Lenijs Kravics: „Nav nepieciešams daudz, lai tu justos laimīgs”

Šī jums jau būs trešā viesošanās Latvijā. Kā parasti pavadāt laiku līdz koncertam? Iepriekšējā reizē jūs Rīgā bijāt noskatīties filmu Sekss un lielpilsēta.

Man patīk aplūkot pilsētas skaistumu vai arī baudīt labas pusdienas, nogaršojot maltīti kādā no vietējiem restorāniem. Diemžēl ne vienmēr izdodas atrast tam laiku, kad esam turnejā.

Kādudien man piezvanīja The Hunger Games režisors Garijs Ross. Es tobrīd biju Barbadosā un strādāju pie jaunā albuma tapšanas. Viņš pastāstīja, ka noskatījies filmu Precious un viņam paticis, kā atveidoju savu lomu. Rosam šķita, ka mans darbs tajā nav pārāk novērtēts. Jaunajā filmā varonim Sinnam piemīt līdzīgas rakstura īpašības, tāpēc Ross man piedāvāja šo lomu. Viņš teica: „ja vēlies piedalīties filmā, te būs piedāvājums, dari man zināmu savu lēmumu”. Es padomāju un darīju viņam zināmu savu lēmumu. Es piekritu.

Albums Black and White America patiešām atspoguļo manu dzīvi: kas es esmu, kā uzaugu, ko pieredzēju, kā klājās vecākiem, kas bija dažādu rasu pāris sešdesmito gadu sākumā. Albums arī stāsta par to, kur esam šobrīd. Sarakstīt tituldziesmu mani iedvesmoja dokumentāla filma par grupu amerikāņu, kas iestiguši novecojošās domās, kādas viņam savulaik mācītas. Viņi neatbalsta to, kāda ir kļuvusi Amerika un, ka mums ir afroamerikāņu prezidents Viņi ir naida pārpilni. Šie cilvēki pat atļāvās pateikt, ka parūpēsies, lai prezidents ilgi nedzīvotu, ka viņiem ir plāni attiecībā par šo jautājumu... Mani, kā cilvēku, kurš nešķiro cilvēkus pēc rases, tas šokēja, ka aizvien vēl ir ļaudis, kas pieturas šādām domām. Es apzinos, ka ir cilvēki, kas tā uzskata, taču dzirdēt ko tādu publiskā telpā, televīzijā, dokumentālā filmā, tas mani uz mirkli apstulbināja un lika par to aizdomāties. Dziesmas Black and White America piedziedājums ir kā atspēkojums dokumentālā filmā dzirdētajam, vienā no pantiņiem stāstīts par Martinu Luteru Kingu un viņa misiju un iemesliem, otrā – par maniem vecākiem un to, ko viņiem nācās piedzīvot. Līdz kādam sešu gadu vecumam es neapzinājos, ka rase var būt piederību noteicošs faktors. Manās vecāku mājās visi bija dažādu ādas krāsu pārstāvji. Visi pāri, kas nāca ciemos, bija jauktu rasu cilvēki. Pirmajā dienā, kad vecāki mani aizveda uz skolu atklājās, ka viņi ir vienīgais pāris ar atšķirīgu ādas krāsu. Mēs iegājām skolas ēkā un es kā šodien atceros, ka viens puišelis koridorā pieskrēja, paskatījās uz mums un ar pirkstu norādīja: tavs tētis ir baltais! Tā bija pirmā reize, kad nodomāju – ko gan tas nozīmē? Es zināju, ka vecāki izskatās atšķirīgi, bet man tas nebija no svara, es bērnībā par to nedomāju. Mamma man mācīja pieņemt abas kultūras, bet arī apzināties, ka sabiedrība uz mani skatīsies tikai kā uz melnādaino. Viņa man to stāstīja, kad biju vēl mazs. Tā pa īstam viņas vārdus izpratu tikai vēlāk. Taču skolas gados es draudzējos ar visiem: ar baltādainiem bērniem un melnādainiem, meksikāņu bērniem... ar visiem.

Man šķiet, ka jaunais albums ir ļoti personisks, tāpat kā visa manis rakstītā mūzika. Taču šajā ierakstā ir kas īpašs, kas mani pašu uzrunā. Ir sajūta, ka ieraksts patiešām atspoguļo manu dzīves gājumu: to, ko esmu pieredzējis un kurp virzos ceļa turpinājumā. Albums it kā pabeidz šo apli. Esmu ļoti gandarīts par paveikto, ļoti apmierināts radošajā ziņā. Stilistiski mans albums ir ļoti piesātināts, tāpat kā visi iepriekšējie. Es vēlējos iekļaut tik daudz dažādu stilu un skaņu, cik vien iespējams. Albumā ir 16 dziesmu, tās visas ietilpst vienā diska, taču es pats ierakstu uztveru kā dubultalbumu. Es aizvien par ierakstiem domāju kā divu pušu spēlējošām vinila platēm. Šī sajūta mani nekad nav atstājusi. Jaunais albums ir kā divas vinila skaņuplates, kur katrā iekļauts pa četrām dziesmām vienā pusē un četrām otrā.

Dziesmas vienkārši atnāk. Tas varbūt izklausās dīvaini, bet es pat īsti nevaru pateikt, kā atnāk. Kad darbs pie dziesmas ir pabeigts, pēc dažām dienām secinu, ka nesaprotu, kā esmu to paveicis. Es pamodos, man galvā skanēja jauna melodija, es aizgāju līdz magnetofonam, ierakstīju šo gabalu. Tad devos uz ierakstu studiju, sāku apstrādāt, aranžēt, pievienot stīgu instrumentus, sintezatorus, perkusijas un fona vokālus... Skaņdarbs auga un auga, un tad pēkšņi – viss, dziesma ir gatava. Es parasti cenšos paveikt lielāko daļu [ja ne visu] pats un darba procesā es esmu pārāk aizņemts, lai vēl kaut ko domātu. No viena instrumenta dodos pie otra un cenšos panākt plūstošu skanējumu. Kad darbs ir galā, pēkšņi man pašam ir jautājums: kā gan es to paveicu? Es ieeju tādā kā transā, kad strādāju pie dziesmas.

Jā, tā bija viņu ideja. Es tobrīd neplānoju doties turnejā, kad viņi palūdza piedalīties savos šovos. Bija lieliski uzstāties dažos stadiona mēroga koncertos kopā ar saviem draugiem un lieliski pavadīt laiku.

Pirmkārt, man ir fantastisks bērns! Viņa ir apbrīnojama, es pat nevaru vārdos to izteikt. Zoja patiešām ir mans labākais draugs un mūs vieno ļoti ciešas attiecības. Mēs sarunājamies vairākas reizes dienā un cenšamies pavadīt kopā tik daudz laika, cik iespējams. Es no viņas daudz ko mācos. Tas ir kā divvirzienu ceļš.

Tas, ka arī meita darbojas izklaides biznesā, nemaina manu viedokli par šo industriju. Šis bizness ir tāds, kāds tas ir, es to nevaru ietekmēt. Man ir teikšana par to, ko pats izdodu un viņa ir noteicēja pār savu veikumu, izvēloties, kādiem darba piedāvājumiem piekrist. Zoja uzauga šajā vidē un jau kā bērns redzēja visas aizkulises. Meitai ir laba izglītība un viņa prot sevi lieliski pasniegt. Es lepojos kā viņa veido savu karjeru. Zoja ir dumpiniece un dara to, ko vēlas, bet viņai piemīt īsta klase!

Kas jums dzīvē sniedz vislielāko laimes izjūtu?

Tās ir pašas vienkāršākās lietas dzīvē, labi draugi, ģimene un mīlestība. Tas arī viss. Nav nepieciešams daudz, lai tu justos laimīgs.

Gundega Oliņa, Foto: Bulls Press