7 iemesli, kāpēc slaveni bērni nespēj veidot veiksmīgu dzīvi

Meitenīte, kuru iepazinām filmās „Mūžīgā aukle” („Mrs. Doubtfire”, 1993) un „Matilde” („Matilda”, 1996) šobrīd ir pieaugusi jauna sieviete. Mara Vilsone absolvējusi Ņujorkas universitāti un naudu pelna kā rakstniece. Aktrises gaitas Vilsone pārtrauca 2000. gadā, pēdējo lomu atveidojot filmā „Tomass un burvju dzelzceļš” („Thomas and the Magic Railroad”).

Mara piedāvā septiņus iemeslus, kāpēc viņasprāt bērniem-aktieriem pieaugot vairs neizdodas veidot veiksmīgu dzīvi.

„Kad biju vēl bērns, es spēlēju dažās filmās,” savu stāstījumu sāk Mara Vilsone. „Kopumā ņemot, tā bija lieliska pieredze, taču es ik dienas jūtos pateicīga, ka nekļuvu tik populāra kā māsiņas Olsenas. Ne visiem bērniem-aktieriem izdodas tikt no Holivudas prom sveikiem un pie veselā saprāta. Katrā laikaposmā ir vismaz trīs bijušie bērni-aktieri, kas publiski piedzīvojuši sabrukumu.”

Kāpēc tā notiek?

„Es gribēju būt aktrise, kad man bija pieci gadi. Šāds bija mans pašas lēmums, vecāki darīja visu, lai mani no tā atrunātu. Kad uzstāju, viņi man atļāva spēlēt kino, taču vienmēr ļoti uzraudzīja.

Esmu redzējusi daudzus bērnus-aktierus, kuriem pietrūka vecāku uzmanības un viņi visi jutās nelaimīgi. Bērni, kurus vecāki spieda būt par aktieriem, pieauguši ļoti bieži izjuta aizvainojumu par šādu rīcību. Viņiem netika dota izvēle, kā arī nebija iespējas izdzīvot savu bērnību.

Kad viens no maniem bērnu dienu kolēģiem izteicās, ka šādi to neuztver, vaicāju, kāpēc tad viņš izvēlējies tēlot filmās. Viņš atbildēja, ka naudas dēļ. Es nebiju par to iedomājusies. Man pašas nopelnītā naudiņa bija kā abstrakts jēdziens: tā bija noguldīta kaut kur bankas kontā, lai es to varētu lietot tikai pēc 18 gadu sasniegšanas. Es spēlēju kino, jo man tas patika. Taču šis bērns ar savu aktierdarbu palīdzēja vecākiem uzturēt ģimeni.

Šī nav jauna problēma. Aizvadītā gadsimta trīsdesmitajos gados Džekijs Kūgans bija ne tikai populārākais bērns-aktieris, bet arī lielākā tā laika slavenība. Viņš bija nopelnījis 4 miljonus dolāru (mūsu laikos tie būtu 48 miljoni dolāru), taču, kad pienāca pilngadība un puisis kļuva 21 gadu vecs, viņš atklāja, ka māte un patēvs/menedžeris gandrīz visu naudu jau notriekuši. Kūgans iesūdzēja vecākus tiesā. Lai gan viņš atguva tikai 126 000 dolāru, vēlāk viņa vārdā pat tika nodēvēts kāds likums! Jauka mierinājuma balva, ne?

Taču arī Kūgana likums nav nevainojams. Tas aizsargā bērnu pelnīto naudu, taču neskartus nodrošina tikai 15% nopelnītā. Aizvien pastāv milzum daudz veidu, kā vecāki var ļaunprātīgi izlietot savu atvašu nopelnīto naudiņu. Turklāt vecāki parasti tiek cauri sveikā, jo vairumam bērnu nepietiek dūšas, lai sūdzētu tiesā savus miesīgos vecākus par lietām, ko viņi nevar nokārtot mierīgā ceļā.

Nākamreiz, kad ziņās redziet kāda bērna-aktiera vārdu, ņemiet vērā, kādā vecumā viņš sāka karjeru. Padomājiet, vai bērns patstāvīgi tad varēja pieņemt dzīvei svarīgus lēmumus. Visticamāk, ka viņš nebija vienīgais, kurš pieņēma lēmumu par labu aktiera karjerai.”

„Pat labiem vecākiem reizēm ir grūti pastāvēt par savu bērnu tiesībām. Uzskatu, ka mani vecāki lielākoties visu izdarīja pareizi. Viņi ne vienmēr izvēlējās labākos filmu piedāvājumus, kurus man pieņemt, taču vienmēr par mani rūpējās un ar atbildību izturējās pret manis nopelnīto naudu. Bet pat viņi bija bezspēcīgi augstāku varu priekšā.

Kad man bija 7 gadi, es apmeklēju filmas „Deviņi mēneši” („Nine Months”) pirmizrādes vakaru. Es neatminos neko daudz no filmas, bet labi atceros, ka uz sarkanā paklāja kāds no reportieriem vaicāja manu viedokli par Hjū Grānta arestu prostitūtas dēļ.

Ja viņš būtu arestēts par filmas „Karalis Lauva” reklāmas plakāta sabojāšanu vai piepūšamās pils nozagšanu, man kā bērnam būtu kāds viedoklis. Lai gan es zināju, ka šis aktieris ir arestēts, es neizpratu par ko un jutos neērti, atbildot uz šādu jautājumu. Mans tētis nākamajā dienā piezvanīja uz TV studiju un ierosināja, ka nevajadzētu BĒRNAM vaicāt par pērkamu seksu. Taču viņu sūdzību ignorēja. Pat kā bērns es sapratu, ka vecāku teikšanai šajā industrijā ir maz spēka.

2010. gadā, kad Mailija Sairusa iekļuva salvijas smēķēšanas skandālā, viņas tēvs Billijs Rejs Sairuss paziņoja, ka viņam vairs neesot lielas teikšanas par savu meitu. Disneja studijas cilvēki varu pārņēmuši savās rokās. Pat, ja viņš neteica visu taisnību par savu lomu meitas skandālos, bija skaidrs, ka tēvam vairs nav kontroles pār bērna dzīvi.”

Pirmajā nedēļā, kad filmējos savā pirmajā filmā „Mūžīgā aukle”, es saņēmu dāvanas no visiem pārējiem aktieriem. Kad žurnālists man apjautājās, kas aktrises darbā man patīk vislabāk, es aizmirsu par prieku, ka varu kameras priekšā iejusties citā tēlā un atbildēju, ka lielāko prieku sagādā daudzās dāvanas.

Salīdziniet to, ko slavenības jau tā saņem par brīvu un pieplusojiet vēl dāvanas, ko pieaugušie pasniedz bērniem-aktieriem tikai par to, ka viņi ir jauki – un jums būs gatava recepte, kā iegūt sasodīti izlutinātu bērneli. Vecāki mani centās pārlieku neizlutināt. Viņi lika dalīt istabu ar māsu, apmeklēt parastu sākumskolu un mudināja domāt par aktierdarbu tikai kā par hobiju. Taču esmu pārliecināta, ka pat tad es dažkārt uzvedos kā izlutināta skuķe.

Tā mēdz notikt: cilvēki, kam ir dots viss, ātri pie tā pierod un viņiem viss apnīk. Patīkamais satraukums par jaunām mantām un nebijušiem iespaidiem ātri pāriet.

Pieaugušie zina, ka šāds prieks ir īslaicīgs, taču bērni to vēl nesaprot. Bērnam gads viņa dzīvē šķiet vesela mūžība, un viņi domā, ka tas, kas notiek tagad, tā būs visu laiku. Ja gadu ir teikti glaimi un pelnīta liela nauda, tas kļūst kā kaut kas pašsaprotams. Bet tad, tiklīdz viņš pie tā ir pieradis, iestājas pubertāte – kas ir nopietns pārbaudījums bērnam-aktierim, kuram līdz tam maksāts tikai par to, ka viņš ir jauks.

Mīlīgais bērns ir izaudzis, ar viņa sejiņu vairs nevar pelnīt naudu un filmu studijām viņš nav vairs vajadzīgs. Viņu nomaina ar citu jaunāku un jaukāku bērnu un fani pamazām aizmirst par savu iepriekšējo pielūgsmes objektu.

Vairums, kas šo lasa, atcerēsies, cik draņķīgi un nevajadzīgi paši jutās pārejas vecumā. Bet iedomājaties, ka cilvēki, uz kuriem reiz paļāvāties un kam ticējāt – un vēl miljoniem cilvēku, kurus nekad nesatikāt, bet kam iepriekš ļoti patikāt – jums pubertātes vecumā vēl piedevām pateiktu: ‘Jā, tā ir taisnība. Tu esi tieši tik neglīts un nevajadzīgs kā šobrīd jūties.’”

Tīņu vecuma slavenības ir ļoti viegli ievainojamas. Brūka Šīldsa reiz teikusi, ka seksa simbola statuss licis viņai sajusties tā it kā vairs nebūtu noteicēja pār savu ķermeni. Tas bijis arī iemesls, kāpēc viņai nav ļāvusies intīmām attiecībām līdz 22 gadu vecumam. Natālija Portmane atzinusi ko līdzīgu.

Dažkārt bērni sajutuši reālu vardarbību. Bijušie bērni-aktieri Korijs Felmans, Korijs Haimss un Tods Bridžess apgalvo, ka viņus seksuāli aizskāruši pieauguši vīrieši. Viņi ir pārliecināti, ka Holivudā ir daudz vairāk pedofilijas gadījumu, nekā mēs apzināmies. Aktrisi Rebeku Šēferi nogalināja kāds stalkeris, jo kādā filmā bija redzējis viņu gultā kopā ar citu vīriešu kārtas aktieri un prāta aptumsumā nosauca Šēferi par „vēl vienu Holivudas palaistuvi”.

Pat, ja tā nav seksuāla vardarbība, arī seksuāla rakstura piezīmes nav patīkamas. 12 gadu vecumā es pieļāvu kļūdu Interneta meklētājā ierakstot savu vārdu. Viena no lietām ko atradu bija kāda pēdu fetišista veidota mājaslapa, ko viņš veltījis mazajām aktrisītēm.

Toreiz padomāju, ka tas ir smieklīgi. Es gāju septītajā klasē un nevīpsnājot nevarēju pateikt vārdu „sekss”, bet, kas ir fetišs, man vispār nebija saprotams. Es par šo gadījumu neizstāstīju vecākiem, jo uztvēru to kā joku, nevis draudus.

Divus vai trīs gadus vēlāk es sarunājos ar kādu no draudzenēm un pieminēju šo pēdu fetiša gadījumu. Viņa iepleta acis un norādīja: ‘Šādi taču tu biji bērnu pornogrāfijas lapā!’

Ak, man tas nebija ienācis prātā. Pēkšņi smieklīgais atgadījums vairs nešķita tik amizants.

Ir bijis arī sliktāk: kā man, tā citiem. Līdzīgi kā ar Kūgana likumu, arī citos ir daudz nepilnību. Ja vēlaties pārliecināt kādu neļaut bērnam veidot karjeru šovbiznesā, informējiet viņu, ka dažās vietās aizvien ir atļauts ar „Photoshop” programmas palīdzību bērna galvu kolāžā piemontēt pie kaila pieauguša cilvēka ķermeņa. Sods par šādu ķengāšanos nepienākas. Seksuāla izmantošana ir tikai daļa no šovbiznesa komplekta.”

Viens no iemesliem, kāpēc es tīņa gados daudz netusēju: es baidījos, ka tas nāks gaismā sabiedrībā. Daži „draugi” nereti bez manas ziņas publiski pieejamās mājaslapās ievietoja šo to no manis teiktā vai fotogrāfijas. Tas radīja nopietnas nesaskaņas un pārdomas par uzticēšanos. Pat tagad es cenšos nozust no ballītes, tiklīdz manu kādu izvelkam fotoaparātu. Esmu jau sen sasniegusi pilngadību un gadiem ilgi manu vārdus vairs neatpazīst, taču manas ballītes joprojām nav mežonīgas, bet drīzāk kā draudzīgi kopā pasēdēšanas vakari.

Gandrīz visi tīņi sadumpojas un kaut ko sastrādā. Taču vairumam par to nākas atbildēt lielākais kādiem pieciem cilvēkiem: skolotājiem, skolas vadībai un vecākiem vai aizbildņiem. Varbūt policijai vai citām varasiestādēm, ja viņi ir huligāni vai aug skarbā vidē.

Tagad iztēlojaties, ja katram jūsu solim sekotu miljoniem acu pāru. Pirmkārt tie ir jūsu vecāki, aģenti, menedžeri, producenti, studiju bosi... Tad vēl arī fani: jūsu pašu vecuma jaunieši, kuri domā, ka labi jūs pazīst, jo redzējuši seju TV ekrānā. Un vēl viņu vecāki, kas lūdzas, lai paliekat kristālperfekts, jo viņu bērni vēlas JUMS līdzināties.

Miljoniem striktu vecāku atzinīgi novērtē jūsu piemīlīgo dabu un gudrību, bet nekavēsies, lai jūs vērtētu un nopeltu, ja kas nepatiks. Viņi nevēlas, lai jūs JEBKAD pieaugtu! Kā reaģēsiet? Līdzīgi kā īdzīgs pusaudzis dara: apvainojas un tiklīdz gūst brīvību, rīkojas.

Kad vairums bērnu un tīņu vecuma zvaigžņu sastrādā noziegumus vai piedzīvo sabrukumu? Pārsvarā vēlos tīņa gados vai īsi pēc 20 gadu sliekšņa pārkāpšanas. Kad citi viņa vecuma bērni sēž pēc stundām par skolotāju neklausīšanu vai izpelnās bārienu par vakara jundas neievērošanu, bērnu filmu studiju bosi dara visu, lai viņu burvīgie mazie „rekvizīti” nesagādātu problēmas, kas izmaksā miljoniem dolāru.

Kad gados jaunās zvaigznes kļūst vecākas, viņu brīvība top lielāka. Viņiem ir gana daudz naudas un trūkst pieredzes lēmumu pieņemšanā, tāpēc viņu dumpinieciskums izpaudīsies ievērojami lielākā mērogā. Un to redzēs visa pasaule.

Nav nekā tāda, kas sabiedrību interesētu vairāk kā skandāls un publisks sabrukums!”

Ja man būtu iespēja aprunāties ar Lindseju Lohanu, es iedrošinātu viņu pamest aktrises karjeru un pievērsties kam citam.

Taču viņa visticamāk manī neklausītos – ne tāpēc ka esmu jaunāka un ne uz pusi tik seksapīla. Bet gan tāpēc, ka viņa spēlējusi kino visu savu mūžu, viņai trūkst izglītības un Lindseja domā, ka nav nekā cita, ko viņa varētu darīt. Viņa ir gatava turpināt aktrises karjeru pat, ja tas dara viņu nelaimīgu un arī citus, kam nākas ar viņu kopā strādāt.

Cilvēkiem patīk pasmieties par zvaigzni, kas reiz bija klīrīga, bet nu savu spožumu ir zaudējusi (Es jutos labi, kad pirms dažiem gadiem redzēju seriālu ar puisi, kurš man 15 gadu vecumā salauza sirdi, bet nu pārliecinājos, ka viņš ir diezgan draņķīgs aktieris). Taču neviens nevēlas būt kritušās zvaigznes vietā. Kad biju jaunāka, strādāju dažādus ne pārāk prestižus darbiņus un katru dienu lūdzos, kaut neviens mani neatpazītu.

Man vajadzēja beigt raizēties: tas taču neiespaidoja algu, turklāt man patika smagi strādāt (tas palīdzēja iegūt darbu, kāds patiešām patīk). Taču vairums bijušo bērnu-aktieru ir pārāk lepni un pārāk jūtīgi, un tiem trūkst izglītības. Viņiem ir vieglāk turēties pie tā, ko darījuši jau agrāk un pelnīt naudu šādi.

Turklāt, visi cilvēki, ko viņi pazīst, darbojas šajā biznesā. Lai gan viņi iztērējuši tavu naudu, atteikuši piedāvājumus izskata dēļ, pārvērtuši tevi seksa objektā un nav īpaši uzticami,  – zemiskie draņķi, kurus tu pazīsti šķiet labāki par zemiskajiem draņķiem, kurus nepazīsti.

Cilvēki, kas mani satikuši jau kā pieaugušu cilvēku, bieži vien ir pārsteigti, ka aizvien esmu dzīva un ne reizi neesmu pabijusi cietumā vai rehabilitācijas centrā. Dažkārt viņi izrāda vilšanos, ka neesmu foršāka: esmu parasta izskata sieviete, dzīvoju divu guļamistabu dzīvoklī ne pārāk prestižā Ņujorkas rajonā. Es nodarbojos ar rakstniecību, bet neesmu slavenība un nevēlos tāda būt. Un man tas patīk.

Viens no iemesliem, kāpēc man patīk dzīvot Ņujorkā, ir tas, ka te nevienam nerūp slavenības. Sūzena Sarandona apmeklē tavu iecienīto delikatešu veikalu, Lū Rīds kopā ar tevi kikboksa nodarbības. Vairums ņujorkiešu nepievērš tam lielu vērību.

Bet pat šeit (lai gan nekad neesmu bijusi tik slavena kā šie cilvēki) mani šad tad atpazīst. Tas ir glaimojoši, bet var būt arī neērti. Iespējams tāpēc, ka atpazīst mani tikai tad, kad jūtos un izskatos draņķīgi. Lai gan ir prieks, ka mans darbs kādam ir ko nozīmējis, es nevaru īsti lepoties ar uzslavām par tēlojumu bērnībā. Ir sajūta, ka tas viss noticis ar mani citā dzīvē; turklāt pat tad es to uztvēru kā hobiju. Ja cilvēki no manis cenšas „uzpūst” zvaigzni, tas man liek justies neērti. Turklāt man ļoti nepatīk pozēt fotokamerām.

Lai gan jūtos pateicīga par tām priekšrocībām, ko aktrises darbs devis – esmu satikusi Anglijas karalieni! – man ir uzstādīta latiņa, ko gribētu pārspēt. Daudzus bērnus-aktierus piemeklē sajūta, ka viņi nekad nepārspēs to, ko reiz ir paveikuši bērnībā; ka viņu tēlotie varoņi ir bijis karjeras augstākais sasnieguma punkts.

Nav lielas izvēles, kā rīkoties tālāk. Jāpieņem notikušais, kāds tas bijis un jādodas tālāk. Bērniem-aktieriem turpmākajā dzīvē labāk veicas, ja bērnībā tie iesaistās vienā divos projektos un tad pamet Holivudu uz vairākiem gadiem. Dodas studēt uz Hārvadru vai Jeilu un iemācas darīt arī kaut ko citu.

Mans ieteikums bērniem, kas vēlas spēlēt kino, ir šāds: esat pārliecināti, ka tā patiešām ir jūsu izvēle. Pametat šo nodarbi, kad jautrība beidzas un iegūstiet izglītību!”