Dāvids Kalandija sāka dziedāt pēc kritiena uz galvas

Rīdzinieks Dāvids Kalandija kā izcils dziedātājs pirms diviem gadiem pretendēja uz Krievijas šova „Slavas minūte” vēsturē lielāko balvu – 10 miljoniem rubļu (apmēram 170 tūkstošiem latu). Viņš tika šova fināla četriniekā, bet uzvarēja cits. Jaunā konkursanta stāsts ir visai brīnumains – viņš sācis dziedāt tikai pirms septiņiem (!) gadiem. Šobrīd Dāvids ir vairāku mūzikas konkursu uzvarētājs. Jaunieša trumpis – spēja vienlaikus dziedāt divās balsīs: sieviešu balsī jeb falsetā un būt tenoram. Pagājušajā gada sākumā Kalandijam aizsākās sadarbība ar komponistu Zigmaru Liepiņu, kas vainagojās ar godalgu starptautiskā jauno izpildītāju konkursā Gruzijā. Par dziesmas „Ja tu man esi” anglisko versiju puisis saņēma balvu kā labākā nacionālā hita izpildītājs. Ka dziedātājs tiek augstu vērtēts, liecina kaut vai tas, ka atbalstīt Kalandiju konkursā uz Gruziju devās pats dziesmas autors Zigmars Liepiņš ar kundzi Mirdzu Zīveri.

Droši vien daudzi būs pārsteigti, uzzinot, ka puisis sācis dziedāt tikai 12 gadu vecumā! Dāvids no septiņu gadu vecuma trenējas džudo, jo viņa tēvs ir šā sporta veida treneris un tiesnesis. „Kad man bija 12 gadu, Rīgā notika sacensības, kurās izgāju cīnīties ar galveno pretinieku. Ļoti gribēju uzvarēt. Droši vien tāpēc biju tik saspringts, ka metienā nokritu uz galvas un stipri traumēju kaklu,” gatavojoties konkursa „Minūte slavas” finālam, pirms diviem gadiem intervijā žurnālam „Rīgas Viļņi” stāstīja Dāvids.

Lieki piebilst, ka puisim, kurš gulējis ar šinu ap kaklu, ārsts kādu laiku aizliedzis par sportu pat domāt. Lai nemocītos no garlaicības, mammas draudzene, kura dziedājusi operas korī, ieteikusi zēnu aizvest pie vokālās pedagoģes un operas solistes Ellas Opaļevas – pamēģināt dziedāt. Dāvids atceras, ka viņa pirmā reakcija šādam piedāvājumam bijusi noraidoša: „Es pretojos, jo man likās, ka zēni nedzied…” Pēc tam, kad apņēmies 15 minūtes nodarbībā pasēdēt, dziedāšana iepatikusies. Skolotāja atklājusi, ka Dāvidam ir laba muzikālā dzirde. Arī to, ka viņš lieliski prot dziedāt. Un tā viņš kļuvis par pastāvīgu skolotājas Opaļevas audzēkni. „Es necentos mūzikā nokļūt. Tā vienkārši sanāca. Ja toreiz nenokristu, es tagad nedziedātu….” par liktenīgo dzīves pavērsienu domā Dāvids. Jautāts, kur slēpušās viņa mūziķa dotības un kālab tās nav atklātas jau pamatskolas laikā, jaunietis ir tēlains, skolotāju salīdzinot ar metāla kalēju: „Ja tev ir labs metāls, tas vēl nenozīmē, ka kalējs no tā izkals labu zobenu…”

Dāvids pārsvarā izvēlas klasiskās mūzikas repertuāru, tostarp – itāļu hitus. „Man patīk arī popmūzika, taču klasiskā mūzika ir dvēseliskāka un mierinošāka. Tā spēj pacelt spārnos!” sajūsmināts stāsta jaunais dziedātājs. Savu dziedājumu karjeras sākumā viņš salīdzina ar Robertīno Loreti izpildījumu. Bet sieviešu balss atklāšana viņam pašam bijis liels pārsteigums. „Dziedāju bērna balsī. Bet, kad atgriezos no koncerta Sanktpēterburgā, jutu, ka ar mani notiek kas dīvains, domāju – esmu saslimis… Dziedāju kā gailēns, nespēdams noķert notis. Tas bija balss lūzums… Ļoti nobijos, jo domāju, ka nu ar mani kā dziedātāju ir cauri. Tad kādu dienu, klausoties savas pasniedzējas ierakstus, pamēģināju atkārtot viņas dziedājumu. Un sanāca! Vismaz man pašam tā likās. Ar savu pārsteidzošo atklājumu skrēju pie skolotājas, un arī viņa apstiprināja, ka varu attīstīt falsetu,” par sieviešu balss atrašanu sevī, pateicoties balss lūzumam, stāsta Dāvids. Tikai vēlāk viņš tika arī pie savas otrās balss – tenora.

Neraugoties uz Dāvida jaunību, viņš jau paguvis iepazīt darbu autoservisā un tikt pie mājas un zemes Gruzijā. Izrādās – Dāvida brālis ir autoservisa īpašnieks un meistars Zolitūdē, tāpēc Dāvids tur vasarā radis iespēju nopelnīt kabatas naudu. Bet pēc tautības viņš ir… gruzīns – īstena gruzīna dēls, kura uzvārdā nodēvēts pat ciemats, kurā dzīvo vismaz 300 Kalandiju. Ja gadītos daudz naudas, viņš to noteikti ieguldītu mājas rekonstrukcijā Gruzijā. „Tēvs man uzdāvināja divstāvu māju un zemi, kas atrodas blakus vecvecāku īpašumam. Jūtu, ka Gruzijas man patiešām pietrūkst un es pēc tās ilgojos,” neslēpj Latvijas gruzīns. Pamanot, ka viņa izskats tiek uzlūkotas ar aizdomām, Dāvids piebilst, ka viņš atšķirībā no tumšajiem gruzīniem ir īstāks gruzīns: „Tie tumšie gruzīni senos laikos karodami ir ienākuši no Turcijas. Bet īstie gruzīni dzīvo kalnos un pārsvarā ir vai nu gaišmataini vai riži. Tā ka esmu īsts gruzīns!”

Viņš atceras, ka tēvs, būdams Rīgā, par dēla uzstāšanos „Slavas minūtē” uzzinājis tieši no sava brāļa, kurš dienē Gruzijas kara flotē. „Onkulis no rīta, būdams kuģī uz Melnās jūras, ieslēdza televizoru un ieraudzīja mani uzstājamies konkursā. Viņš nezināja, ka es tajā piedalos, tāpēc sajūsmināts tūlīt zvanīja tētim uz Rīgu un sauca, ka redz mani ekrānā,” stāsta Dāvids.