Sirdi plosošs stāsts: meitene, kura 2 gadu vecumā sadega, nu piedevusi savai mātei. FOTO

Džūlija Mintere skatās uz savu miesīgu meitu, viņu joprojām vajā vainas sajūtu par padsmit gadu vecajiem notikumiem. Toreiz māte bērna istabā aizmirsa nodzēst smēķi, izcēlās plašs ugunsgrēks, un Džūlijas meita tajā cieta visstiprāk – viņa knapi izdzīvoja, jo ķermenis bija sadedzis gandrīz pilnībā, 90% bērna miesas klāja apdegumi. Tā diena uz visu mūžu ietekmēja Terijas vizuālo izskatu – viņai nodega mati, ausis, rokas.

Terija ir viens no retajiem cilvēkiem, kam izdevies saglabāt dzīvību pēc tik nopietniem ievainojumiem. Taču šī nelaime negatīvi ietekmēja viņas attiecības ar māti. Māte meitu aprauga vien šad tad, pāris reižu gadā.

35 gadus vecā māte britu presei sniegusi interviju, un tā ir pirmā intervija kopš šaušalīgās nelaimes. „Nav iespējams justies sliktāk kā es jau jūtos. Es nožēloju notikušo ikkatru savas dzīves sekundi. Terija spiesta tik ļoti ciest tikai manas vainas dēļ,” atzīst māte.

Džūlija atklāj, ka abas ar meitu atsvešinājušās pirms 10 gadiem. Mātei bijis grūti redzēt savu meitu, tūdaļ viņu mākušas domas par pašnāvības izdarīšanu. Džūlijai ir maz draugu, kā arī gandrīz pilnībā sarautas saites ar pašas vecākiem. Vecvecāki gan mazmeitu Teriju satiek regulāri. Vienīgais cilvēks, kas nenosoda Džūliju, ir... viņas sakropļotā meita.

„Viņai vajadzētu mani ienīst! Taču viņa raksta man īsziņas, ka man nav jājūtas vainīgai par to, kas noticis, un ka es vienmēr būšu viņas mamma,” jūtīgos momentus atklāj māte. „Es nejūtos pelnījusi viņu, viņa ir tik labestīga, viņas iekšējais spēks ir pārsteidzošs!”

No meitas tēva Džūlija izšķīrās vien divus mēnešus pirms postošās ugunsnelaimes 1998.gadā. Džūlija aizgāja no ģimenes mājām, taču ļoti skumusi pēc bērna, tāpēc atgriezusies, un pāris turpinājuši kopdzīvi kā brālis ar māsu. Viņas iecere bija atrast jaunu mitekli, kur dzīvot kopā ar Teriju.

Traģiskajā vakarā bērna tēvs bija darbā. Džūlija lika meitu gulēt, bet Terija nekādi negribēja aizmigt. „Viņa parasti ļoti labi gulēja, taču tovakar raudāja un niķojās, un es biju tik uzvilkta, ka vienos naktī uzpīpēju dzīvoklī,” Džūlija stāsta par brīdi pirms nelaimes.

„Noliku cigareti un, turpinot runāties ar bērnu, uz mirkli izgāju no telpas. Viņa nepārtrauca raudāt, un es nodomāju, ka tad, ja iziešu uz brīdi, viņa pati nogurs no raudāšanas un iemigs. Es neapzinājos, ka tur palika cigarete,” atceras Džūlija.

Pēc laika viņa dzirdējusi, ka bērns nu jau histēriski kliedz. Iegājusi telpā un ieraudzījusi atklātu liesmu un melnu dūmu mutuļus. „Es biju panikā – es redzēju tikai sarkanas liesmas un dūmu vālus, un neko citu!”

Kamēr gaidīja ugunsdzēsējus, māte pati ar ūdens spaiņiem centusies apdzēst liesmas, taču tas nav izdevies. „Tik daudzi cilvēki man teikuši, ka  man vajadzēja iet ugunī un izņemt Teriju no gultiņas, taču es biju tādā panikā, ka nespēju to izdarīt,” viņa stāsta.

Ugunsdzēsējs, kurš iznesa bērnu no uguns pekles, teica, ka nekad nebija redzējis vēl dzīvu būtni ar tik ekstremāli apdegušu ķermeni. Viņas ķermenis bija kā ogle. Neviens nedomāja, ka bērns vispār izdzīvos.

Kad pēc nelaimes Džūlija pirmo reizi ieraudzījusi meitu slimnīcā, viņa nav mitējusies raudāt. „Viņa bija uzblīdusi. Es pat nevarēju atpazīt, vai tā ir Terija. Man neļāva viņai pieskarties. Skats bija šaušalīgs.”

Ārsti teica, ka meitene divas reizes bija pārstājusi elpot, taču reanimēta. Terija izrādījās cīnītāja. Nelaime arīdzan saliedējusi abus vecākus. „Mans vīrs ne reizi man nav pārmetis.”

Džūlija atceras dienu, kad Terija sāka atlabt. „Es sēdēju krēslā, turēju viņu rokās un pēkšņi viņa pateica „mamma”,” sirsnīgo brīdi atminas māte. Tas bija pirmais vārds no viņas daudzu jo daudzu nedēļu laikā.

Tomēr vainas apziņa Džūliju grauza arvien spēcīgāk, un bērna mīlestības un labestības pilnie skatieni drīzāk veicinājuši mātes psiholoģisku sabrukšanu.

Pēc pusgada dzīvošanas slimnīcā meiteni izrakstīja. Viņa devās dzīvot kopā ar tēvu, kurš nu jau bija precējies ar citu sievieti. Tēvs aizgāja no darba, lai varētu visu laiku būt kopā ar meitu. Tajā laikā arī Džūlija zaudēja kontaktu ar bērnu. Uz 8 gadiem!

Džūlija stāsta, ka tas laiks viņai bijis smags. Kad meita sākusi iet skolā, Džūlija vēlējusies atjaunot kontaktus ar viņu, taču psihologi ieteikuši labāk to nedarīt. Arī tuvinieki uzskatījuši, ka abām nevajadzētu veidot attiecības.

Taču pirms 4 gadiem māte ar meitu tikušās. Tas esot bijis ļoti emocionāls brīdis abām. Kopš tā laika viņas tiekas reti, bet bieži sarakstās. Pēdējoreiz abas redzējās pirms 2 gadiem. Terija uzsver, ka notikušais nav mātes vaina, lai gan viņai nevajadzēja toreiz atstāt smēķi bērnistabā. „Tā nav neviena vaina,” meitene saka. Pusaudzei drīzāk grūtāk piedod to, ka, savu iekšējo dēmonu plosīta, māte tik reti meitu apraudzījusi.

Šobrīd Džūlija saka, ka nu beidzot pienācis laiks aizdzīt dēmonisko vainas sajūtu un jāļaujas mīlestībai pret bērnu. „Līdz šim man bija vieglāk izlikties, ka bērna man nav. Tā arī citi cilvēki man teica. Taču Terija man dod spēku, un es vairs negribu dzīvot tā, kā līdz šim. Esmu lepna, ka man ir tāda meita, es mīlu viņu un vienmēr mīlēšu,” sirdi plosošo stāstu noslēdz sakropļotās meitenes māte.