Jaunajai filmai „Dancis pa trim” pārmet aktieru izvēli

Ceturtdien, 3. martā, pārpildītā kinoteātra „Rīga” zālē notika pašmāju režisora Arvīda Krieva jaunās spēlfilmas „Dancis pa trim” pirmizrāde. Ņemot vērā, ka filmas uzņemšanas process noritējis vismaz septiņus gadus, tā ir viena no visilgāk gaidītajām latviešu kinoindustrijā.

Filmas pirmizrāde kinoteātrī „Rīga” tika „iesildīta” ar stundu ilgu programmu, kurā skanēja gan vīru kopas „Vilki” dziedājums, gan radošās komandas pārstāvju atmiņas un dokumentāls ieskats filmas aizkadros. Pirms seansa ar klusuma brīdi tika pieminēti arī radošie spēki, kas nav sagaidījuši filmas pirmizrādi – aktieris Mārtiņš Freimanis, Leonīds Locenieks un Kristīne Bēdele, kā arī operators Dāvis Sīmanis. Ne viens vien uz pirmizrādi ieradās tieši tāpēc, lai novērtētu Mārtiņa Freimaņa nozīmīgo veikumu kino.

„Latvijas vēsture ir kā smags koferis bez roktura – to grūti nest un žēl atstāt, tāpēc, nezinot, ko ar to darīt, izvēlamies to paslēpt...” citējot režisora Arvīda Krieva izteikumu kādā intervijā, trāpīgi tika pieteikts filmas idejiskais pamats. „Dancis pa trim” veidotāji vēlējušies atšķirt tās Latvijas vēstures lappuses, kas atklāj „kureliešu” nozīmi Otrā pasaules kara laikā, latviešu karavīriem mēģinot atrast savu vietu valsts neatkarības atjaunošanā. Protams, to stāstot uz mīlas trijstūra fona jeb Kristīnes Nevarauskas atveidotajai Sandrai liekot nokļūst jūtu krustugunīs starp iznesīgo vācu virsnieku (Mārtiņš Freimanis) un latviešu dižkareivi (Jānis Vingris).

Filmas pirmizrādes neformālās daļas sarunās, kas noritēja turpat kinoteātra kafejnīcā, tika slavēta kinodarba ideja, bet neviennozīmīgu vērtējumu izpelnījās sižetiskais risinājums un aktieru darbs. Kamēr vieni atzina, ka no emocionālā aizkustinājuma pat vairākas reizes apraudājušies, citi nenoticēja kinostāstam neloģisku notikumu, paviršu rekvizītu un vājas aktierspēles dēļ. Jāpiebilst, ka daudzi skatītāji par labākajiem filmas aktieriem atzina tieši mūziķus – Mārtiņu Freimani un Kārli Būmeistaru, smejot, ka visiem zināmais dziedātājs Kaža, kurš filmā atveido vācieti, droši varētu uzņemties Ādolfa Hitlera lomu.

Komentējot redzēto, piemēram, saksofonists Artis Gāga sarunā ar Kasjauns.lv slavēja pagātnes un tagadnes veiksmīgo miksējumu, kas ne mirkli nav traucējis uztver kinodarbu, bet apšaubīja tik daudzu mūziķu nepieciešamību filmā. „Latvija ir maza, tāpēc, zinot cilvēku attiecības popmūzikā, diezin vai uz filmu vajadzēja pārcelt draugu ķēdīti Lauri Reiniku, Freimani un Kažu – nostatot viņus pretējās nometnēs, skatītājam jau bija grūtāk noticēt stāstam,” pauda saksofonists. Savukārt pavāram un uzņēmējam Elmāram Tannim filmā vissaistošākais un noderīgākais šķitis vēsturiskais aspekts: „Klausīties vecāku un vecvecāku stāstījumā par karu nav tik iespaidīgi, kā šos stāstus saskatīt filmā.”