TV šova dalībnieks Rikardions. No kartupeļu tirgošanas līdz muzikantam
Pirms dalības LNT talantu šovā „OKartes skatuve” Rihards Millers jeb saukts arī par Rikardionu bija kartupeļu vairumtirgotājs, bet nedēļas nogalēs muzicēja krogos.
Rikardions šovā
Kad brašais lauku puisis Rihards Millers jeb Rikardions no dzimtajām mājām Priekules novada Liepas pagastā bija pārcēlies un dzīvi „OKartes skatuves” dzīvoklī, pēc tajā pavadītajām pirmajām dienām sajuta vēlmi pamest šovu. Rikardiona priekšstats par šovu bija sagruvis, un viņš jutās vīlies. Taču nu viņš ir viens no tiem, kas šovā izturējis jau divarpus mēnešus.
Gribēja aizbēgt no šova
„Kad pieteicos šovam, likās, ka būs daudz vieglāk. Taču vīlos, jo viss izrādījās daudz grūtāk. Tā ir liela māksla mums, dalībniekiem, saticīgi sadzīvot. Sākotnēji bija ļoti smagi, pagāja laiks, kamēr saņēmos. Likās, ka mani ķidā, aprunā un apsmej. Nevarēju koncentrēties. Miera nebija ne mirkli. Divas nedēļas pamatīgi mocījos,” atminas Rihards.
Viņš jau kala plānus par atgriešanos mājās, lai turpinātu iesāktos darbus, taču, apradis ar jaunajiem sadzīves apstākļiem, palika šovā. Viņš muzicē grupas „Jātnieki” sastāvā. „Tagad šovā jūtos kā zivs ūdenī,” apstiprina Rikardions. Šajā skatuves vārdā Rihardu, kurš šova dzīvoklī bieži redzams pārvietojamies ar akordeonu rokās, nodēvējuši citi dalībnieki.
Rikardionam ļoti patīk daba un lauki, tāpēc pēc šova viņš nebūt negrasās pārcelties uz galvaspilsētu. „Es mīlu Gauju. Vasarā iekāpju viens pats savā laiviņā un braucu Gaujā makšķerēt, bet ziemā nodarbojos ar zemledus makšķerēšanu,” atzīst Rikardions. Viņš neizprot pēdējā laika cilvēku tendenci būt modīgiem un šikiem. Viņaprāt, svarīgāk ir ievērot latviešu tautas tradīcijas un vērtības.
Rikardions audzis piecu bērnu ģimenē. Tāpēc kopš mazotnes viņam vajadzējis prātot, kā nopelnīt naudiņu, lai varētu iegādāties kāroto lietu. „Vienmēr esmu bijis šiverīgs un pratis naudu nopelnīt. Ko tik neesmu darījis? Pat bedres racis. Neesmu no bagātas ģimenes, un man vecāki nav palīdzējuši. 16 gadu vecumā kļuvu patstāvīgs un sāku atbildēt par sevi. Arī mani brāļi un māsas ir ieguvuši labu izglītību un tagad ļoti labi un pārticīgi dzīvo,” skaidro Rikardions.
Viņš neslēpj, ka vienmēr ir tiecies nopelnīt naudiņu, lai varētu dzīvot labklājībā. Sākotnēji puisis uzpircis un pārdevis gan Latvijā, gan Igaunijā automašīnu akumulatorus. Pēc tam pievērsies kartupeļu vairumtirdzniecībai: „Ar savu busiņu izvadāju klientiem kartupeļus. Lielākoties tirgojos Valmieras un Cēsu pusē. Esmu ļoti punktuāls. Ja kāds kartupelis ir mazliet iepuvis, nemēģinu to notirgot,” teic Rikardions un sevi paslavē: „Lai ar ko nodarbotos vai ko tirgotu, man ļoti palīdz sirsnīgums. Esmu patīkams sarunu biedrs un vienmēr labvēlīgi noskaņots.” Viņš uzsver, ka dzīvē un uz skatuves nekad netēlo un nespēlē teātri. „Esmu patiess un neko nesamāksloju, tāpēc man ar cilvēkiem ir viegli sadarboties,” viņš piebilst.
Dziedāt iedvesmojuši čigāni
Vaicājot, kā tad puisis pievērsies dziedāšanai, viņš atklāj, ka tas noticis 19 gadu vecumā: „Tas bija manās kāzās. Tā kā mana sieva bija čigāniete, kāzas tika svinētas pēc visām čigānu tradīcijām. Kāzu ballītē spēlēja īsts čigānu ansamblis. Man tik ļoti iepatikās dzirdētais, ka čigānu ansamblis man uzdāvināja savu kaseti. Braucu mašīnā pie stūres un dziedāju līdzi. To kaseti pamatīgi nodrillēju. Tik ļoti iedvesmojos, ka nopirku visvienkāršāko sintezatoru. Sāku pamazām spēlēt un dziedāt. Notis zinu jau kopš bērnības, jo mājās vienmēr bijušas klavieres. Mamma, izdzirdot, ka man tik skaisti padodas romances, pat apraudājās no prieka. Tas man bija kā klikšķis, pēc kura sapratu, ka man nopietnāk jāapgūst mūzika.”
Muzicēt viņam padevies tik labi, ka to novērtējuši arī citi — Rikardions saņēma uzaicinājumu nedēļas nogalēs spēlēt Cēsu kafejnīcās: „Spēlēju visdažādāko repertuāru: Raimonda Paula dziesmas, čigānu, krievu, ukraiņu, itāļu un spāņu dziesmas. Cilvēkiem patika, un uz ballītēm nāca gan jauni, gan veci.”
Rikardions bija tik ļoti aizrāvies ar muzicēšanu, ka nopirka akordeonu: „Kad akordeons jau bija rokās, sapratu, ka pats to nekad neiemācīšos spēlēt. Ieliku internetā sludinājumu, uz ko atsaucās kāds vecs vīrs. Divus gadus pie viņa mācījos akordeonu. Pēc tam vēl divus gadus apmeklēju vokālās nodarbības.”
Paralēli kartupeļu tirgošanas biznesam Rikardionam parādījās aizvien vairāk „haltūru” kā muzikantam: „Reizēm ar muzicēšanu vien varēju nopelnīt 600 latu mēnesī. Bijuši arī švakāki laiki, kad mēnesī dabūju vien 50 līdz 100 latu. Priecājos, ka ar savu vaļasprieku varu arī nopelnīt naudiņu,” atzīst Rikardions, palepojoties, ka viņa dzimtā ir arī kāds zināms mūziķis: „Esmu rados ar Haraldu Sīmani.”
Neveicas ar sievietēm
Rikardions no savas čigānu tautības sievas Montas izšķīrās pēc divu gadu kopdzīves. „Man no laika gala ir patikušās tās ugunīgās meitenes ar tumšiem matiem. Ļoti tiecos pēc tādas sievietes. Savā skaistajā sieviņā iemīlējos no pirmā acu skatiena. Gan iemācījos čigānu valodu, gan apguvu viņu tradīcijas. Tik ļoti biju sadraudzējies ar čigāniem, ka pats sajutos kā īsts čigāns. Man jau tēvs pa pusei ir čigāns. Iespējams, tāpēc man tik ļoti velk pie čigāniem. Sajutu, ka mana mīlestība pret sieviņu būs mūžīga. Salaulājāmies baznīcā. Tobrīd studēju augstskolā uzņēmējdarbību. Dzima dēliņš Edvards, un skolu vajadzēja pamest,” viņš stāsta.
Kā šķiršanās iemeslu no sievas Rihards min jaunības dullumu. „Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, nepieļautu tās kļūdas un strīdus. Sākumā jau cīnījos par sievas atgūšanu, bet, kad viņa aizgāja ar citu, man pietrūka spēka. Nekas cilvēkam nespēj aizstāt un nav svarīgāks par ģimeni. Joprojām sieviņa ir manā sirdī. Bieži par viņu aizdomājos. Man ar tām sievietēm vispār neveicas. Redz, īsto sievieti, ar kuru varētu būt visu laiku kopā, neesmu vēl atradis,” viņš nosaka.
Rikardionam no Samantas Tīnas seksapīla aizbrauc jumts
