Džilindžera mīļotā aktrise Elīna Dzelme glezno kailus ķermeņus
Aktrise Elīna Dzelme (24) pirms astoņiem gadiem gandrīz iestājās klosterī, taču nu pārsteidz pat tuvākos kolēģus ar savu pirmo gleznu izstādi, kurā skatāmi kaili ķermeņi. Izstādes atklāšana notika 5. martā Rīgas Mākslas telpā.
Izstādes atklāšanas foto
Patiešām — izstādes „Fest Antifrigia” jeb „Svētki pret neauglību” autore ir Dailes teātra jaunā aktrise Elīna Dzelme, kura jau gadu ir kopā ar skandalozo režisoru Dž. Dž. Džilindžeru. Pati Elīna pret šādu atpazīstamības formu ir saprotoša, sarunā ar žurnālu „Kas Jauns” atklājot, ka tieši Džilindžers viņu izvilcis no „pagraba dzīves” un pievērsis teātrim. Tomēr smejot piebilst, ka izstādes sakarā ļoti vēlētos, lai tās ievadteksts nebūtu tikai par režisoru.
Glezna kā iespēja režisēt
Kad Elīna pastāstījusi kolēģiem par gaidāmo izstādi, pieredzējusī aktrise Lilita Ozoliņa pārsteigta atzinusi, ka teātrī kas tāds — gleznojošs aktieris — piedzīvots pirmo reizi. Tikai retais zina, ka gleznošana Elīnas dzīvē nav nekas pārsteidzošs. Ja kas ienācis pēkšņi un neprognozēti, tad tas ir teātris.
„Cik sevi atceros, par gleznošanu vien esmu spējusi domāt,” stāsta aktrise. Māksla Elīnas dzīvē bijusi vienmēr. Savukārt izstādes pieteikumā tās kuratore Sarmīte Sīle par Elīnu Dzelmi raksta: „Burti vēl bija nezināmi, bet uz papīra lapas pārceļo vai visi mājās redzamie priekšmeti. Mākslas skolā regulāri saņemta atzīme 9, bet nākušas dusmas par uzstādījumu vienveidību. Mācījusies akvareli pie Raimonda Rinkeviča, Cēsu puses kalēja un gleznotāja (1999—2001), gleznojusi dekorācijas kristīgajā teātrī „IHTIS”. Tālāk — Rīgas Kultūras vidusskola, sagatavošanās kursi Mākslas akadēmijā ar konkrētu mērķi iestāties Glezniecības nodaļā.”
Tomēr pēdējā brīdī Elīna iestājusies „aktieros”. „Gribēju uzzināt, ko tajos dara. Reiz dzirdēju klasesbiedreni sakām, ka viņa neesot tikusi „aktieros”. Pat nezināju, ka ir tāda fakultāte. Teātris mani īpaši neinteresēja, nebiju gājusi arī uz izrādēm, tomēr domāju, ka jāpamēģina. Dokumentus uz iestājpārbaudījumiem skrēju iesniegt pēdējā dienā, knapi paspēju…” atceras nu diplomētā aktrise, secinādama, ka teātris un māksla viens otru papildina. „Teātrī esmu aktieris. Glezniecībā — režisors, galvenais visā!”
Izstādē „Fest Antifrigia” būs aplūkojamas vismaz 20 gleznas, kas tapušas pēdējo divarpus gadu laikā. Nosaukumu māksliniecei palīdzējusi izdomāt mamma (pēc profesijas — ārste), kura, sekojot līdzi meitas radošajām izpausmēm, spējusi palūkoties uz Elīnas daiļradi kopumā.
Kaili ķermeņi. Vientulība. Seksualitāte. Grūtniecība. Tieksme pēc auglības. Un ne tāpēc, ka tāds — kailumu uz skatuves rādošs — savās izpausmēs tiecas būt Džilindžers. Nē! „Mani darbi radušies pārejā no ļoti dziļas vientulības uz divsavienību. Varam pat runāt par pašportretu. Par savu Ego. Lai arī darbi ir pietiekami ironiski, nevaru noliegt, ka tie saistīti ar mani,” atklāj izstādes autore. Izstādes gleznas radušās laikā, kad Elīnas dzīvē ienācis Dailes teātris, nostabilizējušies uzskati par reliģisko pasauli un sakārtojušās attiecības ar cilvēkiem.
Elīna Dzelme un viņas gleznas
Aktrise neslēpj, ka augusi reliģiozā katoļu ģimenē un 16 gados bijusi doma iet uz klosteri. „Es nevarēju sevi iedomāties kā ārpus baznīcas pastāvošu būtni. Domāju, ka pastāvēt iespējams, tikai visu nakti lūdzoties un meditējot baznīcā. Kad aizgāju uz vidusskolu, ļoti atšķīros no citiem — man bija nodzīti mati, gari, tumši svārki, nelietoju kosmētiku un skaitīju pie sevis pātarus… Ar savu garīgo tēvu pārspriedu iespēju dzīvi turpināt klosterī. Lai arī biju aktīva sportā, piemēram, spēlēju tenisu, no savas dzīves biju izslēgusi puišus, klases vakarus un citus pasākumus. Man šķita, ka tas traucē attīstīties un ka to nekad neuzskatīšu par labu esam. Taču vienā brīdī, sākot domāt, ko baznīca nozīmē man pašai, piedzīvoju tādu kā vilšanos. Sāku mētāties, nesaprast… Meklēt savu vietu, piemēram, labdarībā slimnīcā,” atklāta ir Dzelme.
Meklējot pārliecību, Elīna gājusi arī sešos svētceļojumos. Viens tāds uz Medjugorji Bosnijā un Hercegovinā viņas atmiņā palicis īpaši spilgts. „Man bija kādi 15 gadi, kad kārtējo reizi devos uz Medjugorji. Bija ļoti auksts, laikam Lieldienas. Izdomāju Krusta kalnā, kurā veda sešus kilometrus garš akmeņains ceļš, kāpt basām kājām. Gribēju sevi pamocīt, un tas izrādījās absolūtais ārprāts! Asie akmeņi dūrās kājās, šausmīgi sāpēja un sala. Bet jo tuvāk nāca kalna virsotne, jo vieglāk kļuva. Nezinu, vai tā bija meditācija, kas palīdzēja, bet viss beidzās labi!” atceras māksliniece.
Vidusskolas laikā Elīnai pamazām sākusi rasties interese par to, kas notiek ārpusē — aiz skolas sienas. Iepaticies smēķēt, vērot cilvēkus nakts klubos. 17 gadu vecumā viņai izveidojušās pirmās attiecības ar krietni vecāku vīrieti, un kopā nodzīvojuši četrus gadus. Akadēmijas pēdējā gadā Elīna piedzīvojusi „otru galējību”. Aktrise stāsta, ka Rīgā, Brīvības ielā, viņai piederējusi darbnīca, kurā kādu laiku mitinājusies, vēlēdamās gleznot. „Pusgadu nodzīvoju kā muklājā… Tas bija pilnīgs ego uzplaiksnījums, kā atzinības trūkuma kompensēšana sevī. Vairs nesapratu, ko īsti vēlos — gleznot vai būt aktrise…” atceras Elīna, neslēpjot, ka tas bijis ļoti smags, bet svētīgs laiks viņas dzīvē, kam punktu pielicis Džilindžera piedāvājums uzņemties Punktiņas lomu izrādē „Punktiņa un Antons”.
„Man nebija variantu — vajadzēja reāli sākt strādāt, un tas mani paglāba. Tāpēc vienmēr par to būšu pateicīga Džilim…” Līdz ar ienākšanu teātrī viss Elīnas dzīvē sakārtojies gluži kā pa plauktiņiem, kuros ievērojama vieta atvēlēta arī vaļaspriekam — gleznošanai.
„Kamēr teātrī nestrādāju, gleznoju teātri kā teātri. Man ir glezna, kur teātris ir uzzīmēts ar aktieriem, maskām. Šobrīd tas vairs nav aktuāli. Tagad ir kaut kādas sajūtas, mirkļu uzplaiksnījumi. Sāpes, kas izlien. Un nevarēšana negleznot. Es nevaru bez tā. Man visu laiku niez. Man vajag gleznot,” atzīstas Elīna Dzelme. Arī tajā, ka Džiļa ienākšana dzīvē palīdzējusi augt jebkurā viņas radošajā izpausmē. „Mēs bieži runājam par mākslu. Viņš daudz ir lasījis, tāpēc mums ir interesanti pat strīdēties,” atklāj māksliniece.
Elīnu glezniecībā vienmēr interesējis cilvēks un viņa ķermenis bez teatrālām piedevām. Tātad — kails. Taču mērķis neesot nošokēt ar kailumu, bet gan ar jēgu un būtību. Katrai gleznai esot savs stāsts. Piemēram, darbā „Aurēlija” uz galda sēž kaila sieviete un dēj olas, ko vēro kādi 30 vīrieši. „Viņa glezno sievietes būtību un vientulību vīriešu pasaulē. Vientulības daudzveidību. Savulaik noliegtais lien ārā,” vērtē Sīle. Tuva Elīnai ir bezgalības tēma, kas rokām un kājām liek stiepties laukā no gleznas vai miršanu un dzimšanu atainot vienuviet. Savukārt darbs „Narciss”, kurā redzams kails vīrietis, tapis laikā, kad Elīna piedalījusies izrādes „Ar vīru nav viegli” iestudēšanā un iepazinusi kolēģa Intara Rešetina atveidoto patmīli un savā ziņā narcisu. „Intara loma radīja asociācijas ar Oskara Vailda grāmatas „Doriana Greja ģīmetne” modificēto pasauli, un radās ideja uzgleznot vīrieti, kurš tik ļoti mīl sevi, ka ar vienu kāju stāv podā, kurā čurā, bet tomēr priecājas par savu atspulgu. Šī ir viena no manām mīļākajām gleznām,” skaidro māksliniece, secinot, ka daudzos mūsdienu vīriešos saskata līdzību ar atveidoto Narcisu.
Stāstot par izstādē redzamajiem darbiem, māksliniece uzsver auglības, grūtniecības un harmonisku attiecību tēmu. Bet kā ir ar pašu Elīnu — vai tiešām 24 gadu vecumā un karjeras sākumā aktrisei būtu pieņemama doma par sevis turpināšanu šā vārda burtiskajā nozīmē? Izrādās, daudzsološā aktrise uz to raugās saprotoši. „Man ir brālis, divas māsas, un katram ir pa diviem bērniem. Droši vien tāpēc arī es uz bērnu ienākšanu dzīvē raugos pašsaprotami. Kā būs, tā būs. Katrā ziņā datumu nepateikšu, jo kalendārā to vēl neesmu ierakstījusi,” smej māksliniece.
