Arņa Medņa veselības stāvoklis pasliktinājies. Šovakar labdarības koncerts
„Arnis nejūtas visai labi. Aizvakar nācās izsaukt ātrās neatliekamās palīdzības mediķus, jo viņa asinsspiediens pēkšņi uzkāpa līdz diviem simtiem,” šorīt portālam kasjauns.lv pastāstīja mūziķa Arņa Medņa sieva Iveta Medne.
Vēl stundu pirms pusdienlaika Arņa Medņa dzīvesbiedre Iveta nemācēja pastāstīt, vai Arnis Mednis pamodies pacilātā noskaņojumā pirms šovakar Nacionālajā teātrī gaidāmā autorkoncerta, kurā tiks vākti līdzekļi mūziķa rehabilitācijai pēc gada sākumā pārciestā insulta. „Neklājas mums pārāk labi. Arnis pagaidām vēl guļ. Kad pamodīsies, steigšus dosimies vēl pie ārstiem. Arnim taču jau vakarā jābūt koncertā. Un viņš noteikti būs,” optimistiski noskaņota ir Iveta Medne.
Medņu ģimenei gaidāmais koncerts būs nozīmīgs gan kā emocionāls atbalsts, gan finansiāla palīdzība, jo aizvien daļēji paralizētā Arņa Medņa atveseļošanās process ir dārgs.
Latvijas Teātra darbinieku savienības organizētais koncerts Latvijas Nacionālajā teātrī 8. novembra vakarā sāksies pulksten 19.00, un tas sastāvēs no divām daļām. Pirmajā, kas solās būt stundu gara, izskanēs Arņa Medņa komponētās dziesmas no Nacionālajā teātrī izrādītajām izrādēm „Pepija” un „Blumkvists - Meistardektektīvs”, savukārt otrajā daļā, kas ilgs pusotru stundu, populāri mūziķi dziedās 18 Arņa Medņa spilgtākās dziesmas. Uzstāsies Rīgas Doma skolas zēnu koris, Trīs tenori, dziedātāji Linda Leen, Jānis Stībelis, Olga Pīrāgs un daudzi citi. Lai gan Arnis Mednis nejūtas labi, vēl dienu pirms koncerta viņš bijis apņēmības pilns turēt solījumu, un arī pats kāpt uz skatuves ar vienu priekšnesumu.
Viens no labdarības koncerta iniciatoriem un organizētājiem, Nacionālā teātra režisors Jānis Kaijaks portālam kasjauns.lv pauda gandarījumu, ka interese par koncertu ir patiešām liela. „Biļešu, ko iespējams vēl iegādāties, ir pavisam maz – brīvas pašlaik ir tikai aptuveni 170 vietas. Biļešu cenas ir no 1 – 15 latu robežās, un tās aizvien ir nopērkamas Nacionālā teātra kasē un Biļešu paradīzes tirdzniecības vietās,” informē Jānis Kaijaks.
Kasjauns.lv piedāvā žurnāla „Kas Jauns” interviju ar Arni Medni, kas tapa tieši pirms mēneša, un kurā viņš atklāti stāstīja par pārdzīvoto insultu, sajūtām, kādas viņam bija, atrodoties medikamentu komā, un to, kā viņš tagad cīnās par veselības atgūšanu.
Mednis saslima dienā, kad banka atņēma māju
Arnis Mednis par baiso atrašanos starp dzīvi un nāvi: „Esot komā, domāju, ka esmu NASA laboratorijā, kurā tiek izmēģināts kaut kāds jauns kosmosa projekts, un es piedalos eksperimentā.”
18. oktobrī mūziķim Arnim Mednim palika 50 gadu. Tieši desmit dienu pirms jubilejas intervijā žurnālam „Kas Jauns” viņš stāstīja par pārciesto insultu, kas viņu piemeklēja tieši dienā, kad banka atņēma ģimenes māju Mārupē, par to, ko izjutis, trīs nedēļas pavadot komā, par ciešanām un bezpalīdzību, ilgu laiku atrodoties ratiņkrēslā, un ģimeni, kas pašlaik ir vienīgais stimuls un jēga cīnīties par veselību un dzīvot tālāk.
Beidzot uz kājām
Vēl pirms pavisam neilga laika Arnis Mednis bija pašpārliecināts skatuves mākslinieks, komponists un uzņēmējs. Allaž augstu paceltu galvu, taisnu muguru un principiāli pastāvošs par saviem uzskatiem. Tagad viņš ir cits cilvēks.
Uz tikšanos ar žurnālu „Kas Jauns”Arni Medni ar automašīnu atved viņa sieva Iveta. Pa pavērto auto logu lūkojas smaidoša sievietes seja, bet viņai blakus — nedaudz sakņupis, pavisam vājš un slimības nomocīts vīriņš. Tas ir Arnis Mednis, kas februārī cieta no insulta. Arnis un Iveta ir saģērbušies sporta tērpos. Iveta, kura matus apņēmusi ar košu lakatiņu, pošas braukt uz Jūrmalu, lai paskrietu pa liedagu un nopeldētos jūrā, ko viņa dara ik dienas, arī rudenī. Mednim sporta tērps kalpo kā ērtākais apģērba gabals, kurā iespējams ieģērbt pa pusei paralizēto ķermeni. Pēc pārciestā asins izplūduma smadzenēs mūziķim kreisā puse — gan roka, gan kāja — joprojām ir nekustīga. Bet jau pāris mēnešu viņš ir izrausies no ratiņkrēsla. Laiks, kad viņš nespēja ne pats pakustēties, ne aiziet uz labierīcībām, ne nostāties uz kājām, ir aiz muguras. No automašīnas viņš izkāpj pats un, labajā rokā cieši sažņaudzis spieķi, lēnītiņām cenšas pārvietoties, cilādams līdzi nekustīgo kāju.
Intervija notiek Arņa Medņa nelielajā studijā, un, piesardzīgi iesēdies krēslā starp mūzikas instrumentiem, viņš pavisam svešādā, pieklusinātā un vārgā balsī sāk dalīties pārdzīvotajā.
Pārvākšanās vietā — reanimācija
„Februāra beigās, tieši tajā dienā, mūsu mājās notika liela rosība. Kravājām mantas, jo banka mums atņēma māju, kurā bijām ar ģimeni nodzīvojuši jau padsmit gadu. Nebija tā, ka todien es būtu bijis dikti sakreņķējies. To, ka būs jāaiziet no mājām, zināju jau pusotru gadu iepriekš, un situāciju pa to laiku jau biju pieņēmis. Apzinājos, ka krīze skārusi visus, nešķirojot — esi galdnieks vai mūziķis. Tur nav daudz ko analizēt, jo krīze ir krīze — daudzi zaudēja naudu, zaudēja īpašumus. Viens vairāk, viens mazāk, bet kāda tam nozīme — sāp tāpat visiem. Bijām jau noskaņojušies pārcelties uz Rīgu, atradām dzīvokli tuvu centram, Stabu ielā.
Un tad es nokritu. Kreisā ķermeņa puse pēkšņi pārstāja funkcionēt, un es saļimu uz grīdas. Biju pie pilnas apziņas. Iveta teica, ka tūlīt sauks „ātros”. Sieva uzreiz saprata, kas par lietu, lai gan nav mediķis — viņa pēc profesijas ir kultūras darbinieks. Es vēl gribēju turēties kā vīrs, teicu, ka varbūt vēl nevajag zvanīt ārstiem, sacīju, ka labāk nogaidām — varbūt pats no sevis pāries. Bet Ivetas intuīcija teica, ka nekādu joku te nav. Mediķi atbrauca un uzreiz secināja, ka tas ir insults. Kad mani aizveda uz slimnīcu, stāvoklis tikai pasliktinājās, ar medikamentiem tur vairs neko nevarēja līdzēt, un tika pieņemts lēmums par operāciju. Tad manu „ķirbi” kala vaļā, līda iekšā...
Un tad jau sekoja koma. Esot šajā stāvoklī, sajūtas bija briesmīgas. It kā kaut ko dzirdu, kaut ko redzu, rādās murgi. Biju te miris, te dzīvs. Ssvaidījos no viena krasta uz otru. Abas šīs pasaules jaucās kopā, nāca tāds daudzsēriju kino, ka bail. Rādījās visādi zemapziņas tēli un simboli, vaidieniņās! Tas tiešām nebija patīkami. Arī pašsajūta pēc operācijas. Izslavēto gaismas tuneli neredzēju, arī nekādas sava ķermeņa redzēšanas no malas man nebija. Bija tikai ārprātīgi murgi. Likās, ka esmu kaut kādā NASA laboratorijā, kurā tiek izmēģināts kaut kāds jauns kosmosa projekts, un es piedalos eksperimentā. Operācijas laikā kuņģa sula bija iekļuvusi plaušās, man bija drausmīgs klepus, un, komā esot, es nesapratu, kāpēc neviens man nedod klepus zāles. Kaklā man bija ievietots elpošanas aparāts, un likās, ka tā kā jutu, ka ārsti tur kaut ko dara, bet principā nebija tā, ka dzirdētu, ka dakteri runā.
Pēc trim nedēļām beidzot biju nācis pie samaņas. Atvēru acis un ieraudzīju Ivetu. Neatceros, vai tas bija rīts vai vakars. Iveta nedz smaidīja, nedz raudāja, viņa izskatījās gaužām norūpējusies. Murgi bija atkāpušies, sapratu, ka esmu brīvs un galvenais — dzīvs. Sapratu, ka atrodos slimnīcā un esmu slims, bet uzreiz sāku domāt par nākotni, biju apņēmības pilns veseļoties un cīnīties par savu pastāvēšanu. Pēc tam mēnesi pavadīju rehabilitācijā Vaivaros.
Gribu izteikt milzīgu pateicību visiem ārstiem un pārējiem darbiniekiem gan Stradiņos, gan Vaivaros. Un īpašs paldies ķirurgam Putniņam, kurš mani operēja, kura ar Dieva palīdzību vadītā roka glāba mani no nāves.
Sākusies otrā dzīve
Nevienam rados nav bijis līdzīgas likstas. Manai mammai mēdz būt paaugstināts asinsspiediens, taču insulta viņai, paldies Dievam, nav bijis.
Tas, kas ar mani notika, ir liktenis. Tur laikam ir ļoti daudz kas kopā. Man bija jākrīt, lai es apstātos, apskatītos, izvērtētu un saprastu. Ja ar maigiem mājieniem cilvēku nevar ievirzīt dzīvot pareizāk, tad ir jāsit ar betona bluķi.
Tagad daudz laika pavadu domājot. Uzskatu, ka man ir iespēja būt pieredzējušam divas dzīves — to, kas bija pirms insulta, un to, kuru dzīvoju tagad. Toreiz varēju daudz ko darīt, biju ļoti aktīvs, gāju pirmajās rindās ar saviem projektiem, tagad tā visa vairs nav. Neko nevaru. Bet ļoti ceru, ka atgriezīšos un varēšu vismaz kaut ko, kaut mazumiņu darīt. Ir grūti noskatīties, ka tagad viss ir uz Ivetas pleciem...
Esmu mainījies arī cilvēciskā ziņā. Tie ir dažādi skatījumi uz dzīvi. No tā, kas man ir bijis gan tajā dzīvē, gan tagad, bet kam iepriekš nebiju piešķīris tik lielu nozīmi, visvairāk novērtēju savu ģimeni. Ģimene ir visdārgākais, kas man ir. Materiālās lietas nāk un iet, viņas var gūt un var negūt, viņas var pazaudēt un vēlāk vietā dabūt citas, bet ģimenei dzīvē tomēr ir vislielākā vērtība. Un vēl liela vērtība ir veselība.
Slimošanas laikā zaudējis 25 kilogramus
Banka atņēma māju, bet to īsti neuzskatu par iemeslu tam, kas ar mani notika. Mājas zaudēšana — tā bija manas lielās skriešanas sastāvdaļa. Visvairāk veselību zaudēju, taisot džeza klubu. Ļoti stresoju, dikti gribēju, lai viss izdodas, bet diemžēl šis bizness bija pilnīgi neveiksmīgs. Tur pazaudēju nervus, naudu un veselību.
Aicinu visus sekot līdzi un rūpēties par savu veselību, neizturieties pret to tik vieglprātīgi, kā to darīju es. Pats jutu, ka fiziskais ķermenis iet uz galu. Bieži jutos pārguris, bet, kad uznāca galvassāpes, iedzēru tik pretsāpju tableti un joņoju tālāk. Stresa par daudz ir mūsdienu pasaulē.
Slimošanas laikā esmu zaudējis 25 kilogramus. Bet pats par to nepārdzīvoju. Manuprāt, tie bija liekie tauciņi, kas sakrājušies no neveselīgas ēšanas vēlās vakara stundās. Visu dienu biju nojoņojies pa darbiem, un vakaros māca tik liels izsalkums, ka gribējās tā kārtīgi pieēsties.
Tagad man dikti garšo saldumi. Pretī mājai ir veikaliņš, kurā ceļā mājās no studijas ieeju un nopērku kādu biezpienmaizīti. Tur tās ir ļoti, ļoti garšīgas. Esmu iemācījies priecāties pat par garšīgo biezpienmaizīti. Bet par to, kā man nav, es neuztraucos.
Biju ļoti aizkustināts par tautas atbalstu, kad biju saslimis. Kā draugi un sieva stāstīja, internetā cilvēki negānījās kā parasti, bet gan komentāros rakstīja uzmundrinošus vārdus: „Turies! Turies, vecais!”
Pēc saslimšanas ļoti mocījos pašpārmetumos, bet šis cilvēku atbalsts un pozitīvisms ļāva saprast, ka neesmu tomēr bijis tik nederīgs... Par sevis šaustīšanu runājot, ļoti dusmojos, ka agrāk biju nevērīgi izturējies pret saviem mīļajiem. Ka vairāk nodevos darbiem, nevis ģimenei. Ka dažkārt biju tāds negants, ka, atnākot pēc darba noguris un sastresojies, uzdrīkstējos uzbļaut, lai gan vajadzēja izpaust sirsnīgumu un to, ko patiesībā jūtu.
Tagad ar sievu, bērniem un mūsu suni Elsu dzīvojam īrētā dzīvoklī Rīgā. Bērni nebēdājās, ka mums jāatstāj Mārupes māja, jo gribēja, lai dzīvojam pilsētā. Viņiem darbi un mācības ir Rīgā. Beidzamajos gados bija grūti izbraukāt no Mārupes uz Rīgu. Nobraucām milzīgas summas degvielā, arī daudz laika aizgāja. Tagad bērni ar dzīvesvietu ir ļoti apmierināti. Man pašam, protams, pietrūkst Mārupes svaigā gaisa, bet, no otras puses — labi, ka tagad pie manis var atnākt draugi, pakomunicēt, arī pats varu ērtāk nokļūt, kur nepieciešams.
Šobrīd esmu slimības nomocīts cilvēks, bet mans lielākais atbalsts ir mana ģimene. Ar sievu Ivetu esam precēti vairāk nekā 20 gadu, bet pavisam kopā dzīvojam ap 30 gadu. Šajā situācijā patiešām novērtēju, ka man blakus ir īstais cilvēks, novērtēju visu, visu, ko viņa manā labā darījusi un dara.
Iveta katru dienu brauc skriet gar jūru. Kad bija siltāks, es dažas reizes aizbraucu līdzi pabūt pie jūras. Bet tā es lieki līdzi nebraukāju, Ivetai no manis ir jāatpūšas...
Labākais uzmundrinājums no Ivetas puses ir viņas smaids. Zinu, cik grūti viņai pašlaik ir, bet viņa smaida. Un ar savu smaidu dod spēku man cīnīties ar slimību. Iveta un mūsu bērni ir vienīgais dzinulis, kas dod manai dzīvošanai iemeslu un jēgu.
Vakaros, piemēram, apskaujot savu sieviņu, izjūtu arī neaprakstāmu laimi. Arī bērni dzīvo ar mums kopā, un es novērtēju, ka mums ir šis laiks visiem dots. (Arņa Medņa acis izplūst asarās. — Aut.) Bērni ir lieli, viņi paši dzīvo katrs savu dzīvi, joņo apkārt... Laimes izjūta ir tad, kad visa ģimene ir mājās, tad arī pats jūtu, ka man kļūst bišķiņ labāk. Viņi bieži saka: „Tēti, turies, tu izveseļosies!” Vispār ģimene ļoti cenšas, kā nu vien prazdami, mani uzmundrināt. Es tiešām esmu bagāts cilvēks.
Pateicīgs Dievam par iespēju staigāt
Sākumā biju pavisam nevarīgs, bet nu jau man pārāk lielu aprūpi nevajag. Tagad, piemēram, nevaru kurpes aizsiet ar vienu roku, ēst pagatavot, bet es ļoti, ļoti, ļoti ceru, ka tikšu atpakaļ pie veselības un pats varēšu vēl daudz ko darīt. Jau esmu lielu ceļa gabalu nogājis. Sākumā vispār nestaigāju. Lai no ratiņkrēsla pārsēdinātu mani citā krēslā, bija vajadzīgi divi cilvēki. Pats arī uz tualeti nevarēju aiziet. Tas bija briesmīgs periods. Paldies Dievam, ka pietika gribasspēka pateikt sev: „Celies!” Un piecēlos no tā ratiņkrēsla, ņēmu kruķi un sāku cīnīties pats staigāt. Nu jau varu noiet lielākus gabalus.
Mazliet komponēju pie klavierēm. Diemžēl varu spēlēt tikai ar vienu roku, jo kreisā puse man aizvien ir nekustīga. Pamazītiņām jau atiet — no pleca, no elkoņa paralīze pamazām atkāpjas. Gan roka, gan kāja ir jutīgas, mazliet jau arī kustas. Citādi jau nemaz nevarētu paiet. Bet ar kruķi es kaut kā jau esmu sācis pārvietoties. Kļūst labāk, bet tas notiek ļoti, ļoti lēnām.
Roku mēdzu likt kabatā nevis tālab, ka man būtu auksti, bet gan — lai tā neļerpelējas.
Šī slimība ļoti iedarbojas uz smadzenēm. Atmiņa gan nav traucēta. Brīžiem ir tā, ka apjūku, ja ātri kaut kas jādara. Nav tik ātras reakcijas. Bet atceros visu — gan to, ko esmu darījis un piedzīvojis bērnībā, gan citus dzīves notikumus, cilvēkus, ko esmu pazinis.
Šādas tādas dziesmas nāk, kaut ko jau sāku komponēt. Tagad esam izveidojuši jaunu projektu ar Raimondu Macatu un Arnoldu Kārklu. Nupat esam sākuši taisīt pirmos mēģinājumus. Tiekamies gan studijā, gan pie manis mājās. Bet ilgi jau nevaru pastrādāt, spēki ātri izsīkst. Bet kādu stundiņu, varbūt nedaudz vairāk parasti pastrādājam.
Jāgaida, kad smadzenes to asins izplūdumu likvidēs pašas. Ja ķermenim varu veikt kādus treniņus, terapijas, tad smadzenēm neko trenēt nevaru.
Dziedāt gan nav spēka. Ķermenis ir ļoti vājš, bet kļūst jau labāk, kaut ko mazliet padūdināt nu jau varu. Taču pirms pāris mēnešiem vēl biju ratiņkrēslā, tad spēka pavisam nebija, pat knapi parunāt varēju.”
Arnis Mednis pirms un pēc pārciestā insulta
Arnis Mednis 2001. gada Eirovīzijā ar dziesmu “Too Much”
