņu vannā. Tur viņš arī dzīvoja divas dienas, līdz sazvanīju trušu audzētavu, un viņi tam atbrauca pakaļ. Kā redziet, visu var nokārtot, ir tikai mazliet jāgrib,” priecājas dzīvnieku draudzene.
Sintija Lase /Foto: no Binnijas Ārbergas privātā arhīva un izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
