Ivars Kalniņš ir bezdarbnieks Latvijā. Aktiera visatklātākā intervija
Ivars Kalniņš (62) pēdējo desmit gadu laikā kļuvis par atzītu un pieprasītu aktieri Krievijā. Taču ceļš, līdz kļuvis par kaimiņvalsts seriālu zvaigzni, bijis smags. Kalniņam joprojām sāp sirds par liegto iespēju spēlēt uz Latvijas skatuvēm.
Ivara Kalniņa deklarētā dzīvesvieta ir Latvijā, Rīgā, un šeit dzīvo arī viņa ģimene: sieva Laura un abas jaunākās atvases — meitas Luīze Dārta (8) un nepilnu gadu vecā Vivjena. Taču pēdējo desmit gadu laikā aktieris regulāri uzturas Krievijā. „Esmu spiests maizi pelnīt ārzemēs,” paskaidro aktieris. Kalniņš ir dusmīgs, un viņam joprojām sāp sirds, ka pirms desmit gadiem teātrim Latvijā viņš izrādījās nevajadzīgs. Tagad, kad sūri un grūti ir strādājis, lai pierādītu sevi un izveidotu karjeru Krievijā, kur šobrīd aktiera intereses pārstāv un naudu palīdz nopelnīt vairāki aģenti, Kalniņš nebaidās ironizēt par lietām un procesiem, kas viņu dzimtenē aizvainojis. „Es varu pateikt droši, ko domāju. Man ne no viena nekā nevajag. Nekad neesmu bijis galma mākslinieks. Tāpēc varu runāt brīvi un apspriest tās tēmas, kas man ir sāpīgas,” skarbs ir Ivars.
Aktieris Ivars Kalniņš
Bezdarbnieka pabalsts aizvaino pašcieņu
Latvijā Ivars Kalniņš ir bezdarbnieks. Taču viņš stūrgalvīgi ir atteicies no iespējas dzimtenē saņemt dažādus sociālos pabalstus. Pat paliekot bez darba Dailes teātrī, aktieris neiestājās rindā pēc bezdarbnieka pabalsta. Vien, piedzimstot jaunākajai meitiņai Vivjenai, intereses pēc kopā ar sievu Lauru piekritis saņemt bērna kopšanas pabalstu.
„Gan bezdarbnieka, gan bērnu pabalsti aizvaino manu pašcieņu. Kad piedzima jaunākā meita, izdomājām pārbaudīt, kāds ir šis bērna dzimšanas pabalsts. Tagad to saņemam, tikai ar to knapi pietiek autiņiem. Un, ja kādam šī mana muldēšana nepatīk, varu to pabalstu atdot atpakaļ,” tiešs ir Kalniņš.
Viņš secinājis, ka šīs sīkās sociālās garantijas ir smieklīgas un cilvēkus aizvainojošas. „Kad dzirdu par pensiju indeksācijām, ka cilvēkiem pie pensijām pieliks vien pāris santīmu klāt, jūtos pazemots. Un kā valsts aizņemtā nauda tiks izmantota? Nu, nav šis process caurspīdīgs. Par ražošanu valstī mēs vispār nerunājam, bet — kā tad aizņemto naudu varēs atdot? Tas nozīmē, ka mēs gaidām kādu onkuli, kurš atnāks un nopirks mūsu kantori, kas saucas „brīvā Latvija”?” sašutis ir Ivars.
Aktieris neslēpj, ka viņam kremt Latvijā notiekošais un viņš pēdējo 20 gadu laikā ir vīlies valsts iekārtā. „20 gadu esam paši pieļāvuši, ka pie varas esošie „jokaiņi” ir visu izsaimniekojuši. Es pat nezinu, kā mēs no šitā visa izkulsimies? Man var pārmest patriotisma trūkumu, bet esmu devis valstij piecus bērnus — Latvijas pilsoņus — un man vēl ir divi mazbērni, kopā septiņi pilsoņi. Neesmu valstij prasījis līdzekļus ne sev, ne viņiem. Naudu nopelnu ārzemēs, bet tērēju to šeit — Latvijā. Un, ja būtu tā, kā rakstīts uz kāda plakāta, kas manā „havajā” pie sienas karājas, — „Tērēsim Latvijas naudu par Latvijas preci!” Diemžēl mums pat savu Latvijas preču nav, mums nav pat savu lielveikalu! Tā mēs uz zaļa zara netiksim. Pie varas atkal sēž tie, kas padomju gados ar spekulāciju nodarbojās, kaut ko pārpirka un pārdeva tālāk. Prostitūtas nevar valdīt valsti, tas jādara saimniekiem, bet mēs neesam pa šiem 20 gadiem kļuvuši saimnieki savā zemē. Mēs izpildām direktīvas, kas no citurienes tiek dotas.”
Latvijā piesaista zaļā zāle un Doma ērģeles
Pirms desmit gadiem Kalniņš ne pēc savas gribas pameta Dailes teātri. Pat palicis Latvijā bez darba, aktieris nav vēlējies darīt ko citu. „Izņemot aktiera darbu, es vēl varētu kaut ko noorganizēt. Taču grāmatveža iemaņu man nav, tāpēc nevarētu būt biznesa cilvēks,” viņš atklāj.
Smeldze par zaudēto darbu Latvijā nav rimusi, tā ik pa brīdim liek par sevi manīt. „Ar mani vienkārši teātris nenoslēdza līgumu, tas arī viss. Un tad sāku pieņemt piedāvājumus no Krievijas un neko vairs neatteicu, ko līdz tam biju atteicis sava muļķīgā patriotisma dēļ. Tolaik atvērās citas durvis un iespējas. Tagad man „pie kājas”, ko par mani spriedīs Latvijā — ka es strādāju ne te, bet citur. Krievija ir ļoti liela valsts, un tur ir savs kinematogrāfs, kam ir tendence attīstīties. Es negrasos pārgriezt ar Krieviju profesionālo nabassaiti. Kā saka, nav svarīgi, kādas himnas mēs dziedam un spēlējam, jo uz klavieru taustiņiem krāsa nemainās,” tiešs ir slavenais aktieris.
Lai gan Kalniņš pēdējos gados ir Krievijā pieprasīts aktieris gan seriālos, gan dažādās izrādēs, Latviju viņš pavisam pamest neplāno.„Ja uzstājies Tālajos Austrumos pie Ķīnas robežas, Eiropā vai Ziemeļamerikā, tad ir pilnīgi vienalga, vai dzīvo Maiami, Maskavā, Rīgā, vai dzīvoklis ir Parīzē. Daudzi krievu mākslinieki dzīvo Spānijā, Parīzē un Amerikā. Viņi pat nav šo valstu pilsoņi, bet ir nokārtojuši uzturēšanās atļaujas, jo šajās valstīs viņiem pieder īpašumi. Tagad ir ļoti mobils laikmets un nav nekādas nozīmes tam, kur dzīvo. Mani Latvijā piesaista zaļā zāle, Brīvības piemineklis, Doma baznīcas ērģeles un dziesmas latviešu valodā.”
Krievijas seriālos aktiera atveidotajām lomām nav suflieru, viņš pats ierunā savu varoņu tekstus krievu mēlē. Lai gan aktieris iepriekš krieviski runājis ar akcentu, diezgan īsā laika periodā viņam bija jāizkopj krievu valoda. Aktieris centīgi strādājis ar sevi un pilnveidojis savu valodas prasmi tiktāl, ka šobrīd viņš ir pieprasīta seriālu zvaigzne, jo pilnībā var atveidot savu lomu. Filmējoties Krievijā, Kalniņš sadraudzējies ar citām Krievijas šovbiznesa zvaigznēm. Nu viņam ir draugi, kuri dzīvo Krievijā, Ukrainā, Amerikā un citās pasaules valstīs.
Ja darba darīšanās aktierim Maskavā jādzīvo īsu laika periodu, viņš izvēlas viesnīcu, bet, ja tiek filmēts garš seriāls Kijevā, Sanktpēterburgā vai Maskavā, tad Kalniņš īrē dzīvokli. „Ja jādzīvo ilgāk, reizēm arī ģimene brauc līdzi. Pa pasauli man iznāk ceļot, gribi vai ne,” bilst aktieris.
Jau tuvākajā laikā Kalniņam jādodas uz Sanktpēterburgu, kur viņam apstiprināta loma jaunā Krievijas seriālā „Peterburgskije perevoroti”. „Notikumi risināsies Pētera I laikā. Lai gan sižets nav vēsturiski pareizs, tomēr visus varoņus varēs atpazīt pēc vārdiem un kostīmiem,” par jauno seriālu stāsta aktieris.
Kalniņu regulāri aicina arī Maskavas teātris „Arbat” doties viesizrāžu turnejā. Pēdējās viesizrādes, kas visilgāk spēlētas, ir „Meistars un Margarita” un „Vecā Arbata pasakas”. „Tā sanāk, ka gandrīz katru gadu ir viena izrāde. Krievija ir liela, un mūsu izrādes noskatās miljoniem ļaužu. Mēs ne tikai Krievijā spēlējam, bet arī braucam ar izrādēm uz Šveici, Stokholmu, Franciju, Vāciju, Kanādu un Ameriku,” stāsta Ivars.
Aktiera kontā ir arī aptuveni 120 kino lomu. Kalniņš prāto, ka tad, kad vairs nejaudās spēlēt kino un uz skatuves, viņš varētu arī atļauties uzrakstīt grāmatu par savu dzīvi.
Kad tētis Ivars ir prom no mājām, aktiera jaunākās atvases paliek mammas Lauras apgādībā. Aktiera sieva ir pilnībā nodevusies ģimenei un bērnu audzināšanai. Kalniņš atzīst, ka viņš bērniem ir vairāk padomdevējs. „Mans uzdevums ir manai karalienei — manai kundzei — sagādāt visu, lai viņai nav jāuztraucas par kaut kādiem sīkumiem,” bilst Kalniņš.
Viņš atklāj, ka savām ģimenes meitenēm, kuras mīļi dēvē par savām „princesēm”, ir radījis ideālus sadzīves apstākļus. „Man tā ir visu mūžu bijis, ka esmu atbildīgs par vairākiem cilvēkiem. Vecākiem bijām četri bērni, un būtībā arī mans tēvs viens pats pelnīja maizi visiem, jo mamma sēdēja mājās un nodarbojās ar bērniem. Ir dzīvē bijuši periodi, kad esmu dzīvojis viens vecpuiša dzīvi. Taču, ja gribi, lai bērni ir labākā materiālā statusā, tad ir jāstrādā,” skaidro Kalniņš.
Pēc labi padarīta darba un saņemta honorāra, it sevišķi, kad ārā ir austa ziema, aktieris ar ģimeni ieplāno kādu ārzemju braucienu, kad visi kopā dodas pasildīties uz Kanāriju salām vai Āfriku.
Sieviešu mīlestība nekur nav zudusi
Tāpat kā jaunības gados, arī tagad, kad matos jau sirmums, Ivaru Kalniņu nebeidz apbrīnot sievietes. „Ir jau visādas muļķības savulaik darītas. Nav man tā mīlestība sveša. Tagad to jūtu no savām tuvākajām sievietēm. No savām talanta cienītājām gan neko nejūtu, varētu jau kādreiz arī kādu puķīti kaut vienkārši uz ielas iedot,” viņš paironizē.
Ar pirmo sievu mūziķi Ilgu Kalniņu, kas nu jau aizgājusi mūžībā, aktieris laulībā nodzīvoja 20 gadu, un šajā kopdzīvē dzimušas divas meitas — Una un Elīna. Otrā aktiera sieva, aktrise Aurēlija Anužīte, laida pasaulē Kalniņa dēlu Miku. Runājot par Kalniņa bagātīgo pieredzi ar sievietēm, viņš atzīst: „Savas dzīves sievietes neesmu pats izvēlējies. Viņas izvēlas mani, nevis otrādi.”
Aktierim svarīgi, lai viņš gan vizuāli, gan iekšēji justos labi. Tādēļ, lai uzturētu sevi formā, Kalniņš daudz kustas. „Cilvēkiem nepatīk uz skatuves redzēt slimus cilvēkus,” atzīst Ivars. Aktieris nav arī burziņu cienītājs. Nepieciešamības gadījumā aiziet uz baznīcu — viņš jau kopš mazotnes ir kristīts luterānis, taču vienlīdz labi jūtas katoļu vai pareizticīgo baznīcā, kā arī sinagogā.
Lai arī aktieris tik daudz savā dzīvē jau pieredzējis, Kalniņš prāto, ka ir vēl lietas, kas viņu spēj pārsteigt. „Dabas skaistums un droši vien jaunatklātā Krievijas dziedātāja Elena Vaenga, kura ir pārsteigums ne tikai man, bet visai pasaulei. Viņa ir skaista un emocionāla meitene,” piebilst Ivars Kalniņš.
Santa Sergejeva/Foto: Dmitrijs Kijonoks, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
