Ričiem mūzika vien prātā

Par radniecību

„Tad, kad stāstījām, ka esam brāļi, mums neticēja, jo es esmu latvietis. Tad, kad es pateicu, ka mūs nesaista asinsradniecība, cilvēki sāka domāt, ka kaut ko slēpjam. Tādēļ ir pilnīgi vienalga, ko jūs rakstīsit, jo tik un tā cilvēki ticēs tam, kam gribēs,” secina Kaspars Pudniks.

Tomēr patiesais stāsts ir šāds. Pirms astoņiem gadiem Sando Rudēviča vadītais romu ansamblis „Ame Roma” meklēja vijolnieku, un Kaspara tēvs ieteicis dēlam aiziet uz mēģinājumu. Ticis mēģināts vienu, divas, trīs reizes, līdz trešajā mēģinājumā ansamblim pievienojies desmitgadīgais Ritvars. Tā aizsākās Kaspara Pudnika un Ritvara kopīgā muzicēšana un ciešā draudzība. Ansamblis kopīgi uzstājās četrus gadus, bet tad abi jaunieši nodibināja savu muzikālo apvienību „Džeski Gloss”, piesaistot arī Ritvara vecāko brāli Kasparu Sunīti, kurš līdz tam publikai uzstājies nebija. Kopš tā laika visi trīs kļuvuši par nešķiramiem radiniekiem. Viņi regulāri piedalās koncertos, pasākumos un dzimšanas dienās – viss brīvais laiks tiek pavadīts kopīgos priekos un bēdās. Kopīgs viņu dzīvē bijis arī kāds skumjš periods, pēc kura viņi viens otram kļuvuši kā īsti brāļi, lai gan asinsradniecības Riču starpā nav. Pirms deviņiem gadiem no dzīves aizgāja Kaspara un Ritvara tētis, bet pirms trim gadiem mūžībā aizgāja arī Kaspara Pudnika tēvs. Abi, veselības problēmu dēļ, no dzīves šķīrās pāragri, vēl pašos spēka gados.

Ūdre sūta sveicienus

Jau no bērnības mūzikai Riču dzīvē ir nozīmīga vieta. Kaspara un Ritvara tētis bijis talantīgs dziedātājs, tādēļ jau mazotnē abus dēlus mudināja pievērsties šai nodarbei. Ritvars dzied jau no piecu gadu vecuma un savu gadu gaitā izkopto talantu veiksmīgi parādījis jau 2004. gadā, iegūstot otro vietu Raimonda Paula rīkotajā konkursā „Jaunās zvaigznes”. Savukārt 2007. gadā Ritvars uzstājās televīzijas šovā „Divas zvaigznes” duetā ar politiķi Ingrīdu Ūdri. Arī pēc šova beigām Ritvaram ar Ūdri saglabājušās draudzīgas attiecības, un bijusī politiķe labprāt seko līdzi Riču panākumiem. „Pēc iepriekšējā raidījuma Ingrīda man piezvanīja, izteica atzinību un apsveica ar lielisko uzstāšanos,” atklāj Rinaldo.

Ritvara vecākā brāļa Kaspara dziedāšanas pieredze līdz šim gan nav bijusi tik bagāta – viņš sācis dziedāt tikai pirms pieciem gadiem, tomēr mīlestība uz mūziku Kasparā mājo jau no tiem laikiem, kad viņš, vēl mazs būdams, dziedājis kopā ar tēti.

Brāļi Kaspars un Ritvars savu dziedātprasmi apguvuši pašmācības ceļā, savukārt Riču ģimenes brālēns Kaspars Pudniks mūzikai jau bērnībā pievērsies profesionāli. „Absolvēju Jūrmalas mūzikas skolu, Jāzepa Mediņa mūzikas koledžu un pēcāk iestājos arī Mūzikas akadēmijā. To pabeidzis gan vēl neesmu, bet domāju, ka ar laiku to noteikti izdarīšu,” apgalvo Kaspars.

Viņam ir absolūtā muzikālā dzirde, kuras dēļ apguvis vijoles spēli. „Tiem, kuriem ir absolūtā dzirde, automātiski liek spēlēt vijoli. Manā ģimenē visi ir mācījušies šī instrumenta spēli – mana mamma, tētis, arī abas māsas. Pamatskolā šķita, ka pēc tam jau gan vairs nespēlēšu. Tad vidusskolā katru gadu domāju, ka vijoli jāmet pie malas, bet tā nu iznācis, ka vēl joprojām metu pie malas, bet tik un tā spēlēju,” smaidot stāsta Kaspars.

Lampu drudzi mazina, elpojot dziļi

Vislabāk Ričiem patīk uzstāties uz lielās skatuves, kuplam klausītāju pulkam, tomēr viņi vienmēr nospēlē koncertu arī tad, ja uz to atnākuši vien pāris cilvēku. „Pavasarī ar savu koncertprogrammu uzstājāmies dažādās Latvijas pilsētās. Tad daudzi mums teica, ka ļoti grib atnākt, bet to nevar atļauties, jo tie divi, trīs lati ir nepieciešami, lai nopirktu maizīti. Tad sacījām, lai nāk un klausās par velti! Pēc tam Mātes dienā, 10. maijā, paši sarīkojām vienu bezmaksas koncertu, un iedomājies – neviens uz to neatnāca,” neizpratnē ir Kaspars.

Tomēr piedalīšanās ģimeņu dziedāšanas šovā Ričiem līdz šim ir lielākais muzikālais pārdzīvojums. Šovā ir liela spriedze. „Mēs esam pieraduši būt uz skatuves un strādāt ar cilvēkiem, bet mēs neesam pieraduši pie tās milzīgās atbildības sajūtas, kad zini, ka tevi skatās nevis 100, 200 cilvēki, kas atrodas zālē, bet tūkstoši! Tādēļ ir ļoti liels uztraukums,” skaidro Kaspars. Lai pirms uzstāšanās sevi nomierinātu, Riči pielieto divus paņēmienus – vai nu kā pirmie dodas uz skatuves, pirms vēl sākuši satraukties, vai arī apsēžas klusā telpā, aizver acis un atslābinās, veicot dziļas ieelpas un izelpas.

Bezdarbnieks un muzikants

Riči atzīst, ka ģimenes šovā cita citai ļoti jūt līdzi un labprāt arī izpalīdz. Piemēram, Grīnhofi puišiem palīdzējuši sagādāt dzīvnieku kostīmus. „Par tērpiem nomā mums prasīja 280 latus, bet bērnu izklaides centrā „Pasaku nams” tos dabūjām, nemaksājot neko! Patiesībā apsolīju kādreiz Ziemassvētkos viņiem uzspēlēt vijoli,” atklāj Kaspars. Vispār daudzi uzskata, ka Riču ģimeni šovā atbalsta kādi sponsori. Viņu krāšņie tērpi nudien vedina domāt, ka iesaistīts kāds finansiāls atbalstītājs, tomēr patiesībā Riči iztiek vien ar pāris vienkāršiem apģērba gabaliem un savu radošo pieeju. „Finansiāli nevaram atļauties tērpus ar dažādiem efektiem, kā mums to gribētos, tādēļ izlīdzamies ar to, kas ir. Šova sākumā katrs iegādājāmies sev pāri bikses un kreklu. Tagad uz šo apģērbu bāzes veidojam arvien jaunus šova tēlus. Pieliekam štrumbantes, uzliekam cepures, un jauns tēls ir gatavs,” priecājas Kaspars.

Riči ir pārliecināti, ka neviens no dalībniekiem uz šovu nav nācis naudas balvas dēļ. Viņi paši atzīst, ka 10 tūkstošu eiro lielās balvas iegūšana nozīmētu lielas nepatikšanas. „Nu padomā – krīzes laikos pēkšņi tikt pie baigās naudas... Zini, cik daudzi to gribētu? Tad labāk palikt otrajiem, lai cīnās citi,” secina Kaspars. Tomēr, ja Riči tiktu pie uzvaras šovā, laimētos 10 tūkstošus viņi ziedotu labdarībai. Jaunieši uzskata, ka sev naudu nopelnīs paši, tādēļ balvu labprāt ziedotu kādam bērnam vai ģimenei, kam tā ļoti nepieciešama.

Trijotnes vēl nepiepildīts sapnis ir aizbraukt ceļojumā pa Eiropu. „Nevis doties kocertturnejā, bet gan vienkārši aizbraukt un apskatīt citas valstis, redzēt, kā cilvēki citur dzīvo. Iespējams, brauciena laikā mēs varētu pārdot sava diska ierakstus vai pat vienoties par kādu uzstāšanos. Plāns ir aizbraukt līdz Tenerifei, cauri Spānijai uz Kanāriju salām,” par saviem plāniem aizrautīgi stāsta Kaspars. Lai gan šī iecere Ričiem šovasar neīstenojās, viņi tai neatmet ar roku un ceļojumā plāno doties nākamgad, kad būs lielāka rocība. „Pašlaik mans iztikas avots ir bezdarbnieku pabalsts un mūzika. Par laimi tagad vismaz tiek plānoti vairāki koncerti, bet pārsvarā tā arī pārtiekam – tikai no mūzikas. Un „no rokas mutē”. Nepastāvīgi ienākumi ir mūziķa aroda lielākais mīnuss, tādēļ ir labi, ja papildus tam ir kāds pastāvīgs ienākumu avots,” atzīstas Kaspars. Viņš darījis dažādus darbus – strādājis muitā, celtniecībā un par ziedu izvadātāju, bet līdz šim Kaspara darba vieta bija zviedru uzņēmums „Profs”, kurā Kaspars nodarbojās ar elektromateriālu izplatīšanu. Kad uzņēmumu Latvijā likvidēja, Kaspars kļuva par bezdarbnieku. Tieši tādēļ pirms laika viņš mainījis savu dzīvesvietu, pārceļoties uz Ziepniekkalna daudzstāvu mājas pirmā stāva divistabas dzīvokli, kura uzturēšana mēnesī izmaksā krietni lētāk nekā iepriekšējā.

„Nopirkāt žūriju, ja?”

Riči zina katrs savas stiprās puses un cenšas tās izmantot. Vokāli spēcīgāki ir Kaspars ar Ritvaru, savukārt instrumentāli – Kaspars Pudniks. Un, izmantojot savas dotības, viņiem vienmēr izdodas panākt vēlamo rezultātu. Tomēr Riči savas uzstāšanās vērtē kritiski, jo uzskata, ka vienmēr visu var izdarīt vēl labāk. „Pirmdienas vakarā pirmo reizi noskatāmies iepriekšējā vakara koncerta ierakstu un izvērtējam, kas izdevies, kas – ne. Es pats vairāk skatos uz to, kā priekšnesums izskatījies kopumā, savukārt Ritvars lielāku uzmanību pievērš tieši katra individuālajam balss skanējumam,” zina teikt Kaspars.

Ričiem vienmēr gribas uzzināt, kā viņus novērtējusi žūrija. Tā kā tehnisku iemeslu dēļ šos komentārus nav īsti iespējams sadzirdēt uz skatuves, jaunieši parasti cenšas noskatīties raidījuma atkārtojumu. „Kā pats spilgtākais atmiņā palicis Ulda Marhilēviča komentārs, ka nu gan mēs esam nopirkuši žūriju,” ar prieku atminas Ritvars.

Riči bieži saņem laba vēlējumus un pozitīvas atsauksmes par savu uzstāšanos, bet jaunieši atzīst, ka dažkārt lielā viņiem pievērstā uzmanība nogurdina. „No vienas puses, ir ļoti forši, ka mūs pamana un atpazīst, jo laiku pa laikam saņemam darba piedāvājumus, no otras – ir nepatīkami, ka, iekāpjot autobusā, uzreiz jādomā, kur noslēpties. Īpaši traki ir tad, ja tur iekšā jau sēž klase ar bērniem. Tad dzirdamas šīs sarunas: „Kaspariņš – jā!” Otrā pusē jau bļauj: „Nē, tas nav!” Tad viņi atsūta spiegus. Trīs. Visi sēž un cits citam baksta. „Paprasi!”; „Nē!”; „Nu paprasi – tas ir viņš?”; „Nē, nav!” Tā arī nepaprasa un aiziet atpakaļ,” smejas Kaspars. Atpazīstamība ir jūtama, un ik dienas no saviem pielūdzējiem Riči saņem daudz uzmundrinošu vēstuļu, sirsnīgu komentāru un pat atzīšanos mīlestībā. „Ir patīkami, ka uz mums skatās, ir patīkami, ka novērtē un izsaka komplimentus. Tomēr, ja skatās nepārtraukti, tad ar laiku tas jau vairs nav patīkami,” atzīst Kaspars.

Riču ģimenes pārstāvis Rinaldo uzstājas kopā ar Ingrīdu Ūdri:

Līva Zaksa, «Rīgas Viļņi» / Foto: Mārtiņš Ziders