Cinovska vientulībā dažbrīd grib vai sienas skrāpēt

Žaklīna Cinovska uzsver, ka personīgajā dzīvē mēģina ievērot principu, ka labāk falši smaidīt nekā patiesi rūkt. „Kaut gan mēdzu „norauties”: vakar sabrēcu uz „parkinga” puisi, kas man bija nepareizi uzrakstījis kvīti,” intervijā saka Žaklīna.

Stāstot par vīriešiem savās attiecībās un dzelteno presi, režisore bilst, ka ne tikai viņa, bet arī daudzi citi pāri izjukuši, jo prese tos pārāk ātri sākusi ķidāt. Žaklīna atzīstas, ka savā mūžā „ir piedzīvojusi mīlestību, kā rāda filmās, kas sirdi lupatās saplēš.” „Skatoties pagātnē varu teikt: vienu es pazaudēju. Tagad gan tā ir pāraugusi draudzībā un dziļā cilvēkmīlestībā. Toreiz es pati biju vainīga – aizbraucu uz Ameriku. Dzīvoju ilūzijās, ka viss paliks tieši tāpat, kā bijis, bet viss mainās... skrēju uz Ameriku un upurēju savu personīgo dzīvi, lai sasniegtu ko vairāk... Toreiz, kad izšķīrāmies, ilgi staigāju kā ar spaini galvā – neko ne redzēju, ne sapratu. Vēl vairāk mani mocīja apziņa, ka pati vien esmu vainīga. Izdzīvoju. Izsāpēju. Atslēgas vārds ir laiks. Tagad... Protams, es gribu vīrieti sev blakām, bet ne par katru cenu. Man nav vajadzīgs kaut kāds, ka tikai bikses kājās... Ar vīriešiem ir kā ar bērniem – viņi sagādā gan milzīgu prieku, gan milzīgas rūpes. Man nav bērnu un nav prieka. Bet! Man nav arī rūpju. Tas pats ir ar vīrieti – ja liktenis nav iedevis, es negribu viņu par katru cenu dabūt vai noturēt,” intervijā žurnālam „Ieva” saka Žaklīna Cinovska.

Stāstot par to, vai gribētos bērnu, Žaklīna teic, ka bijis laiks, kad gribējies bērnu, „ka elpu sit ciet”. „Ja Dievs bērnus dod, tad dod. Ja nedod, tad neko darīt. Bet es arī nevaru piekrist, ka tas ir vienīgais piepildījums dzīvē. Nav arī vairs tie laiki, kad bērns bija vajadzīgs, lai vecumdienās pienestu ūdens krūzi,” saka Žaklīna. Viņa arī pieļauj, ka varētu adoptēt bērnu: „Bet tikai tad, ja man blakus būs vīrietis, ar kuru spēju būt harmonijā.”

Kasjauns.lv/ Foto no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva