Mārtiņa Freimaņa 9. dzīvesvieta

Ik brīvu brīdi Freimanis tagad labiekārto savu dzīvokli, bet remontdarbi nav bez traumām. Pienaglots pirksts, izmežģīts plecs, milzu zilums uz sāniem — tās ir tikai dažas likstas, kurās nedēļas laikā iedzīvojies Mārtiņš Freimanis, cenšoties pats pielikt aizkarus, plauktus, lampas un pat elektrības kontaktus. „Pagaidām pie manis valda milzu nekārtība, taču, kad iekārtošos, šeit būs patiešām labi un mājīgi!” pārliecināts ir mūziķis, kura jaunajā dzīvesvietā ir kamīns un pat atsevišķa istaba viņa dzīvniekiem — sunenei Pepei, diviem kaķiem Tīkliņam un Pirātam un bruņrupučiem.

„Ak, dievs, cik darba vēl daudz — jāpieslēdz gāze, jāpieliek izlietnes, protams, viss jāsavāc un jāsakārto. Pagaidām kaut cik apdzīvojamas ir divas istabas, pārējās visas pilnas mantām un drēbēm, kas vēl nav saliktas skapjos,” ar jauno mitekli iepazīstina Mārtiņš. Viņš tagad īrē 112 kvadrātmetru lielu četristabu dzīvokli ceturtajā stāvā, pašā Baznīcas ielas sākumā.

Līdz šim viņš dzīvoja Hanzas ielā, pretī Skonto stadionam. „Beidzās piecu gadu ilgais īres līgums, biju spiests meklēt ko citu,” paskaidro Freimanis, uzskaitīdams, ka šī viņa mūžā būs devītā dzīvesvieta. „Kur tik neesmu dzīvojis... Pati smieklīgākā adrese man bija Liepājā — dzīvoju Kapu un Smilšu ielas stūrī,” gardi smejas mūziķis.

Viens no iemesliem, kāpēc Mārtiņš izvēlējies tieši šo dzīvokli, ir diezgan neparasts. „Iepriekšējā dzīvoklī man bija kāds ļoti savdabīgs žurnālu galdiņš. Lai attaisītu atvilktni, nācās pamatīgi piedomāt — diezgan viltīga sistēma bija. Toreiz pāris stundu ņēmos, kamēr izfunktierēju, kā tas darbojas. Kad pārvācos, to galdiņu atstāju tur, bet šajā dzīvoklī tieši tāds pats jau mani sagaidīja. Mākleris teica, ka varot šo mēbeli mest ārā, jo neviens nezina, kā to lietot, taču es gardi smējos, ka zinu gan! Man šis galdiņš šķita kā zīme, ka dzīvoklis ir jāņem,” izstāsta Mārtiņš, kas nu ticis arī pie elegantām 20. gadsimta sākumā ražotām klavierēm. Arī tās bijušas šajā dzīvoklī, un mākleris piedāvājis no tām atbrīvoties, taču Mārtiņš, protams, bijis kategoriski pret. „Lieliskas klavieres, tikai pedālis jāsaremontē!”

Tante Ļuda, spoks un prostitūtas

Mārtiņš jau paspējis iepazīties ar vienu kaimiņieni. „Kolorīta kundzīte — tante Ļuda. Kad vaicāju, vai viņai naktī nav traucējusi mana skaļā mūzika, kaimiņiene atbildēja: „Nu, ko jūs, jaunais cilvēk, jums ir lieliska gaume. Ne tāda, kā tam klubam — visu laiku bum, bum!” Nu jā, mums aiz sienas ir klubs Essential, bet es tovakar klausījos Eniju Lenoksu,” paskaidro mūziķis un piebilst, ka no kādas istabas loga viņš redz pagalmu, kurā divreiz gadā pulcējoties prostitūtas no visas Eiropas. „Tām dāmītēm tur esot tāda kā arodbiedrības sapulce.”

Freimanis neslēpj, ka viņam jaunajā dzīvoklī vēl ir jāiedzīvojas. Tāpat kā viņa dzīvniekiem. „Pepe iejutās ātri — viņa jau kā čigāniete, pieradusi mētāties pa pasauli. Taču kaķene Tīkliņš gan pirmajās dienās bija pamatīgi apjukusi, īsta histērija. No manis neatkāpās ne soli, baidījās no visa.”

Par Tīkliņu Freimanim ir īpašs stāsts. Viņam bijuši divi šādi kaķēni, taču vecajā dzīvoklī abi tikuši pie atvērta loga un pamanījuši baložus. Viens kaķēns izkritis pa logu un nosities, taču otrs ieķēries palodzē, kamēr viņu ieraudzījuši sētas puikas, kas atraduši kartona kasti un krītošo dzīvnieciņu tajā noķēruši.

Vaicāts, vai jaunajā dzīvoklī nespokojas, Mārtiņš smej: „Pagaidām vēl ne. Bet iepriekšējā — Hansas ielā — gan bija spoks. Tiešām! Es pat viņu redzēju! Ik pa laikam jutu, ka kāds man aiz muguras stāv, arī dzīvnieki bieži vien satraukti skatījās vienā punktā. Tad vēl regulāri cigaretes zuda... Reiz es no rīta viņu ieraudzīju — ļoti solīds un patīkams, smaidošs jauneklis. Turklāt ļoti pozitīvs. Kad par to runāju ar kaimiņieni, viņa atzinās, ka arī redzējusi tieši tādu pašu spoku. Runā, ka tas esot viens no rakstnieka Viļa Lāča dēliem, kas 1940. gadā traģiski gāja bojā, iekrītot lifta šahtā. Nezinu, vai tas tiešām tā ir, bet tas gan ir fakts, ka Vilis Lācis tajā mājā reiz dzīvoja...”