Ko dara izputējušie miljonāri?
Kā tas ir — palikt bez naudas, zaudēt miljonāra statusu sabiedrībā, atteikties no greznas, pārtikušas dzīves un sākt visu no jauna?
Savulaik par turīgajiem miljonāriem dēvētie uzņēmēji, nu jau bankrotējušās kompānijas SIA „Zemes tirgus” kādreizējie īpašnieki Aldis Ozols un Ģirts Sirsniņš pēc nekustamo īpašumu tirgus kraha atteikušies no ekstravagantā dzīvesveida ar dārgajām luksusa automašīnām un pievērsušies Dievam.
Aldis Ozols atstāj ģimeni Rīgā un strādā Āfrikā
Pavasarī Aldis Ozols stāstīja, ka vairs nebraukā ar lepnajiem automobiļiem un kļuvis par kājāmgājēju. Aizvadītā gada nogalē laikraksti vēstīja, ka Aldis Ozols nonācis kreditoru gūstā un viņa īpašumi apķīlāti. Aldis finansiālās grūtības nenoliedza un neslēpa, ka „naudīgais laiks” esot aiz muguras. „Paši redzat, kas visapkārt notiek!” viņš nopūtās, atklādams, ka no materiālām vērtībām pārgājis pie garīgajām, bet biznesu nomainījis pret gida darbu. Ozols atklāja, ka pēc vairāku interesentu ierosinājuma plāno doties uz Tibetu kā tūristu grupas vadītājs. „Pats esmu tur bijis divas reizes — mērojis kājām 53 kilometrus garo svētceļojumu svētā Kailaša kalnā, pietiekami daudz uzzināju arī, lasot attiecīgo literatūru,” stāstīja Aldis, piebilzdams, ka, sakārtojoties ekonomiskajai situācijai valstij, viņš varētu atgriezties biznesā. „Pavisam aizgājis no tā neesmu! Biznesa lietas tagad ir tikai nopauzētas. Laiks rādīs, kad un kā darbošos tālāk.”
Jautāts, vai nav bijis grūti sadzīvot ar labklājības līmeņa straujajām izmaiņām, viņš nopietni teic: „Par dzīvi nesūdzos. Katram dzīvē pienāk periods, kad sāc izvērtēt, kādas ir tavas vērtības. To, ka nauda nav svarīgākais, esmu secinājis pilnīgi noteikti. Bet bez naudas arī nevar.”
Laikā, kad bizness jucis un brucis, vislielākais atbalsts uzņēmējam bijusi viņa ģimene. „Esmu ļoti pateicīgs sievai Diānai, ka viņa bija ar mani kopā tad, kad man gāja visgrūtāk. Viņa bija tā, kura mūs saturēja kopā, deva dzīvei jēgu, kā arī spēku un sparu jaunam cēlienam,” dzīvesbiedres atbalstu novērtēja Ozols.
Pirms vairākiem mēnešiem, lai apgādātu ģimeni un „nostātos uz kājām”, Aldis Ozols pārcēlies uz dzīvi Āfrikas valstī Ganā. Tur viņš sācis biznesu zelta raktuvēs un kopumā apsaimniekojot aptuveni 50 hektāru lielu zemes platību. Kā Kas Jauns atzīst Ozola bijušais kompanjons Ģirts Sirsniņš, Aldim Āfrikā klājoties labi, un arī viņš no drauga saņēmis piedāvājumu iesaistīties zeltraču biznesā. „Aizvien apsveru šo iespēju,” neslēpj Sirsniņš, bilstot, ka pagaidām gan vēloties īstenot paša ieceres.
Sirsniņš atteicies no visa un sapņo par savu banku
Ģirts Sirsniņš atklāti bilst, ka pēc nekustamo īpašumu burbuļa sprāgšanas viņš bankām palicis parādā ievērojamas naudas summas. Tomēr šis apstāklis viņam esot drīzāk stimuls nenolaist rokas. Sirsniņš nopūšas, ka kredītsaistību dēļ nesen sev galu padarījis viņa kaimiņš no blakusdzīvokļa. „Skumji, ja cilvēks neredz iespēju, kā izkļūt no savām problēmām, un izšķiras par šādu soli. Dzirdēju, ka tam vīram parādi bijuši vismaz 100 reizes mazāki nekā man. Pasarg’ Dievs, bet mēs taču dzīvojam tikai vienu reizi,” teic Ģirts.
Ozola dzīve Āfrika
Sirsniņam īpašumus bankas neatņem
Viņš pats negrasās padoties. „Es tagad visu sāku ar ļoti lielu mīnusu, pat ne no nulles. Bet tāpat esmu spara pilns visu sākt no jauna. Nav svarīgi, cik naudas bija vai cik ir šobrīd, daudz svarīgāk ir tas, vai spēj piecelties pēc tam, kad krīze ir nositusi zemē.”
Atšķirībā no bijušā partnera Alda Ozola, kurš jau ķēries pie jauna biznesa, Ģirts Sirsniņš pagaidām ieturot pauzi un gaidot, kāda situācija izvērsīsies valstī. Ikdienas iztikšanai pietiekot ar to, ko izdevies iekrāt „zeķē”.
Vaicāts, vai pēc nekustamo īpašumu tirgus kraha Sirsniņam visu vajadzējis atdot bankām, uzņēmējs purina galvu. „Bankas neko nost neņem, jo tām neinteresē mans īpašums — ne zeme, ne māja, nekas. Viņiem vajag atpakaļ to naudu, ko viņi ir iedevuši. Skaidri un gaiši tā arī pasaka.”
Tādi paši spekulanti kā piena tirgotāji
„Nekustamo īpašumu bizness Latvijā ir beidzies kā tāds. Tā, kā bija, domājams, vairs nebūs nekad. Nesen pēc ilgāka laika ieskatījos internetā, kādas ir pašreizējās cenas. No pārsteiguma mute palika vaļā. Centrā dzīvokli jau var nopirkt par 20 tūkstošiem latu! Trīsistabu dzīvokli var atrast pat par 30 tūkstošiem. Domāju, ja pircējs uzreiz atnāktu ar skaidru naudu, varētu dabūt vēl lētāk. Vidējā cena ir 400—500 latu kvadrātmetrā. Par kādu biznesu mēs vairs varam runāt?”
Lai gan Ģirts Sirsniņš piekrīt, ka tieši nekustamo īpašumu tirgotāji lielā mērā piedalījušies krīzes burbuļa pūšanā, viņš tomēr aizstāv savu agrāko nodarbi. „Tagad par nekustamo īpašumu uzņēmējiem visi māk gudri teikt — spekulanti! Es tam nepiekrītu. Ja šāda iespēja bija, to vajadzēja izmantot. Tad jau sanāk, ka spekulācija notiek arī, piemēram, piena biznesā. No zemnieka pienu taču iepērk par nieka 10 santīmiem litrā, bet kāda ir cena veikalā? Seškārtīga! Labi, savs procents aiziet nodokļos, pārstrādei, savs paliek peļņai. Bet kā pārdošanas cena var būt 600% no iepirkuma cenas? Mēs, nekustamo īpašumu uzņēmēji, labākajā gadījumā varējām īpašumus pārdot divreiz dārgāk, nekā nopirkuši. Tad jau visi, kas tirgo pienu, biezpienu un gaļu, arī ir spekulanti — nelieši tāpat kā es!” pukojas Sirsniņš, kurš spriež, ka nākotnē diez vai nekustamo īpašumu jomā atgriezīšoties kā pircējs — pārdevējs. Viņš sevi drīzāk redzot kā investoru, kas iegulda nekustamajā īpašumā līdzekļus, bet to izīrē, nevis tirgo. „Un viens ir skaidrs — tas noteikti nenotiks Latvijā.”
Sirsniņš sapratis, ka Latvija nav gana droša vieta investīcijām. „Ja sāk brukt ekonomika, likumdošana aiziet pastarpināti. Paskatieties, kas pie mums notiek! Vecajiem ļaudīm samazina pensijas. Cik droši varam būt, ka kādudien nesaņemsim vēsti, ka pensijām naudas vairs vispār nav? Un ja nu rīt no rīta valdība pēkšņi paziņos: „Visi jūsu nekustamie īpašumi tagad pieder valstij! Ziniet, ekonomika un finanses ir tādas, un citu variantu mums šobrīd nav. Tāpēc esam spiesti visu pārņemt, un punkts — jūs neesat vairs saimnieki savās mājās. Tas nav nekas jauns, reiz mums jau tā ir bijis,” piesardzīgs ir uzņēmējs un bilst: „Banku sistēma ir notrulināta. Ir pilnīgi normāli, ja tev kontā pēkšņi tiek ieskaitīts, piemēram, miljons, un banka noskaidro, kur šī nauda ir ņemta. Tagad aizej uz banku un šo pašu naudu gribi izņemt, bet nu tevi pratina, kur šo naudu likšu. Tas ir amorāli! Pats pirms kāda pusotra gada esmu ar to saskāries. Un nebija runa par miljonu, tie bija tikai pieci tūkstoši latu. Rakstīju kādus trīs iesniegumus, tā pa pusei jokodams, gan, ka sūtīšu sievai, gan, ka mājās likšu seifā, gan, ka man vienkārši vakaros patīk uz naudu skatīties. Un neviens no šiem variantiem viņus neapmierināja,” Sirsniņš pauž izbrīnu. „Ir valstis, kur ir daudz vieglāki nodokļi, un valstis, kur cilvēkiem ir daudz vairāk naudas. Svarīga ir gan situācija likumdošanā, gan politikā, gan finanšu lietās. Tikai tāpēc, ka esmu Latvijas patriots, negrasos par visām varītēm darboties valstī, neraugoties, lai vai kā mani nesistu ar kāju vai nedauzītu pa galvu.”
Varētu dzīvot Kiprā, sauļoties un saņemt naudu…
Sirsniņš krīzē nevaino valdību, bet uzskata, ka katrs Latvijas iedzīvotājs ir līdzatbildīgs par situāciju valstī. Bet jo īpaši pie tā, kādos apstākļos nu katram individuāli jādzīvo. „Arī pats tagad domāju — kāpēc gan nevarēju tagad būt starp tiem izdzīvojušajiem? Būtu gudrāk investējis līdzekļus un īstajā laikā pratis pareizās lietas apturēt, iespējams, tad šodien es runātu citādi. Tas arī ir ieguvums no krīzes — cilvēki beidzot ir sākuši domāt. Uzskatu, ka laikā, kad gāja labi, esmu pieļāvis ļoti daudz kļūdu. Kāpēc labajos ziedu laikos, kad naudas bija „pilna pakaļa”, nevarēju atvērt četras kafejnīcas, pāris maksas autostāvvietas? Tagad varētu dzīvot Kiprā, sauļoties un saņemt naudu… Kad cilvēkam ir nauda, viņš skatās ļoti šaurā spektrā un neredz, kas notiek riņķī. Ja šodien man ir labi, kāpēc gan lai man nebūtu labi arī rītdien? Bet te pienāk tā rītdiena, un man vairs nav nekā. Turklāt tajā laikā visi bijām „uzpūtušies” milzu pašpārliecinātībā un uzpūtībā, sak, ko ta’ es — miljonārs, tagad krāmēšos ar kaut kādām kafejnīcām?”
Vairākus gadus Ģirts Sirsniņš līdztekus nekustamo īpašumu tirgošanai nodarbojies arī ar dārgakmeņu biznesu. Nu viņš nolēmis aiziet arī no šīs nišas. „Kad pasaulē sāka kristies ASV dolāra kurss, bagātie ļaudis, nevēlēdamies riskēt ar saviem līdzekļiem, masveidā sāka iepirkt dārgmetālus un dārgakmeņus. Proporcionāli pieprasījumam milzu tempos pieauga arī piedāvājums. Nu ar šo lietu nodarbojas pārāk daudzi. Tāpat kā laikos, kad ar nekustamajiem īpašumiem nodarbojās pat ārsts un veterinārārsts un katrs trešais strādnieks, tagad tāpat ir ar dārgakmeņiem,” skaidro Sirsniņš un nožēlo arī kādu garām palaistu iespēju. „Ja pirms pieciem, astoņiem gadiem šeit, Latvijā, zeltu varējām nopirkt par trim līdz pieciem latiem gramā. Tagad tas pats grams maksā 12—15 latu.
Šobrīd domāju, kas neļāva sapirkt zeltu piecus gadus atpakaļ — tagad to varētu labi pārdot. Peļņa būtu divkārša. Bet cilvēkam ir raksturīgi nedomāt uz priekšu. Kas gan tolaik iedomājās, ka tik drīz pēkšņi iestāsies krīze? Liekas naudas jau parasti arī nav…”
Biznesa iespējas meklē Pakistānā
Tomēr gausties Sirsniņam nepatīk. „Uzskatu, ka arī krīze man ir daudz devusi. Es šo laiku izmantoju sevis atrašanai, izmaiņām iekšējā pasaulē. Lasu, izglītojos, daudz laika veltu pārdomām. Protams, arī kaļu plānus, kā izkulties no pašreizējās parādu bedres. Bija doma braukt uz Kipru, taisīt tur restorānu biznesu. Ir daudz dažādu ideju,” neslēpj uzņēmējs. Sirsniņš skaidro, ka mūsdienās jābūt piesardzīgam un savas idejas nedrīkst bārstīt pa labi, pa kreisi. „Esmu secinājis, ka savas ieceres tomēr vajag turēt pie sevis. Nesen man radās labs plāns ar plašām iespējām. Atradu kompanjonus un gandrīz jau sākām kopā ideju realizēt. Tomēr biznesa partneri mani pastūma malā… Notika tā, it kā kārtīs būtu sākuši spēlēt durakus, bet spēles vidū tev paziņo, ka mēs taču spēlējam pokeru. Tas ir drausmīgi. Tieši tāpēc Latvijā vairs neko lielu sākt negribu,” skaidro Ģirts Sirsniņš.
Šovasar viņš pabijis Pakistānā. „Turp devos gan apskatīt valsti, gan izlūkos — biznesa iespēju apzināšanai. Pētot tirgu, interesējos par tādām jomām kā taksometru pakalpojumi, celtniecība un nekustamie īpašumi. Skatījos pēc principa — ja būtu nauda, vai Pakistāna būtu biznesam piemērota vide likumdošanas un visas pastāvošās iekārtas dēļ. Secināju, ka tas nav iespējams. Jā, šajā valstī ir nodevu sistēma un nav nodokļu. Bet ieiet šajā tirgū ir grūti, varētu pat teikt, ka neiespējami. Ārzemju investori viņus neinteresē. Ir labi, kā ir. Turklāt uz baltajiem cilvēkiem viņi raugās ar lielu neuzticību, gluži kā uz citplanētiešiem,” sapratis Sirsniņš. Mājās no ceļojuma nekādas dāvanas Ģirts pārvedis neesot. „Tur suvenīri lielākoties ir saistīti ar reliģiju, dažādas lūgšanu krelles, piekariņi un tamlīdzīgi. Tas man nav vajadzīgs, jo islāms nav mana ticība.”
Pievēršas pareizticībai
Šopavasar pirms brauciena uz Pakistānu Ģirts Sirsniņš nokristījies pareizticīgo baznīcā. Iepriekš gan kristīts, gan iesvētīts evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Ģirts nevarot izskaidrot lēmumu mainīt konfesiju un bilst, ka uz baznīcu Madonā viņu aizvedusi dvēsele. „Kā paši svētie tēvi smejas, luterānisms ir kā bērnudārzs, toties pareizticība ir kā skola,” nopietni bilst Sirsniņš. „Tas, ka mēs agrāk 90. gados skrējām uz baznīcu, pat neskrējām, bet visiem stāstījām — zini, es svētdien biju aizgājis uz baznīcu... Tas bija kā tāds modes kliedziens. Tagad ļoti daudzi cilvēki patiešām iet uz baznīcu, vēršas pie Dieva. Baznīcas kļūst arvien pilnākas. Cilvēki ir sapratuši, ka paļauties var tikai uz sevi un uz Dievu. Ja pats sevi necentīsies pasargāt, arī Dievs tevi nepasargās. Ir tāds teiciens — ja tu vētras laikā esi laivā okeāna vidū un tev ir arī airi, tu, protams, vari lūgt Dievu. Bet esi mīļš — airē arī,” viņš pasmaida.
Tāpat Ģirts apzinājies, cik svarīgi ir nevis raust naudu tikai savām vajadzībām, bet arī dalīties ar līdzcilvēkiem. „Līdz tam katram cilvēkam ir jānonāk. Agrāk šad tad ziedojām labdarībai, jo tā bija pieņemts, un tā bija prestiža lieta. Tagad tās ir jūtas un cilvēcība, kas mani virza sniegt roku tiem, pret kuriem liktenis bijis nelabvēlīgāks nekā pret mani. Diemžēl arī uz to man acis atvērās tikai tagad, kad pašam neklājas tik gludi kā vēlētos. Bet tas man neliedz apņemties darīt labus darbus tad, kad atkal radīsies tāda iespēja. Noteikti ziedošu ne tikai baznīcai, bet arī slimiem bērniem un ģimenēm, ko skārušas grūtības,” solās bijušais miljonārs.
Salabst ar šķirto sievu
Ģirts Sirsniņš apgalvo, ka lepnās dzīves viņam nepietrūkst. Uzņēmējs bilst, ka šis posms dzīvē ar atsacīšanos un zaudēšanu viņam ir kā terapija. „Atceros, kad biju izšķīries no sievas, presē paziņoju, ka esmu apņēmies pārdot dzīvokli, kurā līdz šim bijām kopā dzīvojuši, jo redz — man traucē šķirtās sievas aura! Tas bija pilnīgs stulbums! Tā neapdomīgi izteikties dusmu iespaidā... Neteikšu, ka man ir kauns, es vienkārši jūtos stulbi tās muļķīgās frāzes dēļ. Paldies viņai, ka piedeva man. Tagad ar bijušo sievu esam labi draugi. Viņa tagad dzīvo Ēģiptē, viss ir kārtībā. Mēs sazvanāmies, sarakstāmies, viņa gatavojas braukt ciemos, arī mani solās uzņemt pie sevis,” pasmaida Sirsniņš un nopūšas: „Diemžēl lielai naudai ir tendence samaitāt cilvēkus, kam iepriekš tā nav bijusi. Jā, nenoliegšu, ka bija laiks, kad jutos visvarens un uz citiem cilvēkiem skatījos no augšas. Mana attieksme pret cilvēkiem dažkārt bija zem katras kritikas. Augstprātīga, nereti pat nievājoša… To apzinos. Un, paldies Dievam, man ir laiks un iespēja strādāt ar sevi un visu mainīt.”
Braukā ar vilcienu un sapņo par savu banku
Mercedes Benz Brabus, Infinity, Lincoln, Mercedes Benz SL 500 kabriolets — šādi lepni auto savulaik bijuši Ģirta Sirsniņa autoparkā… Nu viņam vispār vairs nav auto. Ikdienā pa pilsētu Ģirts pārvietojas ar sabiedrisko transportu, lielākoties ar vilcienu, bet darījumu braucienos viņu vadā kolēģi. „Esmu atbrīvojies praktiski no visām lietām, ko savulaik biju iegādājies, lai pašapliecinātos. Esmu pat nomainījis telefona numuru. Daļu esmu pārdevis, daļu atdāvinājis. Man mājās vairs nav dārgo mēbeļu, tūkstošiem vērtu pulksteņu, zelta šķiltavu un pildspalvu. Tagad pats nesaprotu, kāpēc vairākums šo dārgo nieku savulaik tika iegādāti… Toreiz nebija mēra izjūtas. Vai tāpēc, ka nabaga kaimiņš braukā ar žiguli, es nevaru pirkt rollsroisu? Ja ir nauda un patīk, kāpēc ne? Nu jā, agrāk mūsu aprindās visiem vajadzēja to pašu, ko otram, un vēl labāku. Tā bija tāda mērīšanās ar krāniņiem,” pats par sevi pavīpsnā bijušais miljonārs.
„Pēc lietām skumt nevajag. Kad atkal būs nauda, visu nopirkšu no jauna. Protams, rūpīgāk padomāšu, vai kārotais man patiešām ir vajadzīgs,” turpmāko dzīvi nabadzībā Sirsniņš pavadīt nevēlas. „Mans mērķis ir atvērt pašam savu banku,” optimisma pilns tikt galā ar parādsaistībām un no jauna kļūt turīgs ir Ģirts Sirsniņš.
