Zvaigžņu ārstēšanās klīnikās - cīņa ar atkarību vai PR triks?

­ ­

Amerikāņu aktrise Lindsija Lohana (27) atzinusi, ka sesto rehabilitācijas klīnikas apmeklējumu šopavasar nav uztvērusi nopietni. Pirms došanās ceļā zvaigzne savā Instagram kontā publicēja bildi, kurā redzama kārtojam čemodānus ar parakstu “Deviņdesmit dienas divsimt septiņdesmit tērpi.” Bija acīm redzams, ka Lindsija plāno doties relaksējošās brīvdienās, nevis nopietni pievērsties savu atkarības problēmu risināšanai. Tāpat aktrise lūgusi klīnikai atļauju smēķēt. Un, visticamāk, viņai to atļāva, jo pieprasītākās Holivudas rehabilitācijas klīnikas vairāk līdzinās pieczvaigžņu viesnīcām, nevis ārstniecības iestādēm. Dažas pat piedāvā istabas, kuru izmaksas mēnesī sasniedz 90 000 ASV dolāru, turklāt pacientiem pieejams arī privāts baseins, kino zāle, fitnesa zāle un ierakstu studija. “Patlaban pie mums uzturas trīs miljardieri, un neviens no viņiem nesūdzas,” stāsta Džastins Kerols, greznā Losandželosas rehabilitācijas centra One80Center līdzdibinātājs. Viņš stāsta, ka centra koncepcija ir mudināt pacientus palikt skaidrā: “Jūs nevarat viņus piespiest atgūties. Viņiem tas jāvēlas pašiem.”

Atkarību profilakses speciālists Viljams Huangs ir pārliecināts, ka dekorācijām nav nozīmes – panākumi slēpjas atkarīgā cilvēka motivācijā. “Noteicošais faktors ārstēšanā ir pacients,” skaidro ārsts un piebilst: “Dažas prestižākās klīnikas vairāk kalpo kā vieta, kur atgūties, nevis paredz nopietnu cīņu par pārmaiņām. Esmu valdes loceklis vidusmēra klīnikā, un, manuprāt, te ir viss nepieciešamais.”

Savukārt tkarību konsultants Šeins Vorens stāsta, ka viena metode neder visiem: “Rehabilitācijas programmas sola lielākoties individuālu pieeju katram klientam, taču vislabākos rezultātus iespējams sasniegt, tiekoties cilvēka dabiskajā vidē un atrodot problēmas cēloni. Tad tiek sastādīts ārstēšanas plāns.”

Britu mūziķis Robijs Viljamss (39), kurš 2007. gadā iestājās Arizonas Cottonwood de Tucson klīnikā, atzinies, ka atkarības dēļ būtu varējis nomirt tāpat kā Vitnija Hjūstone (1963–2012) un Eimija Vainhausa (1983–2011), kuras vairākkārt ārstējās, taču tā arī nespēja uzveikt savas atkarības. “Es būtu varējis nomirt... Visticamāk, tā būtu sirdstrieka... Kreisā roka arvien biežāk kļuva nejutīga un likās, ka krūtis ir savilktas. Tā bija kā zīme, ka esmu ceļā uz izdzišanu,” par apskaidrības brīdi vēlāk stāstīja Viljamss.

Amerikāņu modes dizainere un sabiedrības dāma Nikola Ričija (31) atšķirībā no Lindsijas Lohanas uzturēšanos reabilitācijas klīnikā nesalīdzina ar atpūtu SPA. “Tas ir ļoti grūti,” saka Nikola, kas 2003. gadā pati pieteicās rehabilitācijai pēc tam, kad tika pieķerta mašīnā lietojam heroīnu. “Pirmās dienas negribu atcerēties, jo tās bija patiešām briesmīgas... Ķermenis vairs nevar iegūt to, pie kā pieradis, un tas burtiski salauž. Es jutos patiešām slikti. Trīsdesmitajā dienā, pametot klīniku, man uzdāvināja divas fotogrāfijas – pirmā tika uzņemta dienā, kad iestājos klīnikā, otrā – izrakstoties. Atšķirība bija prātam neaptverama,” atceras zvaigzne, kas nu kļuvusi par divu bērnu māmiņu.

Rehabilitācija ir palīdzējusi  arī britu komiķim Raselam Brendam (38). Viņš apstiprina, ka nav pieskāries narkotikām jau desmit gadus. “Es atveseļojos 27 gadu vecumā, pateicoties Čipa Somersa draudzībai un atbalstam centrā Focus 12. Šajā centrā bija ļoti spēcīga atbalsta grupa alkoholiķiem un narkomāniem, kas ikvienam palīdz saņemties un atrast iemeslu pārtraukt dzeršanu. Ja nebūtu tur nonācis, es, visticamāk, jau būtu miris,” atklāti saka Rasels.

Aktieris Žerārs Batlers (43) rehabilitācijas klīnikā Betty Ford nonāca pērn februārī un ir apmierināts ar rezultātu. “Dzirdot vārdu rehabilitācija, cilvēki lielākoties domā, ka tas ir bezcerīgi – viņš iekūlies pamatīgos mēslos, taču esmu gandarīts, ka to izdarīju. Savā dzīvē esmu pieņēmis vairākus aplamus lēmumus, bet nu zinu, ka kāds bijis arī pareizs,” par periodu ārstniecības iestādē stāsta Žerārs un piebilst, ka ceļš uz atlabšanu nav bijis viegls.

Tomēr ne visas zvaigznes ārstēšanos uztver tik nopietni. Dažiem šķiet, ka rehabilitācija ir pēdējais salmiņš, kam vērts pieķerties, vienīgi jūtot tuvojamies nāvi. Industrijas pārstāvji apliecina, ka dažām slavenībām rehabilitācija ir kā spēle – vieta, kur palaikam atgūties, tā arī nekad nekļūstot par atturībniekiem. “Dažkārt slavenības dodas ārstēties pret savu gribu, jo kāds cits dara savu darbu, lai glābtu šo cilvēku reputāciju un negatīvajām ziņām, kas izskanējušas presē, piešķirtu kaut nedaudz pozitīvisma,” skaidro PR eksperte Džeina Steblere. “Ja nepieciešamība ārstēties kļuvusi publiska, tas ir labākais, ko šajā situācijā var darīt,” viņa piebilst.

Bet Gerijs Strombergs, grāmatas The Harder They Fall: Celebrities Tell Their Real-Life Stories līdzautors, uzskata, ka ātra izārstēšanās no narkotiku un alkohola atkarības nav iespējama, it īpaši slavenībām. “Šie cilvēki ir izlutināti un pieraduši, ka viņus apčubina, tāpēc, izraugoties ārstniecības iestādi, viņi meklē vietu, kur tiks izpildītas visas iegribas. Un atgriešanās sākumpunktā ir likumsakarīga,” viņš skaidro.

Teksts: žurnāls OK/Foto: Bulls Press, Scanpix