Aktrises Leldes Vikmanes-Radziņas vīrs ķēries pie vistu kūpināšanas
Sabiedrisko attiecību speciālists Klāvs Radziņš pieķēris klāt jaunu biznesu — kūpinātas vistiņas. Morālo atbalstu viņam sniedz sieva, savulaik slavenā aktrise Lelde Vikmane–Radziņa.
Pirmdienas rītos Klāvs bieži vien ierodas galvaspilsētā ar vistu kravu auto bagāžniekā — savu pircēju pasūtījumu. Pēdējos sešus gadus viņš vēlas pārcelties uz dzīvi ārpus Rīgas: „Ne Pierīgas ciematos, bet krietni tālāk. Pirms pāris gadiem sākām celt māju pie Valguma ezera Smārdes pagastā. Tā ir mana dzimtā puse, kur visu zinu, bet līdz ar krīzes lietām būvniecība drusku iestrēgusi.” Te arī tapusi kūpinātava, kas savukārt ir cits krīzes veicināts „produkts”, kaut vai tāpēc, ka ir vairāk brīva laika.
Nekādi Eiropas absurdi, tikai īsti dūmi
Klāvs nav ļoti aizrāvies ar kulināriju, taču „lauku variantā” ēst gatavošana ejot pie sirds. „Kā pirms gadiem simts. Ar kūpināšanu nodarbojos diezgan sen, bet savam priekam.” Kādā brīdī par stimulu kļuvuši draugi un paziņas, teikdami, atved „arī man vienu un man arī”. Klāvs kopā ar domubiedru ķērušies pie lietas — nodibinājuši zemnieku saimniecību.
„Iedziļinājos likumdošanā, gan Eiropas, gan vietējās direktīvās un pārtikas kvalitātes kontroles sistēmā. Sapratu, ka par lielu ražotni to noteikti nepārvērtīšu, jo gribu taisīt produktu, kas garšo. Savu hobiju esmu pārvērtis arī par citu cilvēku iepriecināšanu. Kūpināšanas tradīcijas, tāpat kā pirtī iešana, mūsu tautai ir tūkstošgadēm. Eiropa tagad prasa kūpināšanā nelietot dabīgos dūmus un uguni, bet dūmu esences. Garšu tas praktiski nemaina, bet no domas vien par esencēm ap dūšu kļūst citādi,” stāsta Klāvs.
Viņš, protams, vistiņas kūpina kā pieklājas ar alkšņu malku, iesākumā uzdod lielāku karstumu ar sausu malciņu, lai iztecinātu visu lieko, tad iet mitrs alksnis un beigās kombinācija ar kadiķi. Izkopta sava receptūra, vistiņas iepērk no kādas Tukuma puses zemnieku saimniecības. Klāvs labprāt pats kūpina, izvēdinot galvu pēc Rīgas jezgas, ir arī algoti palīgi. „Vienai porcijai (24 vistām) četras līdz sešas stundas svaigā gaisā klusā mierīgā vidē —pēc Rīgas ikdienas izbaudu ļoti labprāt.”
Eirokrāti biedē ar dūmu kancerogēnajām vielām, kas varot izraisīt vēzi. „Tieši tādēļ tuvākajos gados mana produkcija nebūs lielveikalos, bet man ir prieks, ka cilvēki to „risku” novērtē. Bez dabīgā dūma nav tas. Ja kādā brīdī Eiropa mums visiem prasīs čurāt tupus, tā taču arī nav lieta. Vai kādu ugunsdrošības apsvērumu dēļ varēs būt tikai elektriskās pirtis. Tad divas trešdaļas latviešu pirtī ies nelegāli. Vai tad Eiropas birokrātu dēļ mainīsim gadu tūkstošiem vecas tradīcijas? Neviens no mūsu kūpinātajām zivīm un gaļām nav ne nomiris, ne pumpas dabūjis.”
Savukārt ar visādām esencēm un mākslīgajām E vielām neko nevar zināt. Pircēji ir draugi, paziņas, citi interesenti un daži mazi veikaliņi Rīgā, galvaspilsētā Klāvs pats personiski divreiz nedēļā pieved pasūtījumus, Kurzemē to paveic viņa kompanjons.
Balsojis pret Eirosavienību
Klāvs neslēpj, ka ir eiroskeptiķis un referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā balsojis „pret”. „Nekad neesmu uzskatījis, ka šī lielā biznesa struktūra nesīs Latvijai ilgtermiņā kaut ko labu. Eiropa mūsu valsti gana daudz čakarē, valsts — gana daudz savus iedzīvotājus. Es neķeru baigo kreņķi par to, ka kaut ko drusku neievēroju. Varbūt ar gadiem Baltijas valstis sapratīs, ka pašas ir gana spēcīgas.” Tomēr ne viss ir tik ļauni ar birokrātiju. „Saprotot sarežģīto situāciju, nav tā, ka visu nenormāli kontrolē. Arī ierēdņi bieži pieiet lietām no veselā saprāta pozīcijām,” piebilst Klāvs.
